Kā iemācīt just laiku?

Vinjs ir taads cilveeks - vai nu pienjem vai skjiries. Padomaa kaa tu justos, ja tava otraa pusiite (pienjemu, ka tu runaajot par tavu draugu?!) censtos tevi paarveidot.

Cik daudz steidzīgu un neirotisku cilvēku:-D
Nē, nu no vienas puses saprotu - uz svarīgām lietām arī es esmu punktuāla. Bet kaut kādas dzimšanas dienas vai pasēdēšanas kafejnīcā..nav tie pasākumi, kuros izšķiras liktenis un kuri beidzas pusstundas laikā, neredzu neko traku, ja kāds drusku nokavē. Saku to gan kā gaidītājs, gan kā kavētājs.
Laikam pārāk viegli uztveru dzīvi un nesaprotu to spundēšanos pulksteņa rādītājos:-)

O jā, cik daudz cilvēku, kuri cenšas cienīt citus un viņu laiku, cik nežēlīgi.

Pfff... ja tu kavē un nerēķinies ar mani, ka es esmu spiesta tevi gaidīt vai pat izjūk kopīgie plāni, tad es arī ar tevi negaidu un nerēķinos. Ja es pateicu, ka vakariņas ir sešos, tad šķīvji galdā ir sešos. Nokavēji, pats vainīgs - vai nu ēd aukstu, vai paliec gribot. Nokavēji randiņu? Tad randiņo viens pats! Ballītē viesiem ir viens kavētājs jāgaida divas stundas?! Ne prātā nenāk! Tieši tik vienkārši.

Selene, es gan nepiekrītu, ka tas ir egoisms un necieņa pret cilvēku. Es kavēju, bet ne jau, kad kāds viens mani kaut kur atsevišķi speciāli gaida, bet tieši pasākumos, kur mani personīgi gaida visai nosacīti, jo bez manis tur būs vēl n-tie tikpat "īpašie" viesi. Ja es zinu, ka tur ir klāts galds (nevis zviedru galds) un tiks atvērts šapis konkrēti pašā viesību sākumā, tad kavēt nav forši. Bet realitātē tādu pasākumu manā vēsturē nemaz nav bijis pat... Parasti tās ir draugu tikšanās kaut kur (un tak vienalga vai daži no kompānijas ierodas laikā, bet daži nokavē 30 minūtes - tiem pirmajiem tāpat ir iespēja tusēt un pļāpāt). Atkarīgs no pasākuma... Es apzinos kad un kur es varu atļauties kavēt un kad nē. Un kavēšana ir nevis necieņa pret personu, bet gan drīzāk negribēšana šāda veida pasākumā īsti piedalīties. Bērnus uz skolu un dārziņu vedu un savācu ekstra punktuāli; uz darbu, kur man pirmajā dienā tika teikts, ka varu nenākt ļoti laicīgi - regulāri kavēju; salonā ierodos laicīgi; sporta zāli apmeklēju kā pagadās; uz tikšanos ar draugu baru - kavēju; uz randiņu - kavēju; uz filmu seansu kinoteātrī - nekavēju u.tml. Nav viss tik viennozīmīgi... Un kaut kā neesmu sastapusies ar cilvēkiem, kuri hroniski kavē vienmēr un visur bez izņēmuma, toties ir nācies sastapt pedantiskas īgņas, kuri nekavē nekad un atļaujas pārmest otram, ka tas nokavējis 5 minūtes kaut ko ļoti nebūtisku...

Un par to pārmācīšanu... Es reiz nokavēju randiņu 40 minūtes, kad ārā bija -20 sals (tikšanos norunājām pie katedrāles). Kad beidzot ierados, mani sagaidīga nosalis un dusmīgs puisis, bet sagaidīja! Ja viņš toreiz būtu ielecis autobusā un aizbraucis nesagaidījis mani - mēs iespējams nekad neapprecētos... Tagad es viņu bieži tracinu ar savu kavēšanu! :-D:-D:-D

Ja es kavēju, jo nevaru sapucēties, jo laicīgi uz veikalu neaizgāju, jo ilgāk pagulēju - man ir pilnīgi pieņemami, ka visi sāktu bez manis, pabrīdinātu, ka kavēšos, un lai ballējas. Vēlāk tad pievienotos, ne paredzētu, ka visi sēdētu divas stundas un gaidītu, kad tad karaliene vai karalis beidzot ieradīsies, lai ēdienu no plīts var ņemt nost vai kā citādāk.

