Draugi

Tādas, no bērnu kājas man nav. Kaut kā dzīve, apstākli mūs izškir. Bet ir daudz labas pazinas, forši kolēgi un kursa biedri, man ar viniem pietiek. pēc draudzenes dvēseles kratīšanai vēlmi neizjūtu.

Man ir draudzenes un tas ir forši, draugus iepazīst nelaimē. Meitenes kuras uzskatīju par paziņām izrādījās labākas par tā laika draudzenēm. Draugi ir vērtīgāki par zeltu.

Nē, man nav tādu draugu, kuriem zvanīt nakts laikā un izkratīt sirdi. Man ir divi vīriešu dzimuma draugi, abi no bērnības-vienam ir ģimene un bērni (draudzība tikpat kā izgaisusi) un otrs mācās un dzīvo ārzemēs, tiekamies reizi gadā/pusotrā, runājot, par mākslu, kultūru utt.Tāpat, no skolas laika ir viena meitene, bet ar to draudzība arī nav tuva-mums ir kopīgas intereses un uzskati, līdzīgi viedokļi, bet pašlaik viņa dzīvo un mācās ārzemēs.
.
Ar mani ir līdzīgi kā te dažas rakstīja-grūti sadraudzēties ar meitenēm. Pēc mana novèrojuma, lai varētu to izdarīt ir jābūt emocionālākai un atvērtākai. Jāatzīst, ka tiešām vēlētos iegūt labas draudzenes, ar kurām runāties, labi pavadīt laiku, bet to manā vecumā ir grūtāk izdarīt kā jaunībā.

Neuzskatu, ka ja cilvēkam ir draugi, tad viņš nav pašpietiekams. Cilvēks lielākoties ir sociāla būtne un tuvāks vai vēsāks kontakts ar citiem ir nepieciešams. Ir vairāki draugi, ir diezgan daudz paziņu. Svarīgākā doma, ko es sev esmu atklājusi ir tā, ka vīrietim nevajadzētu aizstāt draugus - ne man pašai, ne citiem pazīstamiem cilvēkiem šis scenārijs nav beidzies veiksmīgi, jo tad sanāk tāda Siāmas dvīņu situācija - nekad viens bez otra neko, tikai visur kopā, utt. Tāpēc es ļoti novērtēju savus draugus, kas man dod iespēju uzklausīt citus viedokļus, sajust dažādu atbalstu, dzirdēt jaunas domas un idejas, darīt lietas, kuras es pati varbūt nevarētu iedomāties. Īsti draugi ir retums un zelta vērtē - tā ir kā otrā ģimene, cilvēki, ar kuriem saskaņa bijusi tik liela, ka abpusēji notiek izvēle bieži tikties, uzticēties, palīdzēt, atbalstīt, uzklausīt. Diezgan laba doma arī Annai Faris http://www.dailymail.co.uk/tvshowbiz/article-4858380/Anna-Faris-says-couple-best-friends-overhyped.html

Man ir daži ļoti labi draugi, kas trakas lietas manā labā ir darījuši un uz ko var paļauties vienmēr, bet, laikam ejot, es vairs nejūtu lielu vēlmi tikties katru nedēļu vai zvanīt un stāstīt par katru sīkumu, kas manā dzīvē notiek. Nezinu, vai tas mani padara par sliktu draudzeni, bet man tomēr ir sava dzīve un savas prioritātes, laikam veca palieku, kādreiz man vajadzēja ganrīz katru nedēļas dienu kādu satikt :D Bet patiesībā man apkārt ir fantastiski cilvēki un es to ļoti novērtēju un kaut arī mēdz būt dienas, kad atsaku iknedēļas tikšanos, jo gribu mājās pagulēt diendusu, es tomēr vienmēr esmu te viņiem, ja kaut ko vajag, kā arī pati par sevi esmu komunikabls cilvēks un labprāt dibinu jaunus kontaktus.

Ar gadiem draugu loks ir sašaurinājies, bet es nemaz nepārdzīvoju... labāk zināt kurš ir paties un kurš nē, nevis velti uzskatīt kādu par draugu un būt atklātam pret kādu kurš ir nelojāls. Man ir divas labas draudzenes. Nesanāk tikties tik bieži, bet tāpat varu uzticēties un vienmēr būs par ko parunāt... vēl ir vēl viena draudzene, bet nu pēdējā laikā nav baigais kontakts, bet šad tad sazinamies , nezinu kā tur būs tālāk. Bet par tuvākajiem tomēr uzskatu māsu un māsīcu.

