parādu neatdošana

Rīgā, kur cilvēku daudz un visi kaimiņi daudzmaz sveši vai pavirši pazīstami, tādus gadījumus grūti iedomāties, kad kaut kāds kaimiņš regulāri nāktu manā personīgajā telpā

Es jau minēju, ka to cilvēku pazinu sen pirms viņš kļuva par manu kaimiņu, ir kopā svētki svinēti utt., bet par draugu neuzskatu, tā ka saucu par kaimiņu.
Btw es pazīstu praktiski visus savus kaimiņus, mums maza māja.

Nu Daenerys gadījums tiešām stipri īpatnējs:-D Rīgā, kur cilvēku daudz un visi kaimiņi daudzmaz sveši vai pavirši pazīstami, tādus gadījumus grūti iedomāties, kad kaut kāds kaimiņš regulāri nāktu manā personīgajā telpā, manā istabā un diedelētu, bet ticu, ka mazā miestiņā vai pilsētiņā, kur visi viens otru pazīst, tas ir iespējams, un mīlā miera labad kaimiņu ir grūti pasūtīt. Tas kaimiņš diendienā jāsatiek un kā tu šo rupji pasūtīsi:-D

Nu ko nozīmē "draugs"? Draugu kā tādu man vispār ir ārkārtīgi maz. Viņš nav mans draugs kā baigais draugs, bet mums vienkārši ir draudzīgas attiecības, mēs sveicināmies un neesam naidā. Es jau gadiem neaizdodu, tāpēc viņš tagad pārmeties uz manu vīrieti kā savu kreditoru. :-D
-
Par šo pašu tēmu - man ir viena draudzene, kas savukārt gan tiešām ir laba draudzene, neskatoties uz to, ka nesen iepazīta - ar to gan mums ir bezmaz vai kopīgāks budžets nekā man ar vīrieti. :-D Viena otrai visu laiku kaut ko pērkam, nesam, viena kaut ko ierauga, ko otrai varētu vajadzēt, uzreiz nopērk. Man ne ar vienu cilvēku nekad tā dzīvē nav bijis, pat ne ar mammu vai bērnības draudzenēm, ka tik perfekti pārzinām viena otras gaumi. Galvenais, ka esam pazīstamas nedaudz vairāk kā gadu. Nu lūk, mums "parāda atdošana" sākas no 20 eiro, visas mazākās summas vienkārši viena otrai uzsaucam. Bet tas tā pilnīgi organiski.

Ak, dies! Palasīju dažus stāstus - tiešām neizklausās, ka tur varētu aizmirst, bet drīzāk tā ir sistēma. Ja cilvēks būtu aizmirsis (jā, jā, vienalga nav smuki), tad, manuprāt, sajustu kaunu par to, ka aizmirsis un labotu kļūdu cik ātri iespējams. Turklāt, tiešām nedomāju, ka 1000 EUR aizņemšanos var viegli aizmirst, vismaz ne manā "pasaulē". Diemžēl dēļ filozofijas, ka nevajag aizdot (kas nenozīmē "atdot"), ja nevēlies zaudēt, arī starp tuviem draugiem un ģimenes locekļiem teorijā vajadzētu slēgt rakstisku aizdošanas līgumu, lai gan pietiekoši daudzi kaunētos šādi "demonstrēt" savu neuzticību (es tajā skaitā). Tiešām sanāk, ka aizdevējs, izpalīdzot, neatdošanas gadījumā, vai nu sanāk "slaucamā govs" vai "ļaundaris - atpakaļ prasītājs".
Daenerys kaimiņš man nereāli kristu uz nerviem, jo nevienam NAV jāpaskaidro, kāpēc nevari aizdot un nevienam NAV jāaizdod. Un kas par nekaunību prašņāt par personīgajām finansēm (t)?

