Man ir 20 gadi un es vispār dzīvē nesaskatu dzīves jēgu vai arī esmu par jaunu , lai kaut ko no dzīves saprastu. Divus gadus kopš pabeidzu vidusskolu tāda sajūta, ka es tikai eksistēju nevis dzīvoju , nekas pilnībā dzīvē nemainās, ja mainās tad tas ir uz ļoti īslaicīgu laiku un esmu atpakaļ tajā melnajā zonā.
Šogad iestājos universitātē un ceru , ka parādīsies kaut vai nedaudz dzīvotgribas jūtas. Plānoju doties ar erasmusā un iegūt kādu jaunu pieredzi. Savā kursā neesam daudz un skolā tik bieži nekas nenotiek, lai es tagad iepazītos ar jauniem cilvēkiem, bet varbūt ar laiku kaut kas mainītos.
Nav arī tā , ka negribētu kaut ko darit un tikai gulēt. Man patīk daudz dažādu lietu , apmeklēt pasākumus un būt sabiedrībā starp daudz cilvēkiem tad es tiešam jūtos patiesi labāk, taču tas nesanāk tik bieži kā es vēlētos. Man ir trīs labākie draugi, bet ar viņiem tik bieži nesanāk tikties un viņi ir vairāk tie , kuriem patīk pavadīt laiku mājās nevis ārpus tās, kas ir pretēji man.
Attiecību man arī nav un īsti neveidojas kas nopietns ar vīriešiem. Ir uzmanība diezgan liela, ir randiņi, bet viņi ne pie kā ilgstoša nenoved un vairāk komunicēju virtuālajā pasaulē nevis reālajā.
Vai tas ir normāli tā justies? Esmu pārak jauna? Varbūt jāapmeklē psihologs, kurš man iespējams, ka varētu palīdzēt? Īsti nesaprotu ko darīt, lai šī melnā strīpa beigtos. :-|
86
