Par skaudību.

Izklausās akurat tāpat, kā ir man, un arī tie 25 gadi, kas laikam tomēr ir kaut kāda robeža, kad pēkšņi atskārt, ka tie tomēr nav 18. Ko es daru - sāku transformēšanās procesu, instagram aplikāciju no telefona jau izdzēsu, jo tur katra nākamā bilde ir labāka par iepriekšējo, pludmales, skaistas vietas, skaisti atlētiski cilvēki, kuriem ir lieli ienākumi vienlaicīgi ar brīvā laika iespējām - priekš kam sevi mocīt un uz to visu skatīties?
Iesaku izdomāt, ko konkrētu vēlies darīt un aizmirst par tiem 25, jo laiks visu laiku iet uz priekšu visiem. Un kas galvenais - netērēt enerģiju un resursus tur, kur tas ir bezjēdzīgi, it īpaši tas attiecas uz cilvēkiem. Par sevi varu pateikt, ka, galvenokārt, tādēļ, ka līdz galam neizpratu sevi un savos 20 vēl bija naivs skatījums uz dzīvi, iepazinos ar neīstajiem cilvēkiem, kuri laika gaitā visu manu attīstību ne tikai sabremzēja, bet nolaida līdz kliņķim. Tad kamēr paiet recovery process, tiek zaudēts atkal jau laiks.
Tāpēc mana recepte - mērķis, sevis (savu prasmju attīstīšana un rakstura trenēšana) attīstība un attiecīgu resursu veidošana sev apkārt šī mērķa/u sasniegšanai būtu tās pamatlietas, kas primāri vajadzīgas.

Man vistrakākais likās tā nervu bojāšana ar konstanto neziņu. Ja Latvijā varēju visu iemācīties eksāmenam/uzrakstīt labu eseju un dabūt 8-10 balles, tad tur tādas sistēmas nebija.

Topics par ko var gausties mūžīgi.
Vismaz LV vidusskolas līmenī tie eksāmeni bija izsmiekls salīdzinot ar to kas tagad. Pietika ar 2-3 dienām pāriet vispārējai vielai, papildīt uzdevumus pāris stundas, varbūt izmeģināt vienu mock-exam. Pēc tam eksāmenos parasti rezultāts 80% vai uz augšu (vienīgie izņēmumi bija fizika un ķīmija). Un pats galvenais - laika pārpilnība.
Tagad man ir pilnīgi iespējams izprast vielu, pāriet ducim iepriekšējo gadu eksāmeniem, bet tik un tā izgāsties. Vismaz tehniskajos priekšmetos gala eksāmens nosaka 80% no moduļa atzīmes, tāpēc tas viegli sagandē gada rezultātus. Kursadarbu feedbacks man īpaši graujošs nav bijis, bet ir tendence dabūt pat mērenas uzslavas bet pazaudēt daudz punktu dēļ sīkām tehnikalitātēm, tāpēc ir jāztur diezgan konsistīvs pedantims. Pirms eksāmeniem savukārt ir kādu nedēļu jāpavada speedtestingos, ko neesmu piespeidis sevi darīt. Oxbridge līmeni noteikti nepavilktu, studēju citā Russel group universitātē un tā jau šogad knapi izvilku 2.1.

Viens no galvenajiem noteikumiem Tavai laimei - Priecaajies par citiem! Tu nevari veeleeties visus dzives labumus , sasniegumus utt kameer noskaud citu cilveeku priecinjus.
Tie cilveeki kuri patieshaam no sirds priecaajaas un apbriino draugu / sveshinieku laimi - Tici man, tiem arii tiek !

'' Travel and tell no one,
live a true love story and tell no one,
live happily and tell no one,
People ruin beautiful things.''
Jo mazaak raadiisi citiem , jo mazaak kaadam noskaudiis.

te viens dodas uz Kembridžu vai UCL

Man vistrakākais likās tā nervu bojāšana ar konstanto neziņu. Ja Latvijā varēju visu iemācīties eksāmenam/uzrakstīt labu eseju un dabūt 8-10 balles, tad tur tādas sistēmas nebija. Varēja visu izdarīt labi, bet stresot par iespējamo fail. Nav arī tādas pārkārtošanas sistēmas, ja kaut ko nofeilo, tad izlido no skolas. Kas vēl - ja rakstu darbu atzīmes dabūjām 4 nedēļu laikā, tad eksāmena rezultātus nezinājām vairākus mēnešus. :-D
Ā, un pašapziņas pacelšanu arī var negaidīt, feedback parasti ir diezgan nežēlīgs.