Nekautrējos atzīt - man nav draugu. Ir tikai paziņas, kolēģi, bet ne patiesi, īsti draugi. Savulaik, kad biju jaunāka, jēdzienu "draudzība" uztvēru pavisam citādi - tolaik šķita, ka draugi ir tie cilvēki ar kuriem pavadu kopā laiku. Gadiem ejot uz priekšu, iepazīstot konkrētos cilvēkus ne tikai priekos, bet arī bēdās, sapratu, ka nebija tie nekādi draugi, bet drīzāk - ballīšu partneri.
Tiesa gan, nepiekritīšu tam, ka tad, ja cilvēkam nav draugu, tas neliecina neko labu par konkrēto cilvēku. Katrs cilvēks ir savādāks un, lai gan cilvēks ir sociāla būtne, tomēr mūsu vidū netrūkst tādi, kuriem šī socializēšanās dzīvē nespēlē svarīgāko lomu, un es tam esmu dzīvs piemērs. Agrāk biju īsta sabiedrības dvēsele, taču, ejot laikam, aizvien vairāk iemācījos izbaudīt pati savu klātbūtni, līdz ar to ikdienā nejūtu nekādu vajadzību pēc draugiem. Esmu pašpietiekama, ļoti izbaudu laiku vienatnē, man ir hobiji, man ir labs darbs, ir labi paziņas un kolēģi, nekaunos dažādus pasākumus apmeklēt viena, nebaidos ceļot viena, drīzāk - pat izbaudu to, ka to visu daru viena. Jau doma vien par to, ka man vajadzētu ar kādu cilvēku tikties, iet pusdienot, vakariņot, ikdienā komunicēt, rada manī nepatiku, jo komunikācija man pietiek saspringtajā ikdienas darba grafikā, visā pārējā laikā es gribu būt viena. Ja rodas vēlme izkratīt sirdi vai patiešām izrunāties par visu, kas iekšā sakrājies, runāju ar mammu, kura arī ir mana labākā draudzene. Nedomāju, ka tas, ka nejūtu vēlmi pēc draugiem un labprātāk laiku pavadu viena, liecinātu, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Mēs esam tik ļoti dažādi! Tā nu sagadījies, ka piederu pie tiem mazajiem dīvaiņiem, kuri pilnīgi mierīgi var iedomāties dzīvi bez citiem cilvēkiem apkārt, pie tam nejūtoties vientuļš vai pamests. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka starp cilvēkiem jūtos viena, bet esot viena jūtos laimīga.

Uzreiz varu sev nosaukt divas tiešām labas draudzenes - viena no skolas laikiem, bet otra no studijām. Ar viņām komunicēju un tiekos ļoti bieži, un tiešām cenšos uzturēt labas attiecības un kontaktus. Tad ir pāris meitenes, kuras sauktu par vienkārši draudzenēm, kur kontaktus uzturam whatsapp saziņas līmenī + ja izdodas, tad tiekamies reizi pāris mēnešos. Un tad ir tie cilvēki, kur bērnībā uzskatīju, ka būsim draudzenes uz mūžu, bet, izaugot, mainījās vērtības un skats uz dzīvi, tādēļ šobrīd vispār vairs nekomunicējam.
Es sevi sauktu par noslēgtu, kautrīgu un ļoti pašpietiekamu peronu, bet tas man neliedz iepazīt jaunus cilvēkus attiecīgos apstākļos. Bet ir grūti atrast tos cilvēkus ar kuriem tiešām perfekti saskan. Tādēļ ļoti novērtēju tos, kurus man ir izdevies atrast. (l)

Vētrīgakie senie no bērnības, no dzīvesvietām un no bērnudārza - skolas laikiem daļa, ar daļu ilgāku laiku nav sanācis satikties, daļa ir vel aizvien, no cilvēkiem kas ienākuši dzīvē vēlāk tad jāsāk skatītes, kas ir draugi vai labas kontaktpersonas.

