Mēs ceturtdien paņēmām suni. Tas bija plānoti nejaušs lēmums, draugs ļoti gribēja, mums piedāvāja un mēs paņēmām. Aizvakar zvanīju mammai, saku, ka mums suns un tā, viņa ļoti īsas telefonsarunas laikā kādas 3x uzsvēra "vediet to suni atpakaļ, kur ņēmāt! jums nevajag suni!" Tādas dusmas! Vienkārši wtf? (t) Kad man bija iepriekšējais kaķis, viņa visus 3 gadus skandināja, ka man no tā kaķa ir jāatbrīvojas, ka man to nevajag, lai iemidzinu. Es nesaprotu, kur vienā cilvēkā var būt tik daudz negāciju. Kas viņai no tā mainās? Nu kas? Viņa dzīvo 150km attālumā, pie manis nekad nepaliek, mēs tiekamies reizi 2-3 mēnešos maksimums uz 4-6 stundām, nekad neesmu prasījusi pieskatīt. Kāda viņai starpība? Absolūti neloģisks cilvēks.