Kā pārciest tuvākā nāvi, vai psihiatrs var palīdzēt?

Nu ja tu aizietu , ko tu vēl vari zaudēt? Viena diez vai tiktu galā diviem zaudējumiem būdama viena. Domāju, ka tev tas nāktu par labu.

Izsaku līdzjūtību! Tev pēdējā laikā nācies grūti, un noteikti vajadzīgs atbalsts. Tikai man grūti spriest, vai šajā gadījumā vajadzīgs tieši psihiatrs - varbūt ir iespēja tikt pie psihologa? Varbūt ir kādas atbalsta grupas tiem, kas zaudējuši tuvus cilvēkus? Varbūt sanatorija, kurā iekļauta rehabilitācija gan miesai, gan garam? Varbūt ir kādi draugi vai radi, pie kā varētu padzīvot, nomainot vidi?... Man tuvs cilvēks, kurš pirms kāda laika pārcieta lielu zaudējumu, pirmo laiku dzīvoja ar ārsta izrakstītiem medikamentiem, paralēli meklēja atbalstu gan pie ezotēriķiem, gan reliģijā, tomēr tā īsti atguvās pēc gadiem diviem.

Aizej, noteikti aizej. Tas, ko Tev var dot speciālists, ir neatsverami, it īpaši, ja tas ir labs speciālists.
Jāņem gan vērā, ka katram vajag "pielaikot" vairākus, kamēr atrodi savējo - reti dzirdu stāstus, ka cilvēks ar pirmo reizi atrod savu psihologu/psihoterapeitu/psihiatru, jo tomēr cilvēciskais faktors, bet aizej.
Neviens tev nebērs sāli brūcēs un ar varu neliks raudāt - un arī nemēģinās neko ar varu izvilināt. Tas process (atkārtoju - if done right, un gan jau) ir krietni nesāpīgāks, kā Tev liekas un tas cilvēks tev pretī ir, lai tev palīdzētu, nevis kaut ko padarītu vēl sliktāku.
Es to saku, gan kā topošā jomas speciāliste, gan kā sieviete, kas pati ir gājusi pie terapeitiem - kad pirmoreiz aizgāju pie terapeites, man atvērās čakras un es 2h no vietas novārījos, NOVĀRĪJOS. :-D Pēkšņi sajūta, ka tu drīksti runāt un neviens tevi neapklusinās bija svētīga. Jo draugi jau ir forši, bet bail, ka nogruzīsi ar savām problēmām / draugiem tak ar jāļauj parunāt, vai "ko padomās" - nu katram savi putni - bet šeit ir cilvēks, kura vienīgais uzdevums ir tevī klausīties (vismaz sākumā).
Par specifiskiem virzieniem (psihologs/terapeits/psihiatrs), šķiet, ka ilgtermiņā tev labāk būtu psihoterapeits vai atbalsta grupas, bet jebkurš no viņiem varēs palīdzēt. Vienīgi psihologs Tev nevarēs izrakstīt medikamentus un, ja ir nervu problēmas / nosliece uz depresiju / bezmiegs / jebkas, tad varētu būt vajadzība. Tik pat labi, tavu situāciju precīzi nezinu un, ļoti iespējams, ka var iztikt bez zālēm. To jau tev daktere/dakteris pateiks.
Katrā gadījumā, verdikts : ej. Nebaidies. Terapeitisku attiecību sākumā, Tev izstāsta visu, kas un kā. Katram terapeitam ir savas metodes; varat izrunāt, kā norisināsies process, cik bieži jānāk, par ko runāsiet. Vari paust visas savas bažas, no kā baidies, ko negribētu piedzīvot, ko esi dzirdējusi, uzdot jautājumus. Speciālists tev paskaidros un visu mierīgi izrunāsiet, un, ja nejutīsies komfortabli, tā arī saki, bet viņa uzdevums nav tev likt justies slikti. Ja kas, vari uzrakstīt man privāti. ;)
Būs labi, izmanto iespēju!

