parādu neatdošana

visvairāk tajā visā kaitina, ka izdarot labu darbu jeb ko aizdodot , tiec pataisīts kā tāds nelietis,ar kuru jāizvairās kontaktēties,ja atgādini par aizdoto....(e)

es to meistarīšu vietā uzmanītos no šādām klientēm....negribēs atdot parādu,aizies citur...:-D

Kā rīkoties, ja diezgan tuva draudzene ir aizņēmusies no manis LIELU naudas summu, solīja pa mēnešiem atmaksāt, pagājis jau pus gads,bet atdevusi tikai ~5% no summas (1 pārskaitījums)
Aizdevu ar domu, ka tiešām pa mēnešiem atdos, bet satiekot pastāvīgi stāsta cik grūti dzīvot..
Nav tā, ka man zeme deg zem kājām, bet man tomēt gribētos saņemt atpakaļ šo summu..
Lai cik dumji neliktos, man neērti prasīt, bet pašai taču vajadzētu saprast, ka ir jāatdod.

yay
Klasiski. :D Aizņēmās tavu naudu, bet jāatdod ta sava! :D
Aizdevi bez nekādiem papīriem?

tā tās draudzības nereti paput,ja neatdod lielas summas...ja par sīkām summām var pasmīkņāt un norakstīt,tad "aizmirst" piemēram 1000 eur kā vienai meitenei bijušais neatdeva,es nevarētu,neesmu tik bagāta,diemžēl....

Es jau ar neesmu tik bagāta,lai aizmirstu. Bet ko darit?nekadu rakstisku pieradijumu nav.. Čalim sirdsapziņa sveša lieta..

Kādēļ jāaizdod nauda, ja pēc tam par to jādusmojas un jāpārdzīvo?

Kādēļ jāaizdod nauda, ja pēc tam par to jādusmojas un jāpārdzīvo?

Varbūt tāpēc, ka lūdz aizdot, nevis atdot?
Mani uzvelk tādi bezkauņas, goda vārds. Varbūt tāpēc, ka pati esmu kardināli citāda. Nevaru pat 2 centus palikt parādā, uzreiz tā kā spiež. Tāpēc vienmēr atdodu draudzenēm, vecākiem, māsai, ja sanāk aizņemties visu līdz centam, bet vispār aizņemos reeeti.

Kādēļ jāaizdod nauda, ja pēc tam par to jādusmojas un jāpārdzīvo?
Varbūt tāpēc, ka lūdz aizdot, nevis atdot?

Man tāpat šķiet neloģiski aizdot naudu un pēc tam pārdzīvot par to, ka nedabū atpakaļ. Nu tad neaizdod, ja ir problēmas pēc tam paprasīt atpakaļ! Nekad neesmu aizdevusi svešiniekiem, paziņām un attāliem draugiem, bet tuviem draugiem - atdodu uz neatgriešanos jeb princips "es tev iedodu naudu, bet tu citreiz kaut ko izmaksā" - tie gan nav 1000 eur, tad, protams, runa būtu citādāka, bet arī izvērtētu, kam dot.

Nevaru pat 2 centus palikt parādā, uzreiz tā kā spiež. Tāpēc vienmēr atdodu draudzenēm, vecākiem, māsai, ja sanāk aizņemties visu līdz centam, bet vispār aizņemos reeeti.

Nevaru iedomāties, ka man un manai māsai, vecākiem vai tuvākajām draudzenēm būtu saruna "atdod man 10 eur", man tā šķiet kapeikpišana, ja notiek starp tik tuviem cilvēkiem.

Agrāk regulāri no manis aizņēmās pāris cilvēki nelielas summas, 5-20 eur. Tad arvien biežāk sāku piefiksēt, ka ne vienmēr tās summas tiek atdotas laikā, vai vispār netika atdotas. Turklāt es tērēju savu laiku( eju pārskaitīt internetbankā, piemēram), pretī saņemot paldies un sajūtu, ka esmu emergency naudas konts. Un dažreiz vēl sajutos vainīga, ka atsaku. Vairs nedaru to vispār, jo sapratu, ka cilvēkiem, kuri vienkārši nejēdz dzīvot ( regulāri pirms algas beidzas nauda, bet atļaujas tusēt Vecrīgā, lai gan ir parādā, pērk aifonus un visādus sūdus kredītā), nav jēgas dot/aizdot naudu. Ja kādam mana draudzība līdz ar to vairs nav tik vērtīga, lai iet d****.