Nu bet netiecies. :-D
Ja mani šitā bakstītu, netiktos vispār vai speciāli kavētu.
Tava problēma,ka nāc ātrāk. Ja tev ar kuro reizi nav pielecis,ka ar šo cilvēku ir jānāk nevis 10min ātrāk, bet 10min vēlāk. :-D

Neons, ar šādām notīm aŗī jāievirza šī tēma :-D

Man nav pieņemami, ja es esmu kaut kam speciāli izbrīvējusi laiku, bet cilvēks (cilvēki) bez īpaša attaisnojuma kavē. Kādreiz, kad man vēl nebija bērnu un visur kur varēju tikt biežāk, tas mani nekaitināja. Tagad mani tas reāli tracina, un es to uzskatu par necieņu pret mani... Pati es kavēju ļoti reti un tikai tad ja noticis kaut kas ārkārtējs, vai arī attiecīgajā pasākumā ierašanās konkrētā laikā nav obligāta - nu, piemēram, ballītē, kur ir daudzi viesi un bez manis var mierīgi iztikt... Vīrs arī parasti neatļaujas nokavēt, ja viņam mani kaut kur jāsagaida, jo zina, ka tad būs skandāls mājās. :D Kaut gan viņš arī novērtē savu brīvo laiku, tāpēc mani saprot. :)

Nedomaaju ka taadus cilveekus var paarmaaciit, vinjiem vnk taada domaashana ka kaveet ir siikums. Pati gandriiz nekad nekaveeju, ja kaveeju, tad tieshaam ir noticis kas nopietns par ko arii vienmeer pazinjoju un nekad neapvainoshos, ja citi saaks kaut ko bez manis, ies bez manis, utt,jo taa ir mana probleema ka kaveeju. Citiem nav jaapakaarto sava dziive man.

Var saprast ka viens vai vairāki mazi bērni ir jāsaģērbj, viss jāsagatavo, jātcerās un jāpaņem pirms dodas ārā no mājas.
Tad tiešām var kavēt.
Ja pieaudzi cilvēks nevar iztaisīties laicīgi - tā rakstura vājuma pazīme, kad pats nevar tikt ar sevi galā.
Tas vien parāda ka cilvēkam ir problēmas ar organizētību, uz tādu ir grūti paļauties.

Man arī riebjas kavētaji, bez reāla iemesla. Ok varu saprast, kad dažreiz notiek kaut kas neparedzēts, bet par to vajag paziņot. Ja kavēšanās iemesls ir vienkārši "oj, es neuzspēju sataisīties, sakrāsoties" vai vēl kāds no tās pašas sērijas, tad tas ir necienīgi pret citiem, jo sevišķi , ja ir ieplānots kāds brauciens, kur 4-5 cilvēkiem jāgaida uz vienu "īpaši izraudzīto", un kad tu aizrādi, tad kavētājs vēl apvainojas. Tas ir egoisms.

Nedomāu, ka tā ir slikta laika izjūta, drīzāk nerēķināšanās ar otru,

Es šim piekrītu.
Mani ļoti kaitina cilvēki,kas nerēķinās ar manu laiku. Par cik nesēžu mājās un cauru dienu neadu zeķes, diendienā - ar mani ir jārēķinās. Ja sarunāts ir tikos, tad tikos mēs arī tiekamies. 5 minūtes turpu-šurpu neskaitās.
Nu pieauguši cilvēki nav bērni. Priekš tam ir jāplāno savs laiks, jāskatās pulksteņos, telefonos, kas tāpat ir acu priekšā nonstop un jārēķinās ar otru.
Ja nevar izvilkt laikus savu slinko dē no mājas, tad,es atvainojos, tā ir bezatbildība un nerēķināšanās ar otra laiku.
Citiem cilvēkiem patiešām nav ko citu darīt, kā stundu gaidīt tieši uz tevi, kas kavē, jo nejēdz savākties laikā.
Tāda speciāla kavēšana man liekas bērnišķīga. Tāda maza, gražīga bērna spītēšanās - jābūt tur 3os, bet man tā negribās, tā negribās, ka bez 10 trijos izvelk savu pakaļu no gultas tikai.Un vēl ar to lielās un lepojās. Nu bērnudārzs.