Kad man sašķobijās dzīve, izvēlējos iet pie psihoterapeita. Kļuva labāk, arī citas lietas dzīvē sakārtoju. Bet psihiatrs ar noteikti varētu ko līdzēt, nav jābaidās!

Ultra
Ir psihiatri arī ar psihoterapeita kvalifikāciju, par to nav jāstreso. Atšķirība tāda, ka psihiatrs drīkst arī recepšu zāles izrakstīt, bet psihoterapeits tikai konsultēs. Un no rakāšanās pa galvu nav jābaidās. Tu to darīsi arī pati (gribot vai negribot), jo pa plauktiņiem viss būs jāsaliek agrāk vai vēlāk, bet ar speciālista palīdzību tas notiks krietni efektīvāk un ātrāk.

Esmu gājusi pie spiholoģes.
Tas neko nepalīdzēs. Diemžēl.

Melnakakene, Tu saproti, ka tā ir ļoti subjektīva pieredze? Ir miljons faktori - vai tas ir īstais psihologs; vai tas ir psihologs, kura pieejas ir atbilstošas tam, ko tev vajag; vai tas ir psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs; terapijas ilgums un tava vēlme iesaistīties tajā visā ...
Tas, ka tev bija negatīva pieredze (par ko man ir ļoti žēl) nenozīmē, ka visiem būs negatīvas pieredzes.

Atšķirība tāda, ka psihiatrs drīkst arī recepšu zāles izrakstīt, bet psihoterapeits tikai konsultēs.

Cik man zināms, tad psihoterapeitus Latvijā apmāca tikai stradiņos, ejot caur medicīnu, un viņi drīkst izrakstīt zāles, viņi ir ārsts-psihoterapeits. Cita lieta ir tie, kas Latvijā izmācās psihologus un tad Lietuvā piemācās klāt kādu no psihoterapijas virzieniem, piemēram, ģimenes terapiju. Šie tad ir tie psihoterapeiti, kas nedrīkst izrakstīt zāles, jo nav medicīniskās izglītības.
Psihologs būs tas kas vienkārši runās un palīdzēs tikt pāri, psihoterapeits būs tas kurš līdīs dziļi un ārstēs ilgstoši. Psihiatrs ārstē psihiskas salimšanas un novirzes, ārstējot ar zālēm, nevis vienkārši runājot.

Psihologs būs tas kas vienkārši runās un palīdzēs tikt pāri

mazai atkāpei - psihologs nerunā, bet mudina runāt tevi pašu.

Es nevaru iedomāties, ka kāds svešs cilvēks līdīs manā galvā, mēģinās nez ko izvilināt, vēl vairāk uzbērs sāli uz manām brūcēm, liks raudāt vēl gaužāk...

vai nu tu esi atklāta (centies tāda būt) vai arī, manuprāt, tam nav jēgas. visi trīs iepriekš minētie speciālisti ir ārsti - tāpat kā ģimenes ārsts, ķirurgs etc. -, tāpēc diemžēl, bet līdīs tavā galvā un centīsies ko izvilināt, lai saprastu problēmas būtību un spētu tev palīdzēt. pāri gan tev neviens necentīsies darīt, par to vari būt droša.
/
izsaku līdzjūtību!

Tas neko nepalīdzēs.

