Par skaudību.

Kuram dzīvē iet vieglāk, kuram smagāk, dažiem pat no gaisa mēdz izdevības nokrist. Arī neizdošanās iemesli var būt dažādi, tāpēc uzlikt uz galvas čupu cilvēkam, kurš meklē uzmundrinājumu, ir cūcīgi.

Nu, sorry, ja dzen luni, kā pati saka, un vēl tikai aaapsveeer, naaaav izdomaaajusi 25 (!) gados, tad man cita nav ko teikt. Slaistus nav ko žēlot, drīzāk vajag pamatīgu spērienu pa pēcpusi, lai iekustinātu. Tas, ko citas saka, ka FB bildes nav patiesība - tas būtu tas uzmundrinājums? Es saku no pieredzes. Man sanāca pašai tā, ka videnē biju diezgan liels haļavščiks, mācīties negribēju, tad vēl tuvu izlaidumam par kaut ko sapsihojos un vairs negribēju iet uz to novirzienu, kam visu videni biju gatavojusies. Izdomāju piepeši citu, bet to programmu atcēla tajā gadā. Kaut ko muļļājos, sāku strādāt mazpilsētā pārtikas veikalā par kasieri, bet tad tuvu pavasarim man kā ar bomi iedeva pa galvu, vai tiešām tas ir tas kā plānoju savu turpmāko dzīvi pavadīt? Saņēmos iesniedzu dokumentus sev otrā tuvākajā sfērā un spiedu sevi mācīties visus 4 gadus. Jāsaka, ka spiedu tieši uz to, lai nesāktos nolaidība un slinkums, jo mācīties kā tā man patika, temats arī, bet galvenais bija tieši nenovirzīties no procesa. Uzskatu, ka studiju pabeigšana manā dzīvē ir ļoti nozīmīga, jo ne jau tikai izglītības papīrs, visa mana karjera, pazīšanās utt, ir tikai rezultāts.

Varbūt skarbi, bet es piekrītu IceCream.

Ir cilvēki, kas dzīvi maina kājām gaisā arī 40 gadu vecumā.. 25 nav nekāds norakstamais vecums :D
Bet nu man ari skiet jocīga tā fb bilžu analizēšana.. ja cilvēks ir ielicis bildi ar diplomu, tas nozīmē, ka visticamāk viņam tas diploms ir.. neatkarīgi no tā, cik laimīgs vins ir vai nav realitātē :)

Šobrīd pilnā sparā notiek dokumentu iesniegšana. Uz priekšu, negaidi vēl vienu gadu!

Nu man gan liekas stulbi bīdīt tekstus - aij, tiem cilvēkiem arī ir problēmas, sociālajos tīklos jau liek tikai labo, varbūt sociālajos tīklos melo u.tml. (t) Protams, katram cilvēkam ir kādas problēmas! Es esmu ieguvusi tiešām ļoti labu izglītību, jā, ir gājis visādi, ne viss vienmēr bijis rožaini, bet es vairāk tomēr gūstu iedvesmu no cilvēku sasniegumiem, nevis čīkstēšanas. Tādi teksti lielākoties ir savas neizdarības attaisnošana, no sērijas ''ja brauc dārgā ceļojumā, noteikti visu gadu knapinies'', ''tas labais vīrs noteikti mājās sit'' utt. Ne tiem izglītotajiem, ne tiem bez izglītības dzīvē visu laiku neiet rožaini, bet tāda domāšana, ka arī citiem mēdz būt slikti tikai stimulē mūžīgās neveiksminieces sindromu.

Nu man gan liekas stulbi bīdīt tekstus - aij, tiem cilvēkiem arī ir problēmas, sociālajos tīklos jau liek tikai labo, varbūt sociālajos tīklos melo u.tml.

