argumenti par labu bērniņam

Neons, es neesmu padziļināti interesējusies par neauglību, bet man vienmēr prātā nāk mammas kolēģe, kuras pārdzīvojumiem dzīvoja līdzi viss kolektīvs. Es nezinu, cik gados viņa sāka censonēt, bet zinu, ka ārstēties no neauglības sāka, kad vēl nebija sasniegusi 30 gadu vecumu, t.i., ļoti jauna. Viņai aiz muguras ir 2 mākslīgās apaugļošanas par savu naudu, jo valsts rindā stāvēt negribēja, abas neveiksmīgas. Ir bijusi pie visiem Latvijas ginekologiem, dziedniekiem un kā tik vēl ne. Interesantākais ir tas, ka viņai visas analīzes, USG un pārbaudes ir kārtībā. Noviržu nav, un neviens ārsts nevar noteikt, kāpēc tieši viņa nevar palikt stāvoklī. Viņai pat mēģināja visādas interesantas metodes, piemēram, hormonu terapijas, asins šķidrināšanu, ja nu gadījumā tas ir pie vainas, lai gan analīzes ir labas, utt.
40 gadu vecumā izlēma par labu adopcijai.
Bet, kas šai sievietei ir īpašs, kāpēc pieminu Tava komentāra sakarā - viņai ir bijuši 3 vīri un viņa visu 3 laulību laikā ārstējās no neauglības. Ne ar vienu no trijiem nesanāca. Sakritība?

Man ir līdzīgs stāsts no zināmām paziņām, bija 2 laulības, abās vīri "aizmuka", jo sieva nespēja dot bērnus, apprecējās 3 reizi pirms 50 gadu vecuma... šeku reku dvīnīši.. un kas ir interesanti, tiem abiem diviem vīriešiem arī ar nākamajām sievām nebija bērnu.

Man radu lokā vēl ir tāda ģimene, kuri apprecējās 90-to gadu sākumā, uzreiz sāka mēģināt tikt pie bērna, jo tas likās pašsaprotami, mēģināja vienu, otro, trešo gadu, nekas nesanāca. Sāka staigāt pa ārstiem, ārsti teica, ka... jums bērnu nevar būt. Nu tā ģimene nav tik turīga, lai vairākus tūkstošus ieguldītu neauglības ārstēšanā vai mākslīgajā apaugļošanā, samierinājās. Sievietei vēl "pa ceļam" bija kaut kādas veselības problēmas, izņēma vienu olnīcu. Un tad, pēc 15 kopdzīvē pavadītiem gadiem, viņa palika stāvoklī un viņiem piedzima meita. :-D Pilnīgi neplānoti, teica, ka vairs necerējuši un negaidījuši, ilgi pat nesapratuši, ka tā ir grūtniecība, jo nu jutās tā kā citādi, bet grūtniecību izslēdza. Protams, ka ļoti priecīgi, un bērns vesels un tā.

Daenerys1 piekritīšu tev . IVF gadījumos svarīgi neapstāties , bet iet uz priekšu , es saprotu , ka tevis minētai sievietei bija jau tuvu 40 , bet tiem , kuriem vēl nav un ir tie 30+ tikai , tad jāsakož zobus un jāmēģina IVF vēl un vēl . Turklāt tur ar katru mēģinājumu veiksmes % tikai pieaug , ja pirmās divas x nepaveicās , tas nenozīmē , ka nepaveiktos 3. vai 5. reizē :) Ir meitenes , kuras pa 10 mēģinājumiem taisa . Un tādos gadījumos ir tiešām labāk sākt ar valsts apmaksāto IVF un tikai tad , ja pēc 3 pilnajiem protokoliem kopā ar nez cik krioterapijām nesanāk , tad jau var ieguldīt savus līdzekļus , ja vēlās turpināt vai arī tiešām apsvērt alternatīvos līdzekļus kā adopciju , surogāti , donori .
.
un runājot par saderību , tak tiem pāriem , kuri iet cauri reprodukcijas pārbaudēm 100% jau izgājuši saderību testus , kur lielākoties visiem uzrāda saderības . Nesaderības ir reti sastopamas un parasti tie , kas nepārbaudoties vienkārši pārguļ ar citu un sanāk bēbis ir tīri laimes spēle , nekur nav teikts , ka pārguļot tieši tajā reizē ar bijušo , bēbis nesanāktu ;)

Lasot pirmos komentārus, man radās jautājums, vai tās, kuras uzskata, ka var bērnus radīt pēc 35 gadiem, ir pašas ar to saskārušās?!! (e)
Man draudzeņu / ģimenes lokā ir vairākas sievietes, kuras ir izlēmušas par labu bērniņam pēc 35, 40 un diemžēl jāteic, ka tā pieredze ne vienmēr ir veiksmīgākā...
Papildus visam tam nāk lielāki riski (ģimenē ir dakteri, tāpēc zinu par ko runāju).
Autorei ieteiktu godīgi izrunāties ar vīru un varbūt pat kopīgi aiziet pie ārsta, lai ir ko apdomāties.