Zinu gadījumus, kad galdnieks pārtapis par neiroķirurgu, bet veterinārārsts - vispirms par feldšeri, pēc tam par cilvēku ārstu.

Paziņu lokā te viens uzāk internshipu ASV bāzētā lobijā vai EU parlamentā, kāds cits dabūjis lielu finansējumu savam IT startupam, te viens dodas uz Kembridžu vai UCL, kāds cits piedalās G5 tīkla izstrādē, kāds cits jau izveidojis sev pasīvos ienākumus un tādā garā.

No malas jau viss izskatās rožaini, bet reālajā dzīvē ir arī monētas otra puse. Piemēram, EU parlamentā par praksi maksā tik smieklīgi maz, ka knapi var savilkt galus īrētā istabiņā komunālajā dzīvoklī, un tas ir visās "krutajās" darba vietās, ja esi praktikants/iesācējs, nevis speciālists. Tas pats ir G5 tīklā utt. Jo tas ieraksts CV ir tik vērtīgs, ka darba devēji saprot, ka var maksāt kapeikas.
Kembridžā un UCL studijas nav vieglas, tās pamatīgi izsūc spēkus, un tā ir pamatīga slodze. Nav tā kā studējot RTU, studē, paralēli veido ģimeni, strādā un vēl nodarbojies ar kādu sporta veidu. Tie cilvēki arī ziedo savu privāto dzīvo un bīvo laiku savam mērķim. Nu es tā negribētu.

pēc 25 gadiem jau nekads lādzīgs speciālists no tevis nesanāks

Nu Tev ir iespēja vai nu ieciklēties uz šāda veida izteikumiem un izmantot tos, kā kārtējo iemeslu kaut ko nepamēģināt, vai arī ignorēt un pierādīt sev, ka tā nav taisnība. Un tā nav taisnība, jo ir TIK daudz cilvēku, kuri dzīves laikā maina karjeru uz pilnīgi citu novirzienu. Esmu satikusi juristu, kas agrāk bija strādājošs ārsts - viens no manā atmiņā spilgtākajiem piemēriem, jo abās jomās vajadzīga ilgu gadu izglītība un pēc izglītības iegūšanas laiks, lai sevi pierādītu. Esmu strādājusi ar vairākiem cilvēkiem, kuri darba jomu maina gandrīz katrus 7-10 gadus un tas nav nekas neparasts. Pat ja būtu neparasts, so what? Tā ir Tava dzīve, Tavas izvēles.

Tā ir nepatīkama, bet dabiska reakcija. Kaut gan savu karjeru un izglītību esmu jau uzsācis būvēt, dažreiz savu vienaudžu panākumi rada neapmierinātību ar sevi un maniem sasniegumiem (vai to trūkumu).
.
Tagad katrs otrais ceļo pa pasauli, ir brīva iespēja studēt labākajās Eiropas universitātēs, socializēties ar cilvēkiem no visiem kontinentiem, brīva pieeja info, utt. Gadu gaitā latiņa pēc kuras varēja justies par tiešām veiksmīgi situētu cilvēku ir manāmi pacēlusies un tas, kas agrāk likās prestižs, tagad ir parasts, ikdienišķs. Paziņu lokā te viens uzāk internshipu ASV bāzētā lobijā vai EU parlamentā, kāds cits dabūjis lielu finansējumu savam IT startupam, te viens dodas uz Kembridžu vai UCL, kāds cits piedalās G5 tīkla izstrādē, kāds cits jau izveidojis sev pasīvos ienākumus un tādā garā. Tad salīdzinot sevi ar cilvēkiem, kas studē intensīvākus priekšmetus, kas satur augstākas klases abstrakcijas, gūst oficiālas atzinības un vienlaikus saglabā aktīvu sociālo dzīvi un atlētisku dzīvesveidu, es sajūtos, kā q7 vārdos, kā kaut kāds lohs. Ja pa virsu tam ir kādas pagaidu personīgās neveiksmes - pazaudēta intervija vai nočakarēts eksāmens, tad vispār beigas.
.
Bet globāli, tas kā tas ietekmēs tevi turmāk ir atkarīgs kā tu mēģināsi to sagremot. Produktīvāk ir izmantot to kā motivāciju pašrealizācijai, mēģināt asociēties ar šāda tipa cilvēkiem un apgūt viņu pieredzi, lai potenciāli uzlabotu savu dzīvi. Tas bieži dod impulsu mobilizēties, interesēties par finanšu menedžmentu vai uzsākt kādu online kursu. Sakarā ar panākumu sajūtu - ir samērā bezjēdzīgi mēģināt apsteigt pārējos visās iespējamās jomās, tas nebūs iespējams. Kas ir jādara - mēģināt specializēties ierobežotā interešu lokā, koncentrēties uz jomu, kura ir sev daudzmaz patīkama, dod gandarījuma sajūtu un tad attīstīt savas prasmes tajā virs esošā vidējā līmeņa. Ja paralēli tiek apmierināta vēlmes pēc interpersonālajām attiecībām, tam vajadzētu būt jau vismaz pareizajā virzienā.

