Kā zināt, ka bijušais tiešām ir pagātnē?

Galvenais nesalīdzini nevienu citu puisi ar viņu, jo tad tiešām neesi tikusi nekādā mērā viņam pāri.

Reizēm kļūdas ir jāpieļauj vairākkārt, lai iemācītos tā vairs nedarīt :)
Un man prieks, ka Tev viss ir tik ideāli! :)

miss_grape, nu cits cilvēks, viss tas pats. :-)

Kas bija 2015. gada sākumā, jau sen ir izbeidzies un vietā nākušas jaunas peripetijas :) bet paldies,ka tā izpētīji!

miss_grape, 2015.gada sākumā, bet labi, lai būtu, tas mani tā neinteresē. :-)

Vienā diskusijā nesen pievienojos. Taču manis tur rakstītais neatbilst Tevis sacītajam.

miss_grape, kaut kādās diskusijās, kur arī pievienojies, ka ir atkarība no drauga.

Macaw, "kāpēc gan ciest vienai", bija retorisks/sarkastisks jautājums, nevis mana rīcība.
Par kādiem gadiem ir runa un kur kas lasīts? :D

acīmredzami viņam šīs attiecības ir cauri

Cik lasīts, sen jau viss ir beidzies, tikai gadiem ejot laikam ceri uz ko vēl, nezin kāpēc.

jo, kāpēc gan ciest vienai?

Nē, nu labs arguments, izčakarēt dzīvi vēl kādam cilvēkam, nu ja, labāk paliks.

Man arī ļoti pietrūkst bijušais. atpakaļ gan neskrienu, jo viņš par mums necīnās un acīmredzami viņam šīs attiecības ir cauri.
Apkārt man šeit ir daudz jauku un labu vīriešu. Daudzi ir nopietnu attiecību materiāli, ar kuriem noteikti būtu vērtts ko mēģināt. Tikai - es nevaru. Man tas liekas kkā negodīgi, ņemt vīrieti ar nopietniem nodomiem sev tikai par plāksteri.. kaut gan redzu, ka daudzas tā dara un daudz ar sirdsapziņas pārmetumiem nemokās, jo, kāpēc gan ciest vienai?

kireeva, nu ja! Esmu dzīvs piemērs. :D Ir jādzīvo un jāizdzīvo visssskas. Un tad jau viss iegrozīsies kā vajag :) Cerams.

Arī es teikšu, ka varbūt par ātru ieleci jaunās attiecībās. Man, lai cik nekrietni tas patiesībā būtu, bijušās attiecības patiesībā bija terapija no pirmās mīlestības..
Ko es teikšu - tavs bijušais vienmēr būs tavs bijušais. Nekad uz viņu nevarēsi paskatīties tāpat, kā pirms attiecībās vai kā uz jebkuru citu cilvēku kas ir draugs vai nedraugs. Bet tas arī buss viss, ko jutīsi un redzēsi šajā cilvēkā. Tad arī zināsi, ka viss ir cauri.

Manuprāt tas ir darbs pašam ar sevi. Izvērtēt vai tev tas ir vajadzīgs, ja reiz izšķīrās tātad problēmu gana, un ja vēl iespēju dots gana daudz, bet vienalga viss pajuka....centies padomāt loģiski, nevis emocionāli gremdēties atmiņās un sapņos kā būtu ja būtu. Bet ir taču tikai tā kā ir! Vai viņš cenšas tevi atgūt? Vai viņš vispār ir ko darijis pa šo laiku lai būtu tevi pelnijis atpakaļ? Vai arī tu vienkārši tagad gribi skriet viņam pakaļ jo netiec pāri?
Pēdējā laika te daudz čīkstētājas saradušās ar saviem neiespējamās mīlestības stāstiem. Nav te nekāds liktenis, tās ir cilvēku pašu izdarītas izvēles.

Vienvārdsakot- ja kaut kas būs lemts, tas notiks. Dari kā zini

Cukurvāvere, Tu tiešām uzskati un domā, ka ja būs lemts, tas arī notiks? (par attiecībām šoreiz konkrēti)

Bet kāpēc tik ļoti velk pie viņa? Gada sākumā nožēloju savu lēmumu šķirties, pat nedodot iespēju viņam ko paskaidrot. Tā teikt, nostādīju fakta priekšā, taču paralēli gaidīju, ka viņš par mani cīnīsies. Zinu, izklausās muļķīgi.. :-D paralēli tam, iepazinos ar jaunu puisi, kurš man tajā brīdī deva visu to, kas man bija pietrūcis iepriekš. Ar to jaunais puisis arī mani paņēma un nu šķiet, ka esmu viņu pat iemīlējusi. Taču vai neesmu negodīga pret viņu? Jo viņš man atdod sevi visu, taču brīžiem šķiet, ka es nespēju ar to pašu atmaksāt.

Vispār man bija noderīgi par šo tēmu tagad padomāt, jo tagad vairāk šķiet, ka rīkojos tā, kā vajadzētu, kaut arī tās atmiņas joprojām ir prātā, tomēr domāju, ka tā ir pagātne, ja reiz vairs nerāpoju pa sienām no sāpēm. :D

Man tagad līdzīga problēma. :-/ Tikai - es zinu, ka esmu tāds cilvēks, kurš par visām attiecību beigām pārdzīvo arī tad, ja pēc kāda laika (gadiem) atskatoties saproti, ka ļoti labi, ka izšķīries. Tāpēc tagad apjukums, jo es nezinu, vai tas, ko pārdzīvoju, vai tās ir īstās sajūtas un pēc gadiem sapratīšu, ka kļūdījos ar šo izvēli (saiet kopā ar ex) vai tomēr būs tāpat kā citās attiecībās, ka nožēlas nav. Pašlaik es nevēlējos saiet ar ex, jo starp mums ir pārāk daudz nesaskaņu, atšķirīgi viedokļi, lai arī jūtas ir, tomēr nezinu, vai vērts sevi lieki sāpināt, ja reiz spēju kaut kā dzīvot arī bez viņa. Cilvēki, ar ko runāju par šo tēmu, saka, ka nav tādas pareizās vai nepareizās izvēles - tu izvēlies kaut ko vienu un pieturies pie tā un tas arī būšot pareizi. Pašlaik tā arī dzīvoju, tomēr kaut kur iekšā stāv tas - vai pareizi rīkojos?

Piekrītu visām meitenēm kuras raksta par ātri uzsāktām jaunām attiecībām.;-)

Es laikam domātu, ka kaut kas nav lāga esošajās attiecībās.. ja gadās iegrimt apcerējumos ''ja nu..''