Tātad, meitenes, kam bija interesanti, varu tagad nedaudz pastāstīt :)
***
Bijām Gruzijā pilnas 8 dienas, paviesojāmies Tbilisi (divreiz :D), Boržomi, Mchetā un Batumi. Vispār jāsaka, ka šis ceļojums bija citāds it visā - sākot ar kultūru un beidzot ar fīlingu, jo līdz šim +/- ceļoju pa Eiropu, kur cilvēkiem ir mums līdzīga mentalitāte, šeit ir bijis pavisam savādāk. Un, jā, gruzīnu viesmīlība nav mīts, tā ir tīrākā patiesība. Es tiešām no sirds esmu pateicīga tiem cilvēkiem, ar kuriem tur iepazinos un kuri trāpījušies mums ceļā.
Atlidojām 3 no rīta un ilgi nevarējām sameklēt viesnīcu, jau tuvojas 5, un tad mums palīdzēja laipns taksists, kas teica, lai sazvanu viesnīcu un viņš parunāšot. Saorganizēja visu un viesnīcas īpašnieks 5 no rīta, paķerot mūsu koferus, aizvedīs uz viesnīcu. Pirms tām bija pagarš ceļš no lidostas, jo palūdzam autobusa šoferi izlaist mūs vietā, kas ir blakus viesnīcai, viņš to solījis izdarīt, bet aizmirsīs, jo pļāpāja ar citu pasažieri :D Tā mēs apmetām loku un beigās tikām. Ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki, notizlojāmies bik autobusā, jo nebija monētu, lai nopirktu biļeti, savukārt, papīra naudu autobusos nepieņem. Tā nu šoferis teica, ka atpakaļceļā samaksāsim un ļāva mums braukt bezmaksas
Tbilisi mums bija neliels, bet mājīgs hostelis, kas atradās kādā mājā. Vispār mājas Gruzijā ir interesantas – tāda sajūta, ka tie ir uz sabrukšanas robežas, bet tie balkoni, kāpnes, pamati stāvēja un stāvēs vēl ilgi, tiem piemīt savs šarms un burvība. Jau pirmajās dienās kaimiņi (vietējie iedzīvotāji) kļuva par savējiem, jo Gruzijā viesmīlība un sirsnība dzēš visas robežas – un ir forši ļauties šīs sirsnības lipīgumam.
Man patika arī tas, ka mēs pielāgojamies dzīves ritmam un pieņemam spēles noteikumus – nekādas steigas, nekāda stresa. Pirmo reizi ir bijis tā, ka nekas nebija saplānots no A līdz Z. Mainījām plānus un pilsētas, iekļāvām jaunus must see objektus, ļoti daudz komunicējām ar hosteļa īpašniekiem un viņu bērniem, burtiski ar katru dvēseles šūniņu absorbējām informāciju, un baudījām, baudījām, baudījām it visu – garšīgos mājas vīnus, bagātīgos ēdienus, sarunas līdz rīta gaismai, pastaigas, laiku, apskates objektus, tirgu, kur sapirkāmies visu iespējamo – garšvielas, tradicionālo sieru, vīnus, augļus, dārzeņus, zaļumus, riekstus, vietējos saldumus kā ciemakukuļus.
Forši ir bijis tas, ka mūsu plānu maiņas dēļ īpašnieki ir slēguši bookingā iespēju rezervēt mūsu numuriņu uz vēl pāris naktīm, lai mēs tur netraucēti varētu palikt. Un tad, ka ceļojuma beigās atkal uz 2 dienām bijām Tbilisi, dzīvojot citā viesnīcā, tāpat gājām ciemos pie iepriekšējiem viesnīcas saimniekiem, lai atkal runātu un baudītu tos brīžus.
Par Gruziju laikam varu stāstīt daudz un dikti, bet man atmiņā uz visiem laikiem paliks vietējo iedzīvotāju viesmīlība, sirsnība, atklātums, vēlme palīdzēt, viņu braukšanas stils (brauc ar ātrumu 100 km/h un signalizē bez apstājas, bet ne jau aiz dusmām, vienkārši tāds dzīvesveids), pasakaina daba – kalni, ezeri, avoti, klimats. Gruzijā ir viss – gan kalni, gan sniegs, gan jūra un palmas, tā ir neatkārtojama un kolosāla reizē, vīns te plūst upēm, bet neviens nepaliek piedzēries (vismaz visa ceļojuma laikā neesmu satikusi nevienu smagi iereibušo), cilvēki ir labvēlīgi un atklāti. Arī takšiem te ir savs šarms – mašīnas ir riktīgas miskastes (visas), bet šoferīši – dažāda vecuma vīri, kas ir naski uz pļāpāšanu un ir tikpat atklāti, cik pārējie. Takši te ir lēti.
Tā ir tikai maza daļiņa no tā, ko tur piedzīvojām, bet rakstot visu šo šeit, cosmo, joprojām smaids uz lūpām, atceroties to visu. Par spīti tam, ka ceļošana ir mana kaisle, Gruzija ir pirmā valsts, kas mudinājusi manī vēlmi atgriezties šeit vēl vismaz reizi, jo daudz kas palika neizdarīts, neapskatīts, neizjusts.
2235