Es nenaidotos, bet nevēlētos draudzēties ar cilvēku, kurš mani apmelo (saka, ka neesmu aizdevusi naudu/ir atdevis parādu) un regulāri grib izčīkstēt naudu. Tādu savās mājās neaicinātu.
Bet katram savs, tikai nebrīnos, ka tad te pilna diskusija ar to, ka parādus neatdod, ja draugus šādus izvēlas.

Priekš kam uzturēt draudzīgas attiecības ar tādu cilvēku?

A priekš kam naidoties?

Nu vairums cilvēku ir tādi, kuriem var vienkārši pateikt: nē, neaizdošu! Un viss. Bet, kā jau augstāk minēju, ir īpaši slīpēti sociopāti, kur vieglāk ir izdomāt stabilu atrunu nekā stundām ilgi diskutēt, vai nē ir nē, vai nē ir varbūt jā, varbūt nē rīt ir jā, utt.

Kad atgādinu par konkrētiem datumiem, apdomājas un sāk pārmest kapeiku p*šanu, sak, vai tad man žēl, ko es tik sīkumaina.

Nu... te jau doma pavīdēja, ka visi tie, kas atprasa SAVU (!) naudu un vēl dusmojas par to, tādi arī ir.
***
Anyway, naudu tiešām aizdodu max 4 cilvēkiem - ģimene un viena tuva draudzene, jo zinu, ka atdos 100%. Bet... kas par brīnumu, šie cilvēki man nekad neko nav prasījuši (sīkumos neskaitu, un tāpat pat visniecīgākās summas tiek atdotas, neprasot). Attiecīgi zinu, ka vnk tāda audzināšana un rakstura iezīme - nebūt parādā.

Priekš kam uzturēt draudzīgas attiecības ar tādu cilvēku?

Kapeikpišana ir naudas atprasīšana no vecākiem, mīļotā un labākajām draudzenēm, manuprāt.
.
Tās visas atrunas.. Es laikam esmu ar citu raksturu, jo man nav grūtības pateikt "atvaino, bet naudu neaizdošu, jo nevienam neaizdodu, man tāds princips."
.
Senos laikos, kad bija populāras akcijas "uzaicini draugu aizņemties SMS kredītu, saņem dāvanā x", mani viens aicināja aizņemties un dāvanu sadalīt. Man nebija problēmu atteikt un pateikt, ka tas ir stulbi. Šejienetes droši vien nespētu atteikt vai meklētu atrunas no sērijas "man nozaudēta pase, nevaru tāpēc noformēt kredītu".
.
Mācieties pateikt "nē".

wee, ar viņu bija draudzīgas attiecības arī tad, kad viņš vēl nebija kaimiņš, tas nav gluži random kaimiņš.
TokyoDream, jo viņš kategoriski noliedz, ka kādreiz nebūtu atdevis un saka, ka es viņu apmeloju. Kad atgādinu par konkrētiem datumiem, apdomājas un sāk pārmest kapeiku p*šanu, sak, vai tad man žēl, ko es tik sīkumaina.

Kapēc kaut kāds kaimiņš ir jālaiž mājās un kapēc ar viņu vispār ir jāielaižas kādās sarunās?
Es pateiktu, ka man ir mana nauda un ja tev nav , ej strādā...!

Daenerys1 kāpēc vienkārši nepateikt, ka neaizdosi, jo zini, ka neatdos?
Es arī neaizdodu vairs naudu pat draugiem, jo ļoti retais atdos :-/