Nu tā ir tikai realitātes konstatēšana, ka visi esam vienkārši cilvēki, ne jau vēlme atrast citos kādas vainas. :-D

Matilde, nu to jau, manuprāt, jebkurš loģiski domājošs cilvēks saprot, ka augstākā izglītība nav maģisks veids visu problēmu likvidēšanai.
Man gan te vairums komentāru izskatās pēc mierināšanas no sērijas 'nebēdā, citiem arī slikti iet'.

Es saprotu, ka tās ir tikai bildes ar smaidīgiem cilvekiem un neviens neliks nesmukas bildes ar nelaimīgam sejām, ja vien tā nav kaut kāda veida mākslinieciska izpaušanās.
Man sāp tas, ka es neko neesmu sasniegu līdz šim brīdim, un skatoties uz viņiem man ir gan prieks par tiem cilvekiem, ka viens jau skaitas ārsts, cits jau deputatos raujas, gan arī bedīgi, ka es palaidu šos gadus vējā, kad varēju darīt to pašu, iet mācities, un iespējams arī esmu ieciklējusies ar savu vecumu un stereotipiem, un no tiem nav viegli tikt vaļā, kad uz katra stūra kladzina, kadai tev ir jabūt tādā un šādā vecumā, ka jau ir jabūt precētai un gaidībās un šito u n to un vēl sazin ko.

Ir arī dzirdēti tadi teksti kā "pēc 25 gadiem jau nekads lādzīgs speciālists no tevis nesanāks", bez maz vai, ja jau neaizgāji savos 19 pēc augstakās izglītības, tad nav vairs ko rauties, sēdi maximas kasē un samierinies ar savu sūdaino dzīvi.

Kas traucē šobrīd, šogad, tūlīt savākties un iesniegt papīrus?
Ar ko patlaban nodarbojies? Ko darīji tajos vējā palaistajos gados?

blackpoetry,

Man gan te vairums komentāru izskatās pēc mierināšanas no sērijas 'nebēdā, citiem arī slikti iet'.

Es laikam to citādāk nolasīju, optimistiskāk. :-)

IceCream nekas man netraucē, tiklīdz sāksies uzņemšana manis noskatītajā koledžā, es braukšu iesniegt dokumentus.
Vienkarši, es saprotu, ka man nav īsti lieku gadu mētaties no vienas vietas uz citu, piem. ja tomēr nepatīk izvēlētā studiju programma utt, jo vairāk laiks paiet, jo grūtāk iefiltrēties.

Tapēc es vēļ tik ļoti šaudos no vienas stud.programmas uz otru

Tapēc es vēļ tik ļoti šaudos no vienas stud.programmas uz otru

Varbūt Tavs īstais atslēgas vārds ir nevis "šaubos" bet "mēģināšu"?

Vienreiz jau ir jamēģina, lai kaut kas sāk bīdīties uz priekšu.

