Cik labā formā esat?

Gunita24, apvēlusies vēl nenozīmē sliktā formā. Manuprāt, cilvēks ir labā formā tad, ja savā ķermenī jūtas labi! Esmu sliktākā formā kā beidzot vidusskolu, bet labākā formā kā pirms gadiem trim, četriem. Joprojām nejūtos ļoti labi savā ķermenī, bet jūtos daudz labāk kā pirms gadiem 3, 4, jo esmu atbrīvojusies no vismaz 10 liekiem kg. Un turpinu pamazām formu uzlabot.

Ja godigi, tad neatceros. Gan jau dazi kg klat ir, a mosh nav.
Bet izturiba tocna ir augstaaka.
Un ta jau tais salidojumos ir- atnak kada ne ipasi ar dzivi apmierinata, un tas tik peeta, cik kura resna, tieva, bagaata, nabaga.

Esmu sliktākā formā. Vidusskolā nesportoju, ēdu neveselīgi, bet svēru 48-49kg. Pašlaik daru to pašu un sveru 54kg. :D Saprotu, ka būtu jasporto, veselīgāk jāēd, bet grūti ar saņemšanos.

Un ta jau tais salidojumos ir- atnak kada ne ipasi ar dzivi apmierinata, un tas tik peeta, cik kura resna, tieva, bagaata, nabaga.

+++ :-D
Tas pēdējais autores komentārs iespārda. Nu labi, ka tu tāda skaista :-)

meksikanka
Tas, ka gēni spēlē savu lomu ir saprotams. Ir bērni, kam viss nāk viegli un ir tādi, kuriem jāstrādā vairāk. Es nemēģinu piekasīties, es tikai īsti nesaprotu, kas tas ir par argumentu, lai mainītu prasības, kuras uz to 7-8 (kas ir labi) ir jāvar izpildīt kādiem 70% bērnu? Tobiš ir mērķis uz ko tiekties un objektīvs atskaites punkts pašiem, lai saprastu kādas ir spējas.
Var kāds man izskaidrot, kāds labums būtu no normatīvu un atzīmju likvidēšanas un kam?

Nu labi, ka tu tāda skaista

Neesmu neko tādu teikusi. Nevajag provocēt.

Sports skolā riebās, diemžēl nepatika joprojām ir palikusi, kas tieši sakņojās skolas sportā.
Varbūt būtu bijis labāk, ja visā skolā sports būtu kopīgs, bet atšķirtos veidi - aerobika, peldēšana, komandas spēles utt. Un katrs izvēlētos sev saistošāko. Ja man nebūtu jāspēlē basketbols, bet būtu jāiet uz aerobiku, varbūt es arī tagad nejustu nepatiku pret sportu.

Par to sportu un normatīviem skolā nāk prātā šis attēls.
Es arī piekrītu tam, ka sportā nevajadzētu vērtēt ar atzīmi. Bet uzskatu, ka sportam vajadzētu būt biežāk kā 2x nedēļā pa 40 minūtēm. Reāli tām 40 minūtēm vajadzētu būt katru dienu!

Mācījos mākslas skolā, vairāk arī esmu tāds cilvēks kas dzīvo galvā nevis ķermenī :D
Anyway, kamēr nesaslimu ar artrītu (tagad izārstēts) biju sajūsmā par sporta nodarbībām skolā!! Tā bija izārdīšanās, spēle, vingrošana, skriešana, nu kaut kur bija jāliek pāri plūstošā enerģija.. :) Bet ja godīgi, precīzi neatceros kādas bija atzīmes sportā, varēju izdarīt visu ko vajag, bet ar labākajiem nesacentos. Uz nepamatotu konkurenci man nav nosliece bijusi ne tad, ne arī tagad..
Pamatā dzīvē sportoju regulāri tikai ja otra puse motivē :D Ja no manis neko negaida, tad no iekšām tā vēlme ir neregulāra-kustēties patīk, bet citas lietas ir vēl interesantākas!! :D

Es arī piekrītu tam, ka sportā nevajadzētu vērtēt ar atzīmi. Bet uzskatu, ka sportam vajadzētu būt biežāk kā 2x nedēļā pa 40 minūtēm. Reāli tām 40 minūtēm vajadzētu būt katru dienu!

Šim nu ļooti piekrītu! Kā arī uzskatu (un esmu to jau iepriekš minējusi), ka sportam skolā jāvirza bērni uz to pareizu un veselīgu dzīvesveidu, lai bērnu saprastu sporta nozīmi, ar prieku pārnesot sportu ikdienā un/vai turpmākā dzīvē, nevis pārlēktu pār āzi tādā un tādā augstumā, dabūjot par to tādu un tādu atzīmi!