Un piebildīšu , ka tieši tāpēc , ja ir jau tie 30 , tad gaidīt vairs nav prāta darbs , jo bieži vien aj kā apdedzinās tie gaidītāji , domājot , ka bēbis ikvienam sanāk pēc ~3 mēnešu censonēšanas un ar 1 mēģinājumu iznēsā bez problēmām .
.
Runājot par bioloģisko vecumu , tad katrai sievietei tas ir savs , tie vecumi 21-24 vai nu kādi tur minēti ir tīri teorētiski un nosacīti . Bet ir speciāla pārbaude , kur pārbauda sievietes bioloģisko vecumu , skaitot folikulus . Man piemēram tas vecums ir par 2 gadiem jaunāks , lai gan man jau ir 30 + .

Par to konkrēto man pazīstamo sievieti runājot, viņa pati man stāstīja, ka tur bija tā - 2x mēģināja mākslīgo apaugļošanu, bet tālāk mēģinājumus neturpināja, jo tas esot bijis psiholoģiski ļoti smagi - gatavoties, sacerēties, iet uz procedūru kā uz svētkiem un pēc laika saprast, ka nav...
Par donoriem es sapratu, ka tur ir tā, ka viņas pēdējā vīra sperma derēja, bet viņai embrijs neieligzdojās dzemdē un tā arī bija galvenā problēma, lai gan anatomiski visam būtu jābūt OK. Ar pirmo vīru viņa kaut ko tur satraucās par asinsgrupām un novēla uz to, bet pēc tam saprata, ka tā nav tā problēma.

Vēl šodien ir ļoti labs ERA tests saucas , pārbauda implantācijas logu . Ja tai sievietei , Daenerys1 , nekad nav bijis pozitīvs tests , tad iespējams viņai problēmas tieši ar implantācijas logu , t.i. embriju ievieto par ātru vai par vēlu . Nav zināms , protams , veica viņa tādu testu vai nē , ja par saviem līdzekļiem IVF bijis , tad nedomāju , ka to veica , jo tas izmaksā ļoti dārgi papildus jau tā IVF . Bet šis paliek vienīgais tests no jaunākajiem , kurš dod cerības tiem pāriem , kuriem ilgstoši nesanāk ieraudzīt divas svītriņas testā , bet viss cits ir kārtībā . Vēl kariotipa - ģenētiskais tests abiem partneriem , bet to cerams pārbauda .

Nu te var oponēt, jo mēnešreizes var būt, bet sieviete var būt neauglīga

Tieši tā.. ir neauglīgas sievietes.. ir neauglīgi vīrieši.. var satikties neauglīgs pāris.. var arī būs situācijas, kad izmeklēšana neatrod konkrētu cēloni bērnu neesamībai. Ir pāri kas cenšas gadiem.. nesanāk ...un vienā dienā viss notiek :) Daudzveidība.. pat nedaudz mistika :)

elzaelza, tik smalki gan es par viņas testiem nezināšu, bet, cik man zināms, pozitīvs tests viņai nav bijis. Bet nu labi, šī diskusija tik un tā ir cosmo tantu klaču līmenī, man viņa nav ne mamma, ne māsa, ne meita, lai es visas detaļas zinātu.

kādus argumentus, lai saku vīram, ka mums jau ir pēdējais laiks censonēt pie bērniņa radīšanas?

man šķiet, ka 'bērnu radīšanas' sarunā ar vīru "pēdējo laiku" nav ko jaukt iekšā, jo tas, manuprāt, rada negatīvu psiholoģisku spiedienu un nav arī gluži taisnība.
nezinu vai gluži tos var nosaukt par argumentiem, bet mūsu apsvērumi lemjot PAR mazuli pirms pusotra gada bija -
1. ja tagad taisīsim, tad iespējams pēc gada jau satiksim :)
2. tas likās kā nākamais attīstības posms mūsu ģimenei - ar vīru daudz jau bijām kopā redzējuši, darījuši, piedzīvojuši. likās, ka, ja mums pievienotos kāds trešais 'mūsējais', tad mēs varētu viņam arī parādīt , izstāstīt, dalīties emocijās, utt.
3. šķita, ka bērns mums varētu ko jaunu iemācīt, ierādīt. mūs pilnveidot. (realitātē es esmu kļuvusi daaaaudz mierīgāka un nosvērtāka - pati esmu ļoti izbrīnīta un iepriecināta par to!)
4. ja sagribam vairākus, tad lai varam vēl "iekļauties" kaut kādos pašu izdomātajos "vecuma rāmjos" - nu tāds desmitgades plāns.
5. izglītības, labklājības līmenis ir sasniegts tāds, ka turpmāki uzlabojumi būtiski nemainīs ģimenes dzīves kvalitāti - nezinu kā, lai saprotami uzraksta, bet nu doma tāda, ka iepriekš domājām, ka vēl jāizdara tas & tas, bet vienā brīdī sapratām, ka mūsu pašu izdomātais "līmenis" ir sasniegts. extra 100 vai 500 eur, vai viens izglītības grāds klāt neko "būtiski" nemaina. attiecīgi nav vērts 110% enerģijas turpināt veltīt, piemēram, karjerai - paliek būtiska daļa "brīvās enerģijas", ko varam veltīt bērnam.