Ak vai, nu kas par muļķībām - tas, ka tev nepalīdzēja (lai gan te protams kaudze jautājumu par to, vai biji PILNĪGI atklāta, darīji uzdoto, iesaistījies pati) nekādi nevar nozīmēt, ka visiem ''tas neko nepalīdzēs'' - superdumjš apgalvojums. Ir kaudze ar cilvēkiem, kas ar psihologu vai terapeitu nerunā, nesaka atklāti, ko domā ko jūt un tad ar skumjām secina, ka ''nekas jau nenotiek un nemainās''.
Otrākrt - cilvēkiem škiet, ka ja neviens ''neiebērs sāli brūcē'', ja neviens nerunās par sāpīgo, tad viss ātri sadzīs un aizmirsīsies - tā NENOTIEK. Lai brūce sāktu dzīt pa īstam, tā ir jāiztīra - par to ir jārunā, jāraud, jāļauj izsāpēt. Ja par to nerunā un nedomā - tajā mirklī ir labāk, bet sāpes ievelkās un neticami ilgu laiku. Nenoliedzami, pastāv milzīga iespēja, ka raudāsi sesijā, bet tu esi zaudējusi sev tik tuvus cilvēkus īsā laika posmā - vai tad raudāt šādā gadījumā nav normāli? Nenodarbini prātu ar pašpareģojumiem - ej un ļauj, lai cilvēki vismaz mēģina tev palīdzēt - tu neesi pelnījusi nest šo visu viena. Vienīgais, kas mani nedaudz mulsina, ir psihiatrs, ne terapeits vai psihologs, bet arī psihiatri var būt terapeiti vai psihologi, tāpēc varbūt arī bus ok. Bet ja tikai psihiatrs bez papildus izglītībām, tad jābaidās diži nav - viņi novērtēs tavu stāvokli, spēju pašai tikt galā, iespējams iedos rekomnedācijas.

MissMia
šī ''ārsts- psihoterapeits'' prakse Latvijā nav pat gadu - pirms tam cilvēki, kas pabeiguši gadus ilgas apmācības psihoterapijā bez medicīnas piesitiena, bija psihoterapeiti. Es esmu pārliecināta, ka tie, kas par psihoterapeitiem saucās pirms šī ļoti īpatnējā likuma pieņemšanas, tā turpina saukties arī tagad, tāpēc pilnīgi noteikti ne visi, kam uz kabineta durvīm rakstīts ''psihoterapeits'' ir ārsts.
Un uz nav nekur tālu jābrauc, lai mācītos terpaiju - gan ģimenes terapija, gan geštaltterapija, gan KBT ir tepat Latvijā

Starpcitu, meitenes, pirms pie kāda ejat, izmantojiet arī smadzenes un papētiet, vai tas tiešām ir sertificēts speciālists. Vienu dienu īpaši saniknojos, kad uzzināju, ka faking Uģis Kuģis sevi sauc par "vēdisko psihologu" un konsultē cilvēkus un par to ņem naudu, bet viņam nekur nav vispār nekāda psihologa izglītība - vien nepabeigta teoloģiskā (manas draudzenes kursa biedrs). Šitādi nes negodu visai industrijai, kurā cilvēki tiešām mācās un izglītojās, pirms kādu konsultēt.

Liepulapa, jaunais likums jau daļēji tika ieviest, lai tā teikt "nemaldina tautu". Gan psihoterapeiti ar medicīnsko izglītību, gan tie, kad gadiem mācijušus psihoterapiju, gan tie, kas izgājuši vienkārši kursu LV vai LT, visus meta vienā katlā. Cilvēks no malas, kas meklē palīdzību, ne viemēr painteresējas, kāda tad konkrēti ir atšķīrība starp viņiem, kāda kuram izglītība. Vadās pēc principa "psihoterapeits nopietnāks kā psihologs", "viens varēs izrakstīt zāles", utt. Nepainteresējas, ka katram ir sava darbības specifika.

Vēl, es nekādā veidā neesmu ar šito saistīta, bet uzdūros vienreiz mājaslapai un izskatās pēc foršas vietas - tāds, kā mentālās veselības centrs.
http://vivendicentrs.lv/lv/vivendi-veselibas-centrs

MissMia tā gan, nodoms jau nav slikts, jo tiešām visus mēdz mest vienā maisā bez dižas ''izmkelēšanas''.
Un par Uģi Kuģi un

Šitādi nes negodu visai industrijai, kurā cilvēki tiešām mācās un izglītojās, pirms kādu konsultēt.