Kāpēc aizdot un pēc tam cepties? Ļoti vienkārši, tāpēc, ka ir mega uzstājīgi cilvēki, un tādi, kuri neprot pateikt nē. Mans kaimiņš tādā ziņā ir BAIGAIS īblis, viņam visi to saka, bet viņš kaut atjoko pretī kaut ko indīgu un turpina darīt tāpat. Pirmkārt, man nav skaidrs, kā vīrietim nav kauns aizņemties no sievietes, kas turklāt ir jaunāka par viņu un nav ne radiniece, ne dzīvesbiedre. Viņš gribēja aizņemties no manas draudzenes, 3. kursa studentes (12 gadus jaunākas sievietes), tā draudzene ātrumā atbildēja "nūu ēeee man nav skaidrs naudas", uz ko viņš pateica: "aizejam kopā uz bankomātu?". Viņš ir aizņēmies no puspasaules un turpina to darīt.
-
Viņš vienmēr aizņemas mēneša sākumā, simulējot, ka nav saņēmis algu, lai gan strādā zināmā valsts iestādē un ir zināms, kad tur maksā algas. Man ir kam pajautāt. Viņš nočeko, kad es iebraucu pagalmā, un iznāku no auto ar iepirkumu maisiņiem. Ja mēneša sākumā nāk ar maisiņiem, skaidrs, ka nauda ir, bet visa nav notērēta. Pēc 5 minūtēm atskan zvans ar lūgumu aizdod 20 eiro. Ja jūt, ka varētu neaizdot, uzprasās ciemos, nāk ar šokolādēm, slavē, cik skaistas puķes vāzē, cik es gudra, utt., pēc tam paprasa aizdot. :-D
-
Vēl viņam patīk nolikt cilvēkus, sak, jā, tas Dainis, kroplis tāds, man zvana un žēlojas par problēmām ar sievu, aizņem manu laiku, a kad palūdzu 100 eiro aizdot, tad nē, neaizdeva, tāpēc jau viņam tā neveicas.
-
Ja es atklāti pasaku, ka neaizdošu, prasa, kāpēc. Uztaisa mega izbrīnītu sejas izteiksmi un neviltotā pārsteigumā prasa: Tev žēl???? Tu domā, es neatdošu??? Ja pasaku, ka nav, pajautā: a tev tik maz maksā darbā? Un sāk nolikt manu darbu, ka tur tā un tā, mani nenovērtē, tik gudra un spējīga sieviete kā es jau noteikti varētu daudz labāku darbu atrast, viņa čomam ir farmācijas bizness, un ka varbūt tur jāmēģina tikt iekšā, bet viņš jau tik parekomendē, zinot to, cik es spējīga, utt. Tāpēc man pēdējā laikā ir divas favorītatrunas. :-D (1) Vai, es jau labprāt Tev aizdotu, bet saproti, es tieši vakar pārmetu naudu uz krājontu! Tur 7 dienas iepriekš jāpieprasa, citādi jāmaksā soda procenti. (2) Oiij, es tieši mašīnai eļļu, visus filtrus nomainīju, vēl metināšana, tu nevari iedomāties! Tur tādas summas aizgāja, tādas summas, ka nezinu, kā iztikšu.

Kapeiku pisšana ir parāda prasīšana atpakaļ? Kāpēc man būtu jāsponsorē kādam kaut kas, arī par 10 eiro? Ja es to naudu varētu iztērēt savām vajadzībām. Man gan draudzenes gan radi ir palikuši lielas summas parādā. Tai pat laikā iet uz kafejnīcām utt. Prasu atpakaļ - tad pēkšņi nav. Tapec tagad neaizdodu vai ar konkrētu atdošanas termiņu un lai zinu, ka tad arī būs ienākumi tam cilvēkam.

Tuvām draudzenēm vai ģimenei naudu neaizdodu, bet iedodu, draudzenei nav naudas, izmaksāju dzērienus, ēdienus, boulingu, nākamreiz viņa man , tas tā dabiski, māsa palūgs 5 eiriki kaut kādiem niekiem, iedošu tāpat vien. Ir arī kolēģi, paziņas kas aizņemas 10-50 eiro, esmu aizdevusi, labi, ka visi ir visu atdevuši, 50 eiro gan prasu atpakaļ, un arī dodot pajautāju , kad atdos, tas nav bieži, dažreiz 5 paprasa, iedodu, pēc pāris dienām atdod. Arī ir nācies pašai aizņemties, lielākā summa 150, bet to aizņēmās draugs no kolēģa, godīgi atdevām ar '''dzeramnaudu'' no algas laikā, vispār riebjas aizņemties un aizdot, bet sanāk.
Nenormāli besī cilvēki, kas prasa regulāri, vairākas reizes mēnesī , pa 5-10 eiro, un ar gariem zobiem dod atpakaļ itkā es zagtu to dešuku no viņa.