Tā ir nepatīkama, bet dabiska reakcija. Kaut gan savu karjeru un izglītību esmu jau uzsācis būvēt, dažreiz savu vienaudžu panākumi rada neapmierinātību ar sevi un maniem sasniegumiem (vai to trūkumu).
.
Tagad katrs otrais ceļo pa pasauli, ir brīva iespēja studēt labākajās Eiropas universitātēs, socializēties ar cilvēkiem no visiem kontinentiem, brīva pieeja info, utt. Gadu gaitā latiņa pēc kuras varēja justies par tiešām veiksmīgi situētu cilvēku ir manāmi pacēlusies un tas, kas agrāk likās prestižs, tagad ir parasts, ikdienišķs. Paziņu lokā te viens uzāk internshipu ASV bāzētā lobijā vai EU parlamentā, kāds cits dabūjis lielu finansējumu savam IT startupam, te viens dodas uz Kembridžu vai UCL, kāds cits piedalās G5 tīkla izstrādē, kāds cits jau izveidojis sev pasīvos ienākumus un tādā garā. Tad salīdzinot sevi ar cilvēkiem, kas studē intensīvākus priekšmetus, kas satur augstākas klases abstrakcijas, gūst oficiālas atzinības un vienlaikus saglabā aktīvu sociālo dzīvi un atlētisku dzīvesveidu, es sajūtos, kā q7 vārdos, kā kaut kāds lohs. Ja pa virsu tam ir kādas pagaidu personīgās neveiksmes - pazaudēta intervija vai nočakarēts eksāmens, tad vispār beigas.
.
Bet globāli, tas kā tas ietekmēs tevi turmāk ir atkarīgs kā tu mēģināsi to sagremot. Produktīvāk ir izmantot to kā motivāciju pašrealizācijai, mēģināt asociēties ar šāda tipa cilvēkiem un apgūt viņu pieredzi, lai potenciāli uzlabotu savu dzīvi. Tas bieži dod impulsu mobilizēties, interesēties par finanšu menedžmentu vai uzsākt kādu online kursu. Sakarā ar panākumu sajūtu - ir samērā bezjēdzīgi mēģināt apsteigt pārējos visās iespējamās jomās, tas nebūs iespējams. Kas ir jādara - mēģināt specializēties ierobežotā interešu lokā, koncentrēties uz jomu, kura ir sev daudzmaz patīkama, dod gandarījuma sajūtu un tad attīstīt savas prasmes tajā virs esošā vidējā līmeņa. Ja paralēli tiek apmierināta vēlmes pēc interpersonālajām attiecībām, tam vajadzētu būt jau vismaz pareizajā virzienā.

pēc 25 gadiem jau nekads lādzīgs speciālists no tevis nesanāks

Nu Tev ir iespēja vai nu ieciklēties uz šāda veida izteikumiem un izmantot tos, kā kārtējo iemeslu kaut ko nepamēģināt, vai arī ignorēt un pierādīt sev, ka tā nav taisnība. Un tā nav taisnība, jo ir TIK daudz cilvēku, kuri dzīves laikā maina karjeru uz pilnīgi citu novirzienu. Esmu satikusi juristu, kas agrāk bija strādājošs ārsts - viens no manā atmiņā spilgtākajiem piemēriem, jo abās jomās vajadzīga ilgu gadu izglītība un pēc izglītības iegūšanas laiks, lai sevi pierādītu. Esmu strādājusi ar vairākiem cilvēkiem, kuri darba jomu maina gandrīz katrus 7-10 gadus un tas nav nekas neparasts. Pat ja būtu neparasts, so what? Tā ir Tava dzīve, Tavas izvēles.

Zinu gadījumus, kad galdnieks pārtapis par neiroķirurgu, bet veterinārārsts - vispirms par feldšeri, pēc tam par cilvēku ārstu.

Paziņu lokā te viens uzāk internshipu ASV bāzētā lobijā vai EU parlamentā, kāds cits dabūjis lielu finansējumu savam IT startupam, te viens dodas uz Kembridžu vai UCL, kāds cits piedalās G5 tīkla izstrādē, kāds cits jau izveidojis sev pasīvos ienākumus un tādā garā.

No malas jau viss izskatās rožaini, bet reālajā dzīvē ir arī monētas otra puse. Piemēram, EU parlamentā par praksi maksā tik smieklīgi maz, ka knapi var savilkt galus īrētā istabiņā komunālajā dzīvoklī, un tas ir visās "krutajās" darba vietās, ja esi praktikants/iesācējs, nevis speciālists. Tas pats ir G5 tīklā utt. Jo tas ieraksts CV ir tik vērtīgs, ka darba devēji saprot, ka var maksāt kapeikas.
Kembridžā un UCL studijas nav vieglas, tās pamatīgi izsūc spēkus, un tā ir pamatīga slodze. Nav tā kā studējot RTU, studē, paralēli veido ģimeni, strādā un vēl nodarbojies ar kādu sporta veidu. Tie cilvēki arī ziedo savu privāto dzīvo un bīvo laiku savam mērķim. Nu es tā negribētu.