Kā aizmirst bijušo draugu? Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš mēs pēdējoreiz redzējāmies, viņš bija atbraucis pēc vecajām atslēgām. Vakar es redzēju viņa mašīnu braucam garām pieturai, kur man parasti ārā jākāpj. Dzīvē notiek trakākas lietas ar cilvēkiem, bet tāpat man sirds lūzt.
..
Nesaprotu, kādēļ es skrienu pakaļ cilvēkam, kurš: mani teorētiski piekrāpa (mēģināja iepazīties ar citām, kamēr es vēl blakus biju), teica, ka veselu pēdējo pusgadu juta, ka "kaut kas nav kā vajag" un tāpat necentās kaut ko īpaši uzlabot, vairs pat sazvanīt viņu nevar. Es otrdien savainojos un gribēju palūgt viņam palīdzību, tā kā viņš ir vienīgais nosacīti man tuvais cilvēks Rīgā, uz kuru varēju paļauties, bet viņš ir nobloķējis manu nr. vai kā tamlīdzīgi (zvanot uzreiz rāda, ka aizņemts). Ar prātu es saprotu, ka viņš bija gļēvs, čakarēja mani un pat normāli izšķirties nemācēja (es vēl blakus biju, kad jau citām rakstīja, varbūt tikās) un tomēr es visu laiku par viņu domāju. Lai kā arī sevi nodarbinātu, kur ietu, katru rītu pamostos un katra diena tik sākas ar domu par viņu.
...
Es zinu, ka paies laiks un es droši vien pat priecāšos, ka no tāda aizgāju, jo bija vakari, kad mums reāli jau vairs nebija par ko runāt. Viņš bija pielipis telefonam un dzīvoja teju virtuālu dzīvi - visa izklaide video youtube, čati par datoriem.. Nezinu, kas man vairāk sāp - ka ar mani nerunā vai tas, ka viņš noteikti raksta kādai naivai meitenei.. Un trakākais ir tas, ka viņa vecāki viņu visā attaisno ar "Viņš taču jauns vīrietis, mēs pa vidu nejaucamies".. Ka tas ir normāli apmēram, ka es blakus biju, bet viņš jau aizmuguriski tā izdarījās un mani savā galvā jau bija pametis. Man sāp sirds.