Man draugu lokā ir divi šausmīgi kavētāji.
Guļ līdz pēdējā brīža pēdējam brīdim, tad pa galvu, pa kaklu skrien pusaizmirsuši visu, esmu gaidījusi viņus nosalusi piecos no rīta, jo tā bija sarunāts, viņi nokavē stundu un viss ir chill. Sarunājam izbraukt kopīgi kaut kur 11, bet viņi tikai 11 labi ja ir apģērbušies..
Ko es daru? Neko. Tā viņi vienkārši jūt dzīvi, un viņiem baigi labi kopā. Man netraucē nokavēt 10 minūtes, tak pilnīgi nē, arī pusstundu nē, bet ja tas ir ikkatru, ikvienu reizi, kad ir jātiekas, un uz pilnīgi neparedzamu laiku - vienu reizi atnāks pēc 10min, otru reizi pēc 40min, un, ja man ir sava diena un nav tā, ka ir brīva laika daudz, tad man tas ļoti daudz nozīmē, ka šādas kavēšanas dēļ es vairāk nevaru paspēt darīt savas lietas..
Es vienkārši cenšos iespējami mazāk plānot kopā ar šiem cilvēkiem, un nerēķinos vispār nemaz. Man nav iespējas nekontaktēties, un bez kavēšanas jau forši cilvēki, bet es pilnīgi nerēķinos, vai būs šie cilvēki, vai nebūs un kad būs. Un paši vainīgi, ka nokavē visu.

Piekrītu, ka tāda kavēšana vienmēr un visur ir necieņa un nerēķināšanās ar citiem cilvēkiem. Es pati arī esmu kavētāja. Bet ir starpība, ko es kavēju - ja svarīgu darba tikšanos vai ko tamlīdzīgu, tad loģiski, ka būšu laikā vai ātrāk, jo tādas lietas nedrīkst kavēt un vēl ne reizi neesmu kavējusi, jo tas ir svarīgi un zinu, ka cilvēks uz mani gaida. Bet pavisam cita lieta, ja jāiet kaut kur ciemos vai uz kādu pasākumu vai kaut vai uz autobusu jāpaspēj (to es bieži esmu nokavējusi :D), jo tur neviens negaida konkrēti uz mani (ja nu vienīgi vīrs, kamēr es sataisīšos). Un es kavēju ne jau tādēļ, ka negribētu iet, bet vienkārši neprotu aprēķināt laiku, kas man vajadzīgs, lai sataisītos, jo, lai arī cik laicīgi sāktu taisīties, vienalga vajadzēs vairāk laika. Pat, ja 5 stundas iepriekš sāktu, vienalga nepaspētu. Lai gan tik laicīgi nesāktu, jo es visu daru pēdējā brīdī.

Draugu lokā bija viena tāda sieviete, pie kam jau tajā vecumā, kuru vairs nepārmācīsi. Ja teica, ka būs 14.00, atbrauca labākajā gadījumā 16.00, utt. Neticami, bet izdevās pārmācīt. :-D Zinot šīs personas īpatnību, pāris reizes izdarīju tā: teicu, ka būšu pie viņas 15.00, atbraucu 16.00. Uz jautājumu, kāpēc kavēju, atbildēju: ai, es zinu, ka tāpat nebūtu sataisījusies uz 15.00, ka būs tevi jāgaida un nesteidzos. Un pārmācīju. Pēdējoreiz teicu, būšu 13.00, 13.00 piebraucu, viņa jau stāvēja saģērbusies ārā pie mājas.

