11.07. Beztēma!

Es vēl nevaru pierast pie saviem matiem. Nogriezu nedaudz pāri pleciem. Visu dzīvi bijuši gari, gari... tagad tik savādi, ķemmēju, asti taisu.. viss citādāk. :-D

Čau visiem. Man šodien darbā jāpavada ar negarastāvokli..
Vakar sanāca izbeigt kontaktus ar puisi kurš man dikti patika,un takā mēģinājām izveidot kaut ko, bet paši sapratām,ka neesam viens otram. Visu dienu sēžu,un nesaprotu,kas man vainas.. kāpēc tik grūti nodibināt ilgnoturīgu kontaktu ar kādu,un nerunāju,tikai par attiecībām. Pat arī draugu būšanā..
Par cik man nav vispār neviena drauga, tad vismaz Cosmo varu pasūdzēties cik viss slikti...
Ehh. Reizēm sakrāas un gribas paraudāt kādam uz pleca.

Man šodien ir kārtējais lielais WTF par manu mammu. Vispār, par mūsu attiecībām. Tagad sēžu un domāju. Ko tālāk darīt, kā komunicēt. Komunicējam aizvien mazāk un mazāk, visu laiku vainoju pie tā sevi. Tagad atvērās acis, ka es esmu muļķe, kas šausta sevi ne pa tēmu.

Es nezinu,kur man nogrūzties un pazust.
Tikko, kā liekas, kā kaut kas nedaudz uz priekšu, tā viss tik izplostīts.

Mazo puiku atrada.... :'-( sāp sirds

ērzelis- laikam saprotu par ko Tu runā, ja ir vēlme, PM, man ir bijusi tāda situācija pagātnē

Tikko izlasīju par Ivanu...:'-(
ērzelis, kas tad nu?...

Nabaga mazā dvēselīte. :'-(

Puiku man briesmīgi žēl.
Tiešraides klausoties, jau cik reižu apraudājos.
Ļoti žēl. :'-(

es vēljoprojām sēžu un raudu. Tas ir briesmīgi, iedomājoties, ko mazajam nabadziņam vajadzēja pārdzīvot vienam klīstot, pa mežiem u.c vietām, kuras viņš nepārzin. Šausmīgi žēl ....:'-(:'-(:'-(:'-(

Jāpagaida ekspertīzes atskaite, bet es nesaprotu, kāpēc bērns, tā teikt, slēpās un aizklīda mežā, nevis meklēja cilvēkus, apdzīvotas vietas un jebkādu palīdzību. Da kaut vai vnk, apsēstos ielas malā un skaļi raudātu no izmisuma - gan jau kāds pienāktu klāt un palīdzētu.

Es domāju, ka šis bērns bija pieradis klaiņot viens pats, tāpēc arī gāja vnk kkur nezin kur... bet nu katrā ziņā dīvaini, ka devās mežā, jo pietura, kurā viņš izkāpa atrodas mazā ciematā, kur apkaŗt ir daudzdzīvokļu mājas, veikals utt....

Čau!
Arī lasu par Ivanu ar šķērmu sajūtu. Būtībā, pēc 10 dienām jau nekas cits arī nebija gaidāms, bet pats fakts, ka mazajam to visu vajadzēja pārdzīvot, uzdzen šermuļus.
.
Un vispār, atvilkos no darba tik nogurusi, ka pat nezinu, kā aizvilkties līdz dušai. Man darbā tgd nežēlīgs režīms+ vēl autoskolā iestājos.

tā sajūta, kad nenormāli nogurusi ievelkos mājās un ieraugu vannasistabas trubu maiņas sekas. viss dzīvoklis jātīra un jāberž, bet man nav spēka. bet ja to nedara, tad arī pati nomazgāties nemaz nedabūju normāli. sēžu domāju ko iesākt. :-(

Ļoti, ļoti žēl par Ivanu.
Neesmu eksperte, bet iepriekš lasīju, ka piecgadīgam bērnam trūkst loģiskās domāšanas, spriestspējas, kāda ir pieaugušam cilvēkam, varbūt ar to arī skaidrojams, kāpēc negāja pie cilvēkiem uzreiz, nemeklēja palīdzību. Jebkurā gadījumā viss notikušais ir traģēdija.

nu par puiku runājot. man brāļa meitai nepilni 5 gadi un es mēģināju iedomāties viņas rīcību līdzīgā situācijā. Sapratu, ka viņa pilnīgi noteikti nespētu iedomāties kā atrast palīdzību un ceļu vispār kaut kādu.

Man meitai 6 gadi, man grūti iedomāties, ko viņa darītu, ja gadītis noklīst... Gan jau ietu tur, kur tajā brīdī liktos interesanti, nedomājot par sekām vai to, vai tur būs kāds, kurš var palīdzēt. Ja LV būtu bijis siltāki laikapstākļi - vai būtu lielākas iespējas izdzīvot?... Nav jau zināms, kur un cik ilgi viņš bija visu šo laiku...

Čau! Man škrobe! Skatos lidmašīnas biļetes uz Latviju, uz vienu galu 200 dolāri, nebiju domājusi,ka būs, velns, tik dārgi! Par kooo? :D :'-( Palikšu te, nebraukšu uz mājām. :/

10 dienas tāpat vien klaiņot pa mežu bez ēdiena, ūdens-manuprāt, arī siltāki laika apstākļi nebūtu glābuši. Bet nu kas to tagad lai zina, kā būtu, ja būtu..

Noraudājos par mazo puisīti it kā viņš būtu mans puika! Tik ļoti ļoti žēl, ļoti skumji :'-(:-(