Harmonija

Štank, kā tu panāc zajebisj sajūtu? :D

Štank, kā tu panāc zajebisj sajūtu?

Piektdienas vakaros, klubos ar alkohola palīdzību, bet no rīta ir hujovaaaaaaaaaa....

Es vairs nedzeru.

Es vairs nedzeru.

Prātīgs palicis.

Tas raksts, protams, pateicis vecum vecās patiesības savā mērcē - un nevaru nepiekrist. Jo tā jau arī ir.
.
Bet, cik manu i no šī raksta komentāriem FB, i dzīvē, ļaudis, runājot rakstiņa terminoloģijā, pēc piedošanas aizmirst (vai pat netaisās) atlaist situāciju, notikumu, cilvēku, lietu. Viņi piesien sevi tam, kamēr tas atkal par savu destruktīvo dabu atgādina, tad atkal piedot un... neatlaiž. Un tā pa riņķi vien - un tā jau ir atkarība. Kamēr neļaus tam pagaist, izgaist nebūtībā, nekas jauns (un līdz ar to labāks, skaistāks un vērtīgāks) vietā neatnāks - jo nav jau vietas, kur tam skaistajam atnākt...

Man personīgi piedot ir daudz vieglāk kā aizmirst, es varu daudz ko piedot, bet tomēr atmiņās tas būs palicis, kas manuprāt ir daudz sāpīgāk par vienkāršu piedošanu. Izlikties,ka viss ir labi un dzīvot tālāk ,nav tas tā vērts, jo dziļi sirdī tā vai tā to atceros.
Bija diskusija te kādu laiku atpakaļ par bijušajiem, pāridarījumus es atceros vēl šodien, atceros kam cauri gāju kā raudāja,trīcēju,visu atceros,bet piedevusi esmu,bet vai ar to ir gana? Varbūt jā,bet sāpes tas nemazina, laiks kas uz priekšu iet ,šis sāpes dziedē, tomēr dziļi sirdī tās paliek.
Izteiktie vārdi,kas ir mani sāpinājuši paliek, tie noglabājas manas sirds tālākajā stūrī, dziļi manās atmiņās ,es varu teikt jā es piedodu,bet vai ar to būs gana,lai es justos harmonijā ar sevi? Diezvai, domāju,ka harmonijā ar sevi justies var tikai tāds cilvēks kas spēj aizmirst un.piedot ,taču šādu cilvēku nav daudz.
Tomēr arī piedot ir jāmāk, tā ir daļa no dzīves,un ne katrs spēj piedot. Cilvēki reizēm var būt tik nežēlīgi un vai cilvēka nežēlība tev mazāk sāpes,ja piedosi viņiem? Nedomāju, sāpes tā vai tā, jo atmiņās tas tā vai tā paliek, pat ja piedod. Lai būtu harmonijā ar sevi , cilvēkam vajag lielu drosmi, atbalstu, ticību sev , jo tas nozīmē gan piedot gan aizmirst, dzīvot sev, neturēt ļaunu prātu uz kādu,smaidīt un doties taisni uz priekšu, neatskatoties pagātnē.:-)

Vai harmonija nebūtu iespējama arī izslēdzot citus cilvēkus no prāta, domām? Tā kā viens cilvēks nevar ietekmēt, mainīt visu pasauli, pat ne mainīt, bet atbildēt par citu darbībām, tad kā ar sevis izvirzīšanu priekšā, sakārtošanu, norobežojoties no tā, ka kaut kas slikts, nepatīkams notiek, vai, ja apkārtējais ir lielā haosā, tad nekāds miers ar sevi nevar sanākt?

Harmonija un viss kārtībā sajūta vispār ir grūti sasniedzama. Vismaz manā pieredzē. Bet ir gadījies,kad es atnāku mājās no darbiņa un domāju, cik daudz, patiesībā,savā vecumā ir sasniegts, cik daudz man ir, cik viss ir forši!
Runājot par rakstu un Duujaa citā diskusijā man veltīto komentāru...