Nevaru iedomāties, ka man un manai māsai, vecākiem vai tuvākajām draudzenēm būtu saruna "atdod man 10 eur", man tā šķiet kapeikpišana, ja notiek starp tik tuviem cilvēkiem.

Es protams saprotu, ka vārds kapeikpišana Tev ļoti iet pie sirds, ja ar tādu baudu attiecini to uz situāciju, uz kuru tas neattiecas. Bet tas ir mans princips - nebūt parādā. Pati no sev tuviem cilvēkiem ne tikai divus centus neatprasu, bet gana lielākās summas nē. Bet, redz, tā nav kapeikpišana, tā ir rakstura īpašība censties atdot visu pat vistuvākajiem, nerunājot par svešiem vai ne tik tuviem cilvēkiem. Tāpēc arī uzvelk tie, kas naudu prasīt māk, bet kā atdod - liek mīksto, izdomā pasakas vai izliekas par beigtiem.

Man tāpat šķiet neloģiski aizdot naudu un pēc tam pārdzīvot par to, ka nedabū atpakaļ.

Katram savs. Man gan šķiet cūciski "aizmirst" par parādu (un lai Tu kārtējo reizi nerakstītu, ka nesaproti), es nerunāju par 2 centiem. Kārtējo reizi - vainīgs tas labais cilvēks, kas mēģināja izlīdzēt, nevis kaismīgs parādnieks

Agrāk regulāri no manis aizņēmās pāris cilvēki nelielas summas, 5-20 eur. Tad arvien biežāk sāku piefiksēt, ka ne vienmēr tās summas tiek atdotas laikā, vai vispār netika atdotas. Turklāt es tērēju savu laiku( eju pārskaitīt internetbankā, piemēram), pretī saņemot paldies un sajūtu, ka esmu emergency naudas konts. Un dažreiz vēl sajutos vainīga, ka atsaku. Vairs nedaru to vispār, jo sapratu, ka cilvēkiem, kuri vienkārši nejēdz dzīvot ( regulāri pirms algas beidzas nauda, bet atļaujas tusēt Vecrīgā, lai gan ir parādā, pērk aifonus un visādus sūdus kredītā), nav jēgas dot/aizdot naudu. Ja kādam mana draudzība līdz ar to vairs nav tik vērtīga, lai iet d****.

Nevaru pat 2 centus palikt parādā, uzreiz tā kā spiež. Tāpēc vienmēr atdodu draudzenēm, vecākiem, māsai, ja sanāk aizņemties visu līdz centam, bet vispār aizņemos reeeti.

Nevaru iedomāties, ka man un manai māsai, vecākiem vai tuvākajām draudzenēm būtu saruna "atdod man 10 eur", man tā šķiet kapeikpišana, ja notiek starp tik tuviem cilvēkiem.

Kādēļ jāaizdod nauda, ja pēc tam par to jādusmojas un jāpārdzīvo?
Varbūt tāpēc, ka lūdz aizdot, nevis atdot?

Man tāpat šķiet neloģiski aizdot naudu un pēc tam pārdzīvot par to, ka nedabū atpakaļ. Nu tad neaizdod, ja ir problēmas pēc tam paprasīt atpakaļ! Nekad neesmu aizdevusi svešiniekiem, paziņām un attāliem draugiem, bet tuviem draugiem - atdodu uz neatgriešanos jeb princips "es tev iedodu naudu, bet tu citreiz kaut ko izmaksā" - tie gan nav 1000 eur, tad, protams, runa būtu citādāka, bet arī izvērtētu, kam dot.