Īsā situācijas apraksts: Sāku sarakstīties ar vīrieti , kurš bija vecāks par mani 10 gadus. Sakumā nešķita nemaz pievilcīgs un tā tālāk. Vēlāk , nemot mums tā komunikācija aizgāja raiti un turpinājam trīs nedeļas , bez apstājas. Vairāk ar tādiem zvaniem, video ziņam un ierunātām ziņam. Nekas neliecināja, par to, kad tur būtu slikti. Līdz satikāmies - viņš bija kluss, nerunāigs , neaktīvs , tāds pilnīgi cits cilvēks. Bet ļoti gaidīja to tikšanos, atceros, kad runājam. Tikāmies trīs reizes, līdz man nervi neziturēja un es pateicu - cik mēs šādi tiksmiies, ja es redzu, kad kaut kas nav , kad nav tas ko esi gribējis uz ko man bija atbilde:"Jā ,nemelošu, piedod! man galvā kaut kas nav , esmu vainīgs"
Īsti nepaskaidroja, bet nu labi ,lai paliek.
Nelaime, šajā stāstā tāda, ka vēl dz'vē ar šo cilvēku, gribot negrbiot sanāks saskrieties, bet man tagad ļoti , jau kādas 3-4 dienas uznākusi vieglā depresija. Es ieķēros cilvēka personībā, kura man tagad trūkst un žņaudz, bet no otras puses dzīvē viņas nebija. Niez nagi, paintresēties, uzrakstīt, bet tas izsauks pretreakciju. Ko Jūs ieteiktu, mazināt, kā aizmirsties?