Nevaru iedomāties, ka man un manai māsai, vecākiem vai tuvākajām draudzenēm būtu saruna "atdod man 10 eur", man tā šķiet kapeikpišana, ja notiek starp tik tuviem cilvēkiem.

Es protams saprotu, ka vārds kapeikpišana Tev ļoti iet pie sirds, ja ar tādu baudu attiecini to uz situāciju, uz kuru tas neattiecas. Bet tas ir mans princips - nebūt parādā. Pati no sev tuviem cilvēkiem ne tikai divus centus neatprasu, bet gana lielākās summas nē. Bet, redz, tā nav kapeikpišana, tā ir rakstura īpašība censties atdot visu pat vistuvākajiem, nerunājot par svešiem vai ne tik tuviem cilvēkiem. Tāpēc arī uzvelk tie, kas naudu prasīt māk, bet kā atdod - liek mīksto, izdomā pasakas vai izliekas par beigtiem.

Man tāpat šķiet neloģiski aizdot naudu un pēc tam pārdzīvot par to, ka nedabū atpakaļ.

Katram savs. Man gan šķiet cūciski "aizmirst" par parādu (un lai Tu kārtējo reizi nerakstītu, ka nesaproti), es nerunāju par 2 centiem. Kārtējo reizi - vainīgs tas labais cilvēks, kas mēģināja izlīdzēt, nevis kaismīgs parādnieks

Tuvām draudzenēm vai ģimenei naudu neaizdodu, bet iedodu, draudzenei nav naudas, izmaksāju dzērienus, ēdienus, boulingu, nākamreiz viņa man , tas tā dabiski, māsa palūgs 5 eiriki kaut kādiem niekiem, iedošu tāpat vien. Ir arī kolēģi, paziņas kas aizņemas 10-50 eiro, esmu aizdevusi, labi, ka visi ir visu atdevuši, 50 eiro gan prasu atpakaļ, un arī dodot pajautāju , kad atdos, tas nav bieži, dažreiz 5 paprasa, iedodu, pēc pāris dienām atdod. Arī ir nācies pašai aizņemties, lielākā summa 150, bet to aizņēmās draugs no kolēģa, godīgi atdevām ar '''dzeramnaudu'' no algas laikā, vispār riebjas aizņemties un aizdot, bet sanāk.
Nenormāli besī cilvēki, kas prasa regulāri, vairākas reizes mēnesī , pa 5-10 eiro, un ar gariem zobiem dod atpakaļ itkā es zagtu to dešuku no viņa.

Kapeiku pisšana ir parāda prasīšana atpakaļ? Kāpēc man būtu jāsponsorē kādam kaut kas, arī par 10 eiro? Ja es to naudu varētu iztērēt savām vajadzībām. Man gan draudzenes gan radi ir palikuši lielas summas parādā. Tai pat laikā iet uz kafejnīcām utt. Prasu atpakaļ - tad pēkšņi nav. Tapec tagad neaizdodu vai ar konkrētu atdošanas termiņu un lai zinu, ka tad arī būs ienākumi tam cilvēkam.