Mani nekaitina kavētāji, ja cilvēks vēl padevis ziņu, ka 5-15 minūtes kavēs, nekādu problēmu. Uz tikšanos mēdzu ierasties pati ar nelielu nokavēšanos, standartā 5-10 minūtes, par to vienmēr pabrīdinu. Man nav gaišreģa spējas, nevaru paredzēt, vai pa ceļu, pa kuru šodien braukšu būs sastrēgums vai nē, autobuss mistisku iemeslu dēļ kavēsies/ lēni brauks/ utt. vai nē, tieši tāpēc nenosodu arī tos, kas kavē. Ja cilvēks patiešām kavētu vairāk kā 30 minūtes, neatbildētu uz zvaniem un sms, tad es dotos prom, par to paziņojot kavētājam, ka man nav laika vairs gaidīt.
Par tiem kas kavē tikšanos, pasākumus visvairāk mani tracina tie, kas vienmēr ierodas pirms norunātā laika 30min-1h-1,5h. Ja pasākums ir pie manis mājās, tas reāli var sabojāt omu uz visu atlikušo dienu. Un tad bāžas virsū ar ko palīdzēt, traucē sagatavoties, jo pēc manām domām, ciemiņam nav man jāpalīdz, viņam jāierodas tad, kas viss ir gatavs. Tāpēc man patīk, ja cilvēki nedaudz kavē. :-)

Simpatizē Delusion attieksme šajā jautājumā.
Varu nekavēt un varu arī kavēt - atkarīgs no situācijas. Ja kaut kas sākas precīzi tikos un tikos, tad esmu laikā. Ja ir sarunāts kaut kas, kas nav akmenī cirsts, tad neraujos sviedros, lai paspētu.
Ja ar kādu draudzeni norunāju tikšanos 18, tad es to automātiski uztveru +/-18, nevis precīzi 18:00. Manā paziņu lokā visi lielākoties ir tādi paši, kā es. Vismaz es tā ceru, jo neviens vēl nav neko teicis vai aizrādījis.
Ja kavēju kādas ballītes sākumu, tad nesagaidu, ka visi sēdēs pie durvīm atvērtām mutēm līdz es parādīšos. Tieši otrādi - es vēlos, lai viss notiek bez manis un varu nemanīta ieslīdēt jau iesilušā ballītē.
Ja pasēdēšanas rīkoju pati, tad mans 18:00 nozīmē, ka no tikiem manas durvis ir vaļā, nevis visiem jau ir jāsēž ap galdu sakārtotām prievītēm un jāgaida, kad atvēršu šampi (kurš tā vispār dara kādās viesībās? :D) Ja kāds ierodas 19:00 vai 20:00, man no tā ne silts ne auksts. Es jūtos labi neiespringt un redzēt, ka ciemiņi arī jūtas brīvi.

Ziniet, ir starpība, vai jūs sarunājat pasēdēt Vīna Studijā ap 18.00, tad ir skaidrs, ka neviens neplāno vīna pasēdēšanai 30min vai 45min, ir OK atnākt 18.20. Pieļauju, ka neviens arī nedusmosies, ja bez viņa kaut ko pasūtīsiet. Bet cita lieta ir darbā. Man nereti ir 3-4 tikšanās dienā, kolēģiem ir vēl vairāk, nu tas ir tā, ka ir tikšanās 9.00, 11.00, 14.00, 16.00, un nereti pilnīgi dažādos Rīgas galos vai pat ar izbraukšanu ārpus Rīgas. Reiz tādā saspringtā dienā 15.00 ielikām tikšanos ar vienu lauksaimnieku. Lauksaimnieks + mēs, 4 cilvēki. 15.10 viņa nav, zvanām, ā, viņš esot tikko izbraucis no Talsiem! Būšot apmēram pēc 2 stundām, ja atradīs, kur nomest mašīnu. Mēs sakām - paga, mēs tā kā uz 15.00 bijām runājuši, mums 16.00 nākamā tikšanās. Ā, ja? Viņš neesot iedomājies, ka mums neder cits laiks. Vai tad nevar vēlāk tikties? Pateicām vienkārši, lai nebrauc. :-D