Man ir piecas draudzenes, ar kurām draudzējos no gan 10 gan 23 gadus jau un viņas man ir pārbaudītas vērtības. Zinu ka ir uz ko paļauties, zinu ka ir ar ko dalīt priekus un bēdas.
Labas draudzenes ir grūti atrast, jo ir prāvs pulciņš ar gadiem atkritis.
Un man vēl ir 2 draugi, kas arī ir zelta vērtē

Man ir bērnības draudzene, kopš 2 gadu vecuma, tad ir 2 draudznes, kas iegūtas pamatskolā. Par šīm 3 zinu, ka tās ir uz mūžu, kaut arī tagad sanāk reti tikties, jo esmu citā valstī. Tad viena superīga draudzene, ko ieguvu vidusskolā. Un labākais draugs, kas gan vairāk ir sarakstoties, jo satikties mums sanāk tiešām reizi pāris gados. Bet tas neliedz uzturēt fantastiskas sarunas. Protams, ir arī citi draugi, ko gluži par paziņām nevar saukt, bet šie 4 cilvēki ir tādi spilgtākie. Un ļoti ilgojos tagad esot ārzemēs, tāpat kā pēc ģimenes.

*ar šo personu

Par šo tēmu pēdējā laikā esmu bieži iedomājusies. Draugu man nav. Mana kompānija ir vīrs un vecāki.
Vienīgā, ko uzskatīju par draudzeni, tāda tomēr nebija. Draudzējāmies tik ilgi, kamēr biju kopā ar viņas puiša čomu. Kad izšķīrāmies, pazuda kontakts arī šo personu. Žēl, bet laikam vajadzēja kādu aplauzienu dzīvē.

Man ir māsa un viena draudzene. Māsa kā draudzene, draudzene kā māsa :-)

Man 14 gadus ir viena labākā draudzene un divi labākie draugi. Protams laikam ejot tiekamies retāk , taču vienu reizi mēnesī ar saviem labākajiem draugiem sanākt satikties vai biežāk whatsapp kontaktējamies. Ar labāko draudzeni tiekamies 3 reizes nedēļā dažreiz biežāk. Gribu vēl iegūt daudz draugus un ceru, ka esošie ir uz mūžu. (l)

Apple_pie, man ir milzumliels prieks par to, ka esi (l) Ikdienā cenšos iedvesmoties no Tavas mērķtiecības un cīņasspara, aiz kura slēpjas liela, liela sirds (nejaukt ar kardiomegāliju, jo tas nav tik forši :-D) (l)

Par sevi es varētu teikt tā, ka man ir draudzenes - sirdrsdraudzenes un parastas draudzenes, kuras nav gluži sirdsdraudzenes un kuras par paziņām būtu kauns saukt.
Neviena no manām draudzenēm - sirdsdraudzenēm nedzīvo ar mani vienā pilsētā, tādēļ tiekamies relatīvi reti, bet tas nenozīmē, ka nekontaktējamies. Fb, whatsapps, instagrams - tās ir vietas, kur ikdienā kontaktējamies, sūtam viena otrai stulbus jokus un tā. Diez gan interesanti ir tas, ka sanācia, ka neviena no viņām man nav savā veidā pazīstama, jo katru esmu iepazinusi citā dzīves posmā. Netikšanās nemazina nekādā ziņā draudzību.
Par parastām draudzenēm es varu nosaukt tās, ar kurām labprāt uzturu kotaktus, varu brīvajā laikā iedzert kafiju, papļāpāt, padarīt ko kopīgu.

Nu jā, katrs vārdus šaurs informācijas loks uztver savādāk. Es to obligāti neuztveru kā interakciju ar apkārtējiem, jo informāciju var iegūt arī citos veidos.

Pirmā puse no Tevis rakstītā ir uztverta pareizi, par otro daļu - neesmu psiholoģisko saslimšanu eksperte, bet, jā, autisms lielākā daļā nozīmē šaurs informācijas loks tieši no pašas personas izpausmju puses, kas, savukārt, no manis izteiktā nav jāsasaista ar intelekta esamību vai neesamību. Tas jau ir stipri individuāli, negribu tik niansēti analizēt.

Diez vai, ja nav draudzeņu šī vārda vistiešākajā nozīmē, būtu pamats domāt, ka cilvēks dzīvo šaurā informācijas lokā. Draudzeņu neesamība nav sinonīms autismam.

Varbūt es nepareizi sapratu, bet uztvēru to tā - draudzeņu neesamība nenozīmē dzīvošanu šaurā informācijas lokā un draudzeņu neesamība nenozīmē autismu, pēc kā izspriedu, ka dzīvošanu šaurā informācijas lokā pielīdzini autismam uz ko atbildēju, ka autisma māktie nenozīmē šauru informācijas loku. Mazliet sviestaini, bet ja kļūdos, lūdzu, izksaidro, ko ar to domāji. :D