Man ilgākais bija laikam kādi 2-3 gadi. Un tas, iespējams, bija labākais laiks manā dzīvē, jutos tik brīva un laimīga, varēju iet un darīt ko vēlos, gāju uz randiņiem, izklaidējos. Sapratu, ka ļoti labi protu būt viena un to izbaudīt. Ja godīgi, man pat neienāca prātā, ka vajadzētu varbūt sākt domāt par nopietnām attiecībām.
Man nav saprotams, kā pēc ilgstošām attiecībām var tā uzreiz mesties nākamajās. Ja ne aiz cieņas pret bijušo, tad vismaz cienot sevi un savu topošo mīļoto, var taču vismaz pusgadu pagaidīt, padzīvot ar sevi, sakārtot domas..