Ar ko aizbildināties?

Citreiz ir tā, ka nevienu negribās satikt, nekur negribās braukt, kaut ko darīt, kaut kur doties, bet vajag aizbildinājumu

Kad man uznāk šitā sērga (un tā uznāk gandrīz katru reizi), es atceros filmu "Yes man" - sakožu zobus, nopurpinu pie sevis pāris ne pārāk sievišķīgus vārdus, iekožu mēlē un "nē" vietā saku "jā". Parasti negribulis beidzas ar ierašanos tikšanās/pasākuma vietā. Reti kad nožēloju, ka piecēlu pakaļu no dīvāna.

Šo sestdien aitteicu draudzenēm pa ilgiem laikiem ka nekur nebraukšu ar viñām, jo cik tad ar, katru weekendu pēdējā laikā. Mans aibildinåjums tāds arī bija un + man mājās pienākumi arī ir. Apvainojās..

Bija man tāda paziņa, kas vienmēr pēdējā brīdī atcēla visas tikšanās. Pietika dūšas pat 10 minūtes pirms tikšanās paziņot, ka mašīna saplīsusi, citu reizi pēkšņi kaut kas sasāpējās. Tas gan man liekas ļoti nesmuki - tu gatavojies, saplāno dienu, sataisies un pēkšņi aplauzies. Ļoti nesmuki. Ceru, ka jūs vismaz neatsakat pēdējā brīdī

Man arī. Turklāt manā jubilejā izrīkojusies ļoti cūciski. Bija jau jābrauc ārā, un nu viņai zvanu, ka pēc 10 min. varu iebraukt pakaļ. Neceļ klausuli, es jau sapratu.. pēc 5 min. saņēmu gļēvu SMS (pat ne zvanu), ka viņa netiek.. kopš tā brīža kā ar nazi nogrieza.. kā tā var, es nezinu.. sanāk, ja nemeklētu viņu, pat neko i neteiktu. Un štrunts, ka viss bija samaksāts par galviņām. Nē, nav žēl to 10 EUR, bet tā attieksme...
Un manī rāda izbrīnu tādi mūžīgi slimotāji un aizņemtie.. Nu ja jums tik bieži negribas nekur iet, ka pilnīgi jālauza galva, ko samelotu, tad tā arī pasakiet, lai nekur neaicina. Bet parasti jau drosmes nav būt drosmīgiem un atklātiem

meksikanka - neesmu tas cilvēks, par ko raksti, bet esmu bijusi otrā pusē (nesaku, ka tāds pats gadījums, bet reizēm līdz tam neaizdomājas, ka var būt arī tik traki) tūliņ jābrauc, viss sarunāts, rezervēts, bet šeku reku sākas panikas lēkme (nevis stresiņš, bet reāla lēkme), un tad ne es uz zvanu varu atbildēt, ne piezvanīt, ne arī gribas skaidrot, kas ar mani notiek, nemaz nerunājot, ka to nav spēka darīt, jo ir sajūta, ka mirsti nost. un vai pēc tam par to ir jāatvainojas? negribas atteikt visiem pasākumiem, "ja nu būs lēkme" un negribas arī visiem par to skaidroties, lai uz priekšdienām zina.
mame - smieklīgi drošvien tiem, kuri nav reāli slimotāji. diemžēl ir cilvēki, kuri tiešām regulāri slimo ar hroniskām lietām un nevar tur neko darīt, protams, tādu nav lielākā daļa, bet ir.

Nu labi, cik ir tādi cilvēki, kam ir tādas panikas lēkmes?
Un arī: ja ir tik bieži, tad izvērtē, uz kādiem pasākumiem pasaki, ka iesi.
Jo man arī konkrēti besī šitie "slimotāji". It īpaši, ja piesakas uz pasākumu, kur ir svarīgi, cik cilvēki būs. Beigās paliec kā muļķis.
Pati, ja negribu, kur iet, vienkārši pasaku, ka netieku šoreiz. Neko nemēģinu melot vai sastāstīt.

ok, krissycat, uzskatu, ka īstai draudzenei, tu vari pateikt. Pašai paliks vieglāk varbūt. (spriežu pēc sevis). Bet es te runāju par tiem slimību mīlētājiem, kuri vnk lai neierastos izdomā, ka ir slimi.

kissycat, Tu mani neesi pareizi sapratusi :) Es nesaku kopumā par cilvēkiem, kas ik pa reizei mēdz atteikt un izdomāt "slimību". Retos gadījumos arī mēdzu tā darīt. Bet ir tādi hroniski "slimotāji" un "uzmetēji" (tā mana ex draudzene bija no tās pašas kategorijas). Visur un vienmēr viņu aicināju, viņa piekrita un tad beigās uzmeta. No 10 gadījumiem labi, ja 2 tomēr gāja kaut kur. Tad jā, mana pozīcija ir tāda, ka lai man pasaka, lai atšujos un nekur neaicinu, tici man, mana pasaule no tā nesabruks, bet visādi citādi esmu vienmēr palikusi muļķes lomā, jo saucu, aicinu, rēķinos. Un vēlāk cilvēks neceļ un ignorē. Kāpēc? Kāpēc tad visu laiku ar degsmi jāsaka, ka jā, I am in. Es tāpat nekad neplānoju pasākumus tikai ar viņu, vienmēr ir citi cilvēki, un attiecīgi, ja viņa atkrīt, mans pasākums nebūs neizdevies, jo neieradies tā vienīgais dalībnieks :D

meksikanka - neesmu tas cilvēks, par ko raksti, bet esmu bijusi otrā pusē (nesaku, ka tāds pats gadījums, bet reizēm līdz tam neaizdomājas, ka var būt arī tik traki) tūliņ jābrauc, viss sarunāts, rezervēts, bet šeku reku sākas panikas lēkme (nevis stresiņš, bet reāla lēkme), un tad ne es uz zvanu varu atbildēt, ne piezvanīt, ne arī gribas skaidrot, kas ar mani notiek, nemaz nerunājot, ka to nav spēka darīt, jo ir sajūta, ka mirsti nost. un vai pēc tam par to ir jāatvainojas? negribas atteikt visiem pasākumiem, "ja nu būs lēkme" un negribas arī visiem par to skaidroties, lai uz priekšdienām zina.

