Nu, kad pa īstam izdegsi, tad arī sāksi par sevi domāt. Diemžēl. Man arī tā bija, ka darīju un pielāgojos, cik varēju, ko, protams, sāka uzskatīt par pašsaprotamu. Atvaļinājuma man nebija četrus gadus no vietas, jo vienlaikus strādāju vairākos darbos, katrs bija citādāk juridiski noformēts, tāpēc dažos atvaļinājums nepienācās kā tāds. Tad, kad tiešām vairs nevar izturēt, tad būs arī motivācija aiziet un atrast ko labāku.
Ko es tev varu ieteikt:
- Novērtē sevi. Tev nav jāraujas un jādara lietas papildus. Es zinu, ka sākumā mēdz būt liels entuziasms, bet, ja tu ierādi, ka tevi var izspiest kā citronu, tad tas arī tiks darīts.
- Nepiekrīti neizdevīgiem nosacījumiem. Ja atvaļinājuma neesamība tev ir problēma, tad strādā tikai ar darba līgumu, kur nevar atvaļinājums tā vienkārši "nesanākt". Darba devējs tev varbūt piedziedās pilnas ausis par to, cik forši būt pašnodarbinātajam un plānot savu darba laiku, bet vismaz man nemaz tik labi tas beigās nelikās. "Nenormēts darba laiks" bieži vien nozīmē, ka jāstrādā būs varbūt pat vairāk nekā parastā darbā, tevi nekautrēsies bakstīt piektdienu vakaros un brīvdienās, atalgojums būs tāds pats vai varbūt pat mazāks nekā tādā pašā amatā ar darba līgumu, toties sociālās garantijas mazākas, atvaļinājuma nav, pašai vēl ar nodokļiem jāķēpājas...
- Ne tikai tev vajag darbu, bet arī darba devējam vajag tevi. Tāpēc izvēlies labi. Ja darba intervijā jau tiek bīdītas shēmas, kā par tevi samaksāt mazākus nodokļus, jautā, vai netaisies tuvākajos gados dzemdēt utt., tad lai iet bekot. Es īsti vairs negribu strādāt mazajos uzņēmumos, jo tur līdzekļu taupīšanas nolūkos var būt gan visādas shēmošanas, gan pēkšņi uzlikti jauni darba pienākumi, gan atvaļinājumā nevar palaist, jo nav neviena cita, kas strādā... Labāk ir mērķēt uz darba vietām, kas ciena tevi un tavas tiesības uz privāto dzīvi, nevis tikai "bet uzņēmumam vajag to un šito".
.
Ja tagadējais darbs tev uzdzen riebumu vairāku mēnešu garumā, tad kāpēc tu gribi cīnīties ar izdegšanu? Tev jāmeklē jauns darbs!