Bet vispār man šodien bija liels FAIL. Rīts, plkst 5. Jādodas uz darbu, laika nav, miegs nāk. Kafijai laika nav. Iztīru zobus, jāliek kontaktlēcas un jāskrien. Ielieku vienu, viss ok, otru ielieku, bet baigi grauž. Izņemu ārā, noskaloju un lieku atkal. Negrauž, bet kaut kāda reāli stulba sajūta, itkā šķībi ielikta, un vispār kaut kā nesimetriski acis skatās. Bet nu laika nav, ne pirmā reize, domāju - paies minūtiņas pāris un pieriktēsies - dažreiz tā ir, jo nu kontaktlēca uzslīd uz īstās vietas parasti pati labi ātri. Kurpes kājās, kā raķete uz darbu nesos. Pie darba iekāpju mašīnā, sāku braukt, saprotu, ka vispār dirsā. A man 30 min pa noslgotu šoseju jāmauc - sūdi ralllā. Kaut kā aizbraucu, diskomforts mega giga. Noparkoju mašīnu, pofig, ka tikai kaut kā - bāžu pirkstu neriktīgajā acī - sasodīts, kontaktlēcas ta nav! Baigais brīnums, ka kā slima jutos pie stūres, jo 1 acs rāda labi, a otra mīnusus. Izvilku no otras acs to kontaktlēcu, kuru biju ielikusi un gāju strādāt, visu laiku domādama, ka tiklīdz darbu beigšu, jābrauc pie acu ārsta, lai to aiz plakstiņa aizslīdējušo pazudušo kontaktēcu velk laukā, jo nu... infekcija, sepse, koma, nāve - nu bail tomēr. Pēc stundām divām modās arī vīrietis un man atnāk sms, ka viņš kontaktlēcu kkādu uz izlietnes malas atradis, vai nav manējā. Atvieglojums ta kāds! Bet nu dabūju pusi dienas braukt kā kurmim, jo brilles otrajā somā bija, jo "man taču kontaktlēcas, kāpēc lai es brilles līdzi ņemtu". Vot tādi pīrāgi man šodien. Aizbraucu nopirkt rezerves vienas dienas lēcas, pa pārītim katrā somā sabāzu, lai nākotnē nav jābrauc pie stūres, maz ko redzot.