Protams, jāatvainojas, jo tev jau nav iekšās pateikt, kas patiesībā notiek līdz ar to draugi jūtas uzmesti. Iedomājies kā no malas izskatās tas, ka pēdējā brīdī atsaki pasākumus. Protams, ka tā izskatās kā totāla ņirgāšanās, jo tu jau nevienam nestāsti par savām problēmām. Saprotu, ja nestāsti attālām paziņām, bet draugiem taču varētu paskaidrot, kas notiek tavā dzīvē, vai arī riskē tos zaudēt. ;-)

Kas tad tie par draugiem, pret kuriem jāmeklē veidi kā dirst? Ja tev viņus nevajag, tad sūti dillēs. Nākot vecākam, jaunus draugus būs aizvien grūtāk atrast. Žēl skatīties šo draugu nenovērtēšanu. (t)

Un tie brīži, kad Tev pēdējā brīdī atsaka, jo visa ģimene esot slima, bet nākamajā rītā atver facebook un redzi, ka slimā ģimene devusies ekskursijā un atpūtā, jau no paša rīta paspējuši iečekoties kaut kur. Nesaprotu, kā nav neērti tā melot.
Mēs atsakam ļoti reti un tad arī godīgi pasakam - sorry, šoreiz nē, ir nogurums un gribas palikt mājās.

bet vajag aizbildinājumu

Kaapeec? Ja negribu kkur iet, braukt, taa arii pasaku, ka negribu. Kaapeec jaataisnojas un jaapaskaidro iemesls? Negribu un viss, arivederchi.

Man tā nemēdz būt. Ar tuviem cilvēkiem vienmēr gribas tikties. Ar ne tik tuviem pat neko nesarunāju. Līdz ar to problēmu nav.

Jums tiešām saprot un akceptē to "negribu''? Man liekas, ka tas ir kā pret sienu. 101 reizi ''kāpēc'', katru dienu- nu, varbūt tomēr pārdomāji? Nē, man nav iekšā katru dienu no jauna skaidroties. Beigās vēl apvainojas, ka neeju.

Ar taadiem cilveekiem, kas uzbaazhas un nesaprot, ko noziimee nee, vispaar nekontakteejos.

Un arī: ja ir tik bieži, tad izvērtē, uz kādiem pasākumiem pasaki, ka iesi.

saprotu, ka nav pieredzes ar šādām lietām, tas tā vispār nestrādā. var 2 mēnešus nebūt un tad būs 3 nedēļas laikā, kāda tur izvērtēšana un plānošana?
un tām, kas iesaka informēt draugus - tuvākie ir informēti, ka man tā ir, bet tā jau tāpat nav patīkama pieredze nevienai no iesaistītajām pusēm.

Man tā nemēdz būt. Ar tuviem cilvēkiem vienmēr gribas tikties. Ar ne tik tuviem pat neko nesarunāju. Līdz ar to problēmu nav.

Man identiski!

Man tā nemēdz būt. Ar tuviem cilvēkiem vienmēr gribas tikties. Ar ne tik tuviem pat neko nesarunāju. Līdz ar to problēmu nav.

+++

Es ar šo aizbildināšanos īsti nesaprotu. Kāpēc tad sev apkārt jātur cilvēki, kurus bieži vien nevēlies satikt, pat runāt u.t.t.? Neesmu nekāds sabiedrības cilvēks, tamdēļ man apkārt ir maz, bet tie foršākie cilvēki, kuriem brīdī, kad vienkārši NEKO negribas, vismazāk komunicēt, tā arī varu pateikt.
Esmu sapratusi, ka satiekoties jau ir forši, un tas, kas visbiežāk bremzē ir kaut kāds slinkums un komforta zona pie kuras tiiik ļoti pierasts.
Forši būtu saprast, kāpēc tieši nevēlos kādu konkrētu cilvēku attiecīgajā brīdī satikt. Tad var risināt tālāk. Reizēm ir attiecības, kuru saturs tik tiešām ir nulle, un tādas ļoti nogurdina. Bet aizbildinājumu vietā te nepieciešams skaidri saprast, kas ir kas, un kas no tā man tik tiešām ir vajadzīgs.

Ja ir iemesls, tad pasaku to. Citreiz vienkārši, ka negribu, citi plāni, gribas pa mājām vai ko tādā garā.

Aktuāla tēma. Varbūt kādam labam draugam/paziņai ir ballējamie plāni, bet man ir brīži, kad VIENKĀRŠI nekur negribas iet. Sākas- "kāpēc/kotuviensiesāksi" Ideālo coping ar šo vēl meklēju :) Bieži pat ar tuviem cilvēkiem nevajadzīgas pārrunas , jo daudzi vnk nesaprot, kā var gribēt arī vnk mierīgi pavadīt laiku ar sevi.