Ne tikai ciemiem bet pat pilsētām tas tā ir - ja nav sasniegta kritiskā iedzīvotāju masa, tad nekas jauns netiek radīts un tā tikai sarūk, nevis palielinās. Ciemos ir vēl trakāk. No maniem laukiem tuvākās pilsētas atrodas 40-50 km attālumā. Tas nozīmē slimnīcas, vidusskolas, kultūras centrus, tirgus, veikalus utt. Ir tomēr gabals ko braukt. Ja neskaita pastu, pagastmāju, pamatskolu un divus veikalus, manā ciemā darba nav. Paskaitiet paši, cik darba vietas tās ir. Jaunieši nav ieinteresēti nodarboties ar lauksaimniecību, jo ir skaidrs, ka mazos apmēros to darīt ir neizdevīgi. Darīt tur nav ko, līdz ar to cilvēki dzer. Un tādā vidē bērnus audzināt...
Bet cilvēki grib dzīvot laukos, kur vien dzirdu, tiek meklētas mājas, tomēr to var atļauties cilvēki, kas savu dzīvi ir kaut cik sakārtojuši.
Risināt to tiešām varētu vien valsts veicinot ražošanu tajos reģionos, ko vēl var saglābt. Lai jau tur esošie cilvēki nebrauc darbu meklēt uz anglijām un somijām, bet paliek tepat. Lai veido ģimenes, audzina bērnus, lai ir skolas un attīstība. Tad arī var domāt, kā uz reģionu atvilināt piemēram apmulsušu rīdzinieku, kuram viss ir piegriezies un gribas laukus.