Kāpēc aizdot un pēc tam cepties? Ļoti vienkārši, tāpēc, ka ir mega uzstājīgi cilvēki, un tādi, kuri neprot pateikt nē. Mans kaimiņš tādā ziņā ir BAIGAIS īblis, viņam visi to saka, bet viņš kaut atjoko pretī kaut ko indīgu un turpina darīt tāpat. Pirmkārt, man nav skaidrs, kā vīrietim nav kauns aizņemties no sievietes, kas turklāt ir jaunāka par viņu un nav ne radiniece, ne dzīvesbiedre. Viņš gribēja aizņemties no manas draudzenes, 3. kursa studentes (12 gadus jaunākas sievietes), tā draudzene ātrumā atbildēja "nūu ēeee man nav skaidrs naudas", uz ko viņš pateica: "aizejam kopā uz bankomātu?". Viņš ir aizņēmies no puspasaules un turpina to darīt.
-
Viņš vienmēr aizņemas mēneša sākumā, simulējot, ka nav saņēmis algu, lai gan strādā zināmā valsts iestādē un ir zināms, kad tur maksā algas. Man ir kam pajautāt. Viņš nočeko, kad es iebraucu pagalmā, un iznāku no auto ar iepirkumu maisiņiem. Ja mēneša sākumā nāk ar maisiņiem, skaidrs, ka nauda ir, bet visa nav notērēta. Pēc 5 minūtēm atskan zvans ar lūgumu aizdod 20 eiro. Ja jūt, ka varētu neaizdot, uzprasās ciemos, nāk ar šokolādēm, slavē, cik skaistas puķes vāzē, cik es gudra, utt., pēc tam paprasa aizdot. :-D
-
Vēl viņam patīk nolikt cilvēkus, sak, jā, tas Dainis, kroplis tāds, man zvana un žēlojas par problēmām ar sievu, aizņem manu laiku, a kad palūdzu 100 eiro aizdot, tad nē, neaizdeva, tāpēc jau viņam tā neveicas.
-
Ja es atklāti pasaku, ka neaizdošu, prasa, kāpēc. Uztaisa mega izbrīnītu sejas izteiksmi un neviltotā pārsteigumā prasa: Tev žēl???? Tu domā, es neatdošu??? Ja pasaku, ka nav, pajautā: a tev tik maz maksā darbā? Un sāk nolikt manu darbu, ka tur tā un tā, mani nenovērtē, tik gudra un spējīga sieviete kā es jau noteikti varētu daudz labāku darbu atrast, viņa čomam ir farmācijas bizness, un ka varbūt tur jāmēģina tikt iekšā, bet viņš jau tik parekomendē, zinot to, cik es spējīga, utt. Tāpēc man pēdējā laikā ir divas favorītatrunas. :-D (1) Vai, es jau labprāt Tev aizdotu, bet saproti, es tieši vakar pārmetu naudu uz krājontu! Tur 7 dienas iepriekš jāpieprasa, citādi jāmaksā soda procenti. (2) Oiij, es tieši mašīnai eļļu, visus filtrus nomainīju, vēl metināšana, tu nevari iedomāties! Tur tādas summas aizgāja, tādas summas, ka nezinu, kā iztikšu.

Daenerys1 kāpēc vienkārši nepateikt, ka neaizdosi, jo zini, ka neatdos?
Es arī neaizdodu vairs naudu pat draugiem, jo ļoti retais atdos :-/

Kapēc kaut kāds kaimiņš ir jālaiž mājās un kapēc ar viņu vispār ir jāielaižas kādās sarunās?
Es pateiktu, ka man ir mana nauda un ja tev nav , ej strādā...!

wee, ar viņu bija draudzīgas attiecības arī tad, kad viņš vēl nebija kaimiņš, tas nav gluži random kaimiņš.
TokyoDream, jo viņš kategoriski noliedz, ka kādreiz nebūtu atdevis un saka, ka es viņu apmeloju. Kad atgādinu par konkrētiem datumiem, apdomājas un sāk pārmest kapeiku p*šanu, sak, vai tad man žēl, ko es tik sīkumaina.

Kapeikpišana ir naudas atprasīšana no vecākiem, mīļotā un labākajām draudzenēm, manuprāt.
.
Tās visas atrunas.. Es laikam esmu ar citu raksturu, jo man nav grūtības pateikt "atvaino, bet naudu neaizdošu, jo nevienam neaizdodu, man tāds princips."
.
Senos laikos, kad bija populāras akcijas "uzaicini draugu aizņemties SMS kredītu, saņem dāvanā x", mani viens aicināja aizņemties un dāvanu sadalīt. Man nebija problēmu atteikt un pateikt, ka tas ir stulbi. Šejienetes droši vien nespētu atteikt vai meklētu atrunas no sērijas "man nozaudēta pase, nevaru tāpēc noformēt kredītu".
.
Mācieties pateikt "nē".

Priekš kam uzturēt draudzīgas attiecības ar tādu cilvēku?