Vienreiz jau ir jamēģina, lai kaut kas sāk bīdīties uz priekšu.

Tapēc es vēļ tik ļoti šaudos no vienas stud.programmas uz otru

Varbūt Tavs īstais atslēgas vārds ir nevis "šaubos" bet "mēģināšu"?

Tapēc es vēļ tik ļoti šaudos no vienas stud.programmas uz otru

IceCream nekas man netraucē, tiklīdz sāksies uzņemšana manis noskatītajā koledžā, es braukšu iesniegt dokumentus.
Vienkarši, es saprotu, ka man nav īsti lieku gadu mētaties no vienas vietas uz citu, piem. ja tomēr nepatīk izvēlētā studiju programma utt, jo vairāk laiks paiet, jo grūtāk iefiltrēties.

blackpoetry,

Man gan te vairums komentāru izskatās pēc mierināšanas no sērijas 'nebēdā, citiem arī slikti iet'.

Es laikam to citādāk nolasīju, optimistiskāk. :-)

Kas traucē šobrīd, šogad, tūlīt savākties un iesniegt papīrus?
Ar ko patlaban nodarbojies? Ko darīji tajos vējā palaistajos gados?

Ir arī dzirdēti tadi teksti kā "pēc 25 gadiem jau nekads lādzīgs speciālists no tevis nesanāks", bez maz vai, ja jau neaizgāji savos 19 pēc augstakās izglītības, tad nav vairs ko rauties, sēdi maximas kasē un samierinies ar savu sūdaino dzīvi.

Es saprotu, ka tās ir tikai bildes ar smaidīgiem cilvekiem un neviens neliks nesmukas bildes ar nelaimīgam sejām, ja vien tā nav kaut kāda veida mākslinieciska izpaušanās.
Man sāp tas, ka es neko neesmu sasniegu līdz šim brīdim, un skatoties uz viņiem man ir gan prieks par tiem cilvekiem, ka viens jau skaitas ārsts, cits jau deputatos raujas, gan arī bedīgi, ka es palaidu šos gadus vējā, kad varēju darīt to pašu, iet mācities, un iespējams arī esmu ieciklējusies ar savu vecumu un stereotipiem, un no tiem nav viegli tikt vaļā, kad uz katra stūra kladzina, kadai tev ir jabūt tādā un šādā vecumā, ka jau ir jabūt precētai un gaidībās un šito u n to un vēl sazin ko.

Matilde, nu to jau, manuprāt, jebkurš loģiski domājošs cilvēks saprot, ka augstākā izglītība nav maģisks veids visu problēmu likvidēšanai.
Man gan te vairums komentāru izskatās pēc mierināšanas no sērijas 'nebēdā, citiem arī slikti iet'.

Nu man gan liekas stulbi bīdīt tekstus - aij, tiem cilvēkiem arī ir problēmas, sociālajos tīklos jau liek tikai labo, varbūt sociālajos tīklos melo u.tml.

Nu tā ir tikai realitātes konstatēšana, ka visi esam vienkārši cilvēki, ne jau vēlme atrast citos kādas vainas. :-D

Nu man gan liekas stulbi bīdīt tekstus - aij, tiem cilvēkiem arī ir problēmas, sociālajos tīklos jau liek tikai labo, varbūt sociālajos tīklos melo u.tml. (t) Protams, katram cilvēkam ir kādas problēmas! Es esmu ieguvusi tiešām ļoti labu izglītību, jā, ir gājis visādi, ne viss vienmēr bijis rožaini, bet es vairāk tomēr gūstu iedvesmu no cilvēku sasniegumiem, nevis čīkstēšanas. Tādi teksti lielākoties ir savas neizdarības attaisnošana, no sērijas ''ja brauc dārgā ceļojumā, noteikti visu gadu knapinies'', ''tas labais vīrs noteikti mājās sit'' utt. Ne tiem izglītotajiem, ne tiem bez izglītības dzīvē visu laiku neiet rožaini, bet tāda domāšana, ka arī citiem mēdz būt slikti tikai stimulē mūžīgās neveiksminieces sindromu.