Neatceros, ka es būtu minējusi, ka vecākiem nav jāiesaistās bērna audzināšanā vai problēmu pārvarēšanā, vai arī, ka nekas netiek darīts skolās, lai palīdzētu (t) tieši otrādi norādīju, ka tās ir tieši bērna intereses, līdz ar to, manuprāt, vecākiem būtu vismaz teorijā jāinteresējas par bērnu pat vairāk nekā skolotājam (ja bērna labklājība protams rūp). Vispār konkrēto piemēru devu, jo iepriekš tika kritizēta atzīmju likšana sportā un kā arguments minēts bija fizisko iespēju atšķirība (kuru nevar mainīt). Mēģināju pateikt, ka tad teorijā jākritizē atzīmju likšana arī pārējos priekšmetos. Un tas nenozīmē, ka esmu pret atzīmju sistēmu.

Vispār konkrēto piemēru devu, jo iepriekš tika kritizēta atzīmju likšana sportā un kā arguments minēts bija fizisko iespēju atšķirība (kuru nevar mainīt). Mēģināju pateikt, ka tad teorijā jākritizē atzīmju likšana arī pārējos priekšmetos. Un tas nenozīmē, ka esmu pret atzīmju sistēmu.

Vismaz manā skolā atšķirība starp sportu un citiem priekšmetiem bija tāda, ka citos priekšmetos skolotāji kaut ko mācīja, bet sportā tikai lika darīt, atsevišķos gadījumos vienu reizi kaut ko nodemonstrēja. Un kāpēc likt atzīmes par kaut ko, kas nav mācīts? Tikpat labi var salikt atzīmes par izskatu.
.
Acīmredzot, atkarīgs no skolas, bet vismaz manā skolā sports bija nekam nederīgs priekšmets. Izņemot skriešanu, kas notika dažas reizes gadā, es sporta stundās nekad pat neiesvīdu. Pārsvarā notika kaut kāda mīņāšanās - gaidīšana rindā uz tāllēkšanu vai bumbiņas mešanu, pļāpāšana. Basketbola, volejbola laikā pusi no nodarbības tika sēdēts malā uz soliņa, jo visiem nebija vietas uz laukuma. Un tā tālāk. Dažas lietas man dabiski labi padevās, citas - nē, tāpēc vērtējumi man likās atkarīgi no veiksmes un nešķita tik svarīgi, lai brīvajā laikā ietu uz stadionu trenēties tāllēkšanu vai ko tādu. Nu, dabūju 6 vai 7, ok. Neredzu jēgu no tās programmas. Tad jau tautiskās dejas trīs reizes nedēļā daudz labāk palīdzēja fiziskās formas uzturēšanā.
.
Atbildot uz sākotnējo jautājumu, tagad esmu labākā formā nekā vidusskolā, vairāk sportoju.

lasu un priecajos, ka man tomer bija veicies ar sporta skolotaju. vina bija stingra, prasiga, bet ne riebiga un nenirgajas. un vina prata motivet ar vardiem. protams bija reizesnkad kada sabozas par skalaku vardu, bet ka skolotaja loti laba. un cik atceros klasesbiedri nenirgajas ja kadam kas neizdevas. nereti uzmundrinaja lai pamegina velreiz. piemeram man sausmas bija augstleksana. ieskrienes un tad atmuguruski pari stienim. es visus gadus vareju, bet reiz ta atsitu muguru, ka nakamos tris skolas gadus es to nevareju izdarit, man reali bija bail. un neviens nesmejas. katrs tacu kautko var labak un kautko sliktak vai nevar nemaz. atceros 2 km krosu laukaa. bija meitenes kuras nevareja jo tomer ari laiks cik ilgi skrien, ietekmeja atzimi. jau noskrejusaas nereti skreja kopa ar pedejam palikusajam un uzmundrinaja.
es tiesam brinos kadas sausmas te dazam nacies piedzivot.
ja par atzimem, uzskaru, ka tas ir jaliek jo tas ir ka motivators meginat labak un labak

man loti patik si bilde. pasaka daudz par to kaa ir tagad

es būtu par to, lai skolā sports netiktu vērtēts, bet arī disciplīnas būtu tādas kā sporta klubos kardio un spēka grupu treniņi, skriešana, slēpošana un kaut kas tāds, ko reāli cilvēki arī dara, lai uzturētu sevi formā. nav nekādas jēgas tāllēkšanai vai bumbiņas mešanai, nu pilnīgi nekādas, tik vien cik ērti vērtēt..
to, kuriem ir potenciāls būt sportistiem, nosaka agrāk un tam nemaz nevajag trennēt visu klasi kaut kādā vienā disciplīnā.