miljons ++++++++++++++

ģimenes ārsts man iedeva nosūtījumu uz neirožu klīniku Dzintaros. Mājas lapā apskatījos, ka tas būtībā ir tikai bezmaksas psihiatrs. Vārds 'psihiatrs' dara mani uzmanīgu un pat iedzen stresā, lai gan patreiz man ir vajadzīgs tikai miers un nekas cits, jo mammas slimības laikā pārdzīvoju nemitīgu stresu un trauksmi. Es nevaru iedomāties, ka kāds svešs cilvēks līdīs manā galvā, mēģinās nez ko izvilināt, vēl vairāk uzbērs sāli uz manām brūcēm, liks raudāt vēl gaužāk... bet varbūt tās ir tikai iedomas?

Bezmaksas, daudzi izdod par to bargu naudu, neatsakies. Tas ir cilvēks, kurš zina, mācījies, kā labāk pieiet problēmām, kā savā galvā visu salikt pa plauktiņiem. Iedos arī dažādus vingrinājumus tev pašai, kas ikdienā noderēs. Neko jau nevilina, nelien, neliek raudāt, bet visas šīs lietas tāpat tu pārdomāsi viena vai kopā ar kādu speciālistu no malas, kas pamazām parādīs, kā uz to raudzīties, kā tikt pāri. Tāpēc teiktu, ka noteikti iedomas, droši izmanto šo iespēju, tas viss nenotiks vienā tikšanās reizē, bet pakāpeniski palīdzēs saprast tev, kas ar tevi pašu notiek un paraudzīties uz visu no dažādām pusēm, ar dažādām metodēm, kas ļaus tev rast lielāku iekšējo mieru.

Es brīnos, ka daža laba sevi piesaka kā topošo šīs jomas speciālisti, bet nezina to, ka psihiatrs nav psihoterapeits un šādos centros nenotiek psihoterapeita terapijas. Konkrēti par Dzintaru neirožu klīniku nezinu, bet par citām šādām iestādēm - psihiatrs tur ir tāpēc, lai nozīmētu zāles un pajautātu ik rīta apstaigā, kā iet. Neko vairāk viņš tur nedara. Labākās iestādēs ir pieejami tādi terapiju veidi kā mākslas terapija, ergoterapija, sporta zāle utml, bet tas arī viss notiek grupās (nevis individuāli) un limitētu laiku (piemēram, stundu dienā sporta zāle). Turklāt tas viss ir pieejams par velti arī bez nosūtījuma. Paskatijos dzintaru mājaslapā, ka tur it kā esot pieejama psihoterapija, bet arī grupu terapijas, tātad jādomā, vai tas būs noderīgi konkrētai meitenei. Tur arī ir bezmaksas un maksas programmas, par maksas programmu neskatījos, varbūt tur ir lielākas ekstras.
Es nesaku, ka tas ir kaut kas slikts! Man tā šķiet kā laba iespēja, kaut gan nav tā, ka tas ir atpūtas centrs ar bezmaksas individuālo psihoterapiju, tomēr tā ir iespēja izrauties no ikdienas un, iespējams, iegūt kaut ko labu priekš sevis. Bet dažu labu komentāri pārsteidza par to, cik unikāla iespēja ir, ka citiem tā ir par maksu un vēl tā meitene, kas it kā esot topošā speciāliste.

Nav jābrauc uz Dzintariem arī, tepat Rīgā ir labs stacionārs ar visu iepriekšminēto - RPNC Ļermontova ielā, esmu dzirdējusi arī labas atsauksmes par Veldres ielā esošo RPNC. Bet ja baida šis nosaukums RPNC, tad Dzintari ir labāka opcija.
Vienkārši grupu psihoterapija kādreiz notika Rīgā, ko veidoja biedrība Saules zīmes, iegooglē, varbūt vēl pastāv, maksa bija simboliska par tēju un cepumiem.

Līdzjūtība un spēks tev, Ultra. Turies!

Katrs jau nu domu saprot pa savam. :-)