Azalea, piekrīti visam vai vismaz iekšēji palīdzēja atšķetināt to, ko vēlējies?

rakstam piekrītu, piekrītu tam,ka katrs rīkojas pēc savas sapratnes, kaut ko darot, un mēs nevaram izmanīt citu cilvēku pieredzi un iemeslus, kāpēc otrs rīkojies tieši tā,kā rīkojies. Jāprot piedot pašai sev par to, ka tik ilgi moku savu prātu, tad jau arī būs tā harmonijas sajūta, ka nekādi ārēji apstākļi neietekmē tevi un netraucē iekšējo mieru. Pagiadām man nav sanācis piedot, līdz ar to nekāds miers un harmonija nav manī, staigāju apkārt viegli saraudināma, jūtos nelaimīga un gribu sadot pa pauri tam tipam, kurš visu manu mieru un prieku izjaucis.

Es harmoniju ar sevi sasniedzu vienā dienā, kad nolēmu tā darīt. Un pēc tam pilnveidoju.
Un to izdarīju, pievēršoties sev un analizējot sevi, kas man tādējādi palīdzēja pieņemt, saprast vai vismaz neitrāli izturēties pret citiem cilvēkiem, viņu rīcību. Manuprāt, lai būtu harmonijā ar sevi un citiem, ir svarīgi saprast, ka mēs visi esam tikai cilvēki, un katram no mums ir savi melnumi, un katram labās puses, un ka es neesmu labāka par citiem, un citi nav labāki man mani. Es bieži uzdodu sev jautājumus (bet tādā labdabīgā formā), vai tad man visi cilvēki patīk? Nē. Vai tam ir kāds iemesls? Nē. Un tāpat ir jebkuram citam - ja es viņam nepatīku, tā nav mana vaina. Kāds šo cilvēku mīl tik un tā, kādam viņš ir dārgs un tikai tas, ka mums totāli dzīvē nesaskan, nepadara mani vai viņu par sliktu cilvēku. Vai es baidos, vai es dusmojos? Jā. Baidās arī citi, dusmojas citi, un tā tālāk.
Katru to mazo sajūtu, ko sevī jūtu es, jūt arī citi, un, ja es spēju attaisnot sevi un savu rīcību, tad spēju arī citu, jo mēs visi esam cilvēki.

Azalea, es tā aizdomājos, jo it kā būtu iespējams nodalīt tos ''pāri darījumus'', par ko jāpiedod. Manā uztverē ir tādas lietas, kuras vienkārši ir riebīgas, nepatīkamas, bet tādā emocionālā līmenī, ka neatstāj sekas uz visu pārējo, turpmāko mūžu vai kādu dzīves laiku. Bet ja tas ir kas nopietns, kas traumē un maina tevi uz neatgriešanos, tādā gadījumā jau arī viss kļūst komplicētāks.

TRY, pēc prātā uzdotajiem jautājumiem tevī viss sakārtojas un noliekas malā, vai tā saskaņa ar sevi, lēmumiem tomēr kādreiz atkal nevēlami parādās un liek apšaubīt iepriekš izanalizēto?

Duujaa, nē, nekas nopietns un nekas tāds,kas krasi mainītu manu dzīvi,nav noticis. Traumēta esmu tikai tādā ziņā, ka traumēta ir mana pašapziņa un spēja būt no sirds laimīgai vienatnē. Bet es apzinos, ka tas ir tikai uz nenoteiktu laiciņu, jautājums tikai ir - uz cik nenoteiktu, jo ir grūti piedot otram un ir grūti piedot sev, ja galvā visu laiku ir tas - kāpēc?

Azalea, no tiem ''kāpēc'' jāmēģina tikt vaļā, vai nu otram pajautājot vai saprotot, ka tas iemesls līdz galam varbūt pat nav izdibināms un nav arī ilgtermiņam vajadzīgs.

Fb raksta doma copy paste no Lūles Vīlmas grāmatu sērijas "Piedod sev", tikai, protams, tas raksts zemākā kvalitātē.
Iesaku izlasīt grāmatas.

.