Tā ir nepatīkama, bet dabiska reakcija. Kaut gan savu karjeru un izglītību esmu jau uzsācis būvēt, dažreiz savu vienaudžu panākumi rada neapmierinātību ar sevi un maniem sasniegumiem (vai to trūkumu).
.
Tagad katrs otrais ceļo pa pasauli, ir brīva iespēja studēt labākajās Eiropas universitātēs, socializēties ar cilvēkiem no visiem kontinentiem, brīva pieeja info, utt. Gadu gaitā latiņa pēc kuras varēja justies par tiešām veiksmīgi situētu cilvēku ir manāmi pacēlusies un tas, kas agrāk likās prestižs, tagad ir parasts, ikdienišķs. Paziņu lokā te viens uzāk internshipu ASV bāzētā lobijā vai EU parlamentā, kāds cits dabūjis lielu finansējumu savam IT startupam, te viens dodas uz Kembridžu vai UCL, kāds cits piedalās G5 tīkla izstrādē, kāds cits jau izveidojis sev pasīvos ienākumus un tādā garā. Tad salīdzinot sevi ar cilvēkiem, kas studē intensīvākus priekšmetus, kas satur augstākas klases abstrakcijas, gūst oficiālas atzinības un vienlaikus saglabā aktīvu sociālo dzīvi un atlētisku dzīvesveidu, es sajūtos, kā q7 vārdos, kā kaut kāds lohs. Ja pa virsu tam ir kādas pagaidu personīgās neveiksmes - pazaudēta intervija vai nočakarēts eksāmens, tad vispār beigas.
.
Bet globāli, tas kā tas ietekmēs tevi turmāk ir atkarīgs kā tu mēģināsi to sagremot. Produktīvāk ir izmantot to kā motivāciju pašrealizācijai, mēģināt asociēties ar šāda tipa cilvēkiem un apgūt viņu pieredzi, lai potenciāli uzlabotu savu dzīvi. Tas bieži dod impulsu mobilizēties, interesēties par finanšu menedžmentu vai uzsākt kādu online kursu. Sakarā ar panākumu sajūtu - ir samērā bezjēdzīgi mēģināt apsteigt pārējos visās iespējamās jomās, tas nebūs iespējams. Kas ir jādara - mēģināt specializēties ierobežotā interešu lokā, koncentrēties uz jomu, kura ir sev daudzmaz patīkama, dod gandarījuma sajūtu un tad attīstīt savas prasmes tajā virs esošā vidējā līmeņa. Ja paralēli tiek apmierināta vēlmes pēc interpersonālajām attiecībām, tam vajadzētu būt jau vismaz pareizajā virzienā.