Beibe.Marta
Bilde laba, pilnīgi piekrītu. :D
-
Tā arī neviena nevar iedot nevienu pašu argumentu, kāds būtu labums no atzīmju nelikšanas. :)
Lasot iepirkš rakstīto, es prezumēju, ka jums liekas, ka tā netiktu aizskartas kāda jūtas vai kādam tiktu aiztaupīti pārdzīvojumi par to, ka nespēj dabūt tādu atzīmi kā citi.
Ko lai saka - audziniet vien savus memļakus, pārlieciet atbildību uz skolotājiem, pazeminiet prasības tā vietā, lai kļūtu stiprāki, veidojiet safe spaces tā vietā, lai iemācītos tikt galā ar emocionālu spiedienu... :D

Man arī liekas, ka atzīmju likšana ir pilnīgi normāla lieta. Tāpat kā jebkurā priekšmetā, vienmēr būs tādi, kas varēs un tādi, kas nevarēs. Tie, kam regulāri matemātikā bija 4, taču nekliedza, ka nevajag atzīmes. Citādi jauniešus disciplinēt nevarēs, ja atteiksies no atzīmes, tā vismaz kaut kāds pienākums nākt un izkustēties, ja ikdienā neko papildus nedara.

Es laikam sliekšos piekrist tam, ka atzīmes jāliek. Kādam ir talants matemātikā, kādam valodās, kādam mākslās, kādam sportā... pati biju no tiem tizleņiem un memļakiem, kas nevienā sporta disciplīnā nesasniedza labus rezultātus, dabūju atzīmes starp 4 un 6 tikai par centību un to, ka nenesu skolotājam falšās ārsta zīmes, bet piedalījos stundās, lai cik man tās riebās, bet savu 7 izvilku ar 10 teorētiskajos pārbaudījumos. Jā, brīžiem skrēju krosu caur asarām, bet nu... kas bijis, bijis. Kaut kādu rūdījumu un mācību tas arī deva- ka ir normāli nebūt izcilniekam visā un tas nav pasaules gals.
Cits jautājums ir par sporta stundu kvalitāti, jo mums skolā nemācīja ne pareizu skriešanas tehniku, ne komandu spēļu noteikumus... palaida savā vaļā un tad lika atzīmes. Lūk, tas man šķiet pilnīgi aplam, bet tā ir... nezinu... skolotāju vaina, metodikas trūkums?
Par tēmu- es esmu no tiem, kas palaidušies, bet sporta nozīmi gan saprotu. Vienkārši esmu slinka :D

Ja nedarīs, vienkārši būs nesekmīgs vērtējums, un viss.
Atzīmes nevajag, jo es, gluži kā TalisQualis, neredzu jēgu ne bumbiņas mešanai, utml. Tas nenosaka to, cik spēcīgs vai nespēcīgs esi. Manuprāt, sporta stundās būtu jēga darīt to, kas katram interesē - iespēju regulāri iet uz attiecīgiem treniņiem, katram būtu obligāti jāapmeklē sevis izvēlētie treniņi un par to arī saņemtu ieskaitītu vai neieskaitītu vērtējumu. Nevar vērtēt zivi pēc tā, cik tālu tā var aizlēkt, jo tas nav tas, kas zivij būtu jādara un ir no dzimšanas dots. Ja būtu iespēja iet uz dažādiem treniņiem, es domāju, tur pat lielākās sēnes atrastu sev atbilstošo. Līdzīgi kā sports augstskolā, kur varēja pats izvēlēties vēlamo sporta veidu. Tad tu reāli arī ej un dari priekš sevis to, kas interesē.
Mums nevienu reizi nebija spēka treniņu. Es tiešām būtu priecājusies, ja būtu bijusi iemācīta pareiza forma, kā taisīt pietupienus, kā taisīt presītes (tas, ko skolā lika darīt, bija absolūti nepareizi un mugurai kaitīgi, bet bija taču jāpilda, lai ir laba atzīme), izklupienus, u.c. Kaut vai iemācītu tos pašus atspiedienus, nevis vienkārši konstatētu, ka nemāki, tātad slikta atzīme. Nez kāpēc tad, kad mans draugs man jau pieaugušā vecumā konkrēti parādīja paņēmienus, kā to uztrenēt, es jau 2 nedēļu laikā no neviena normāla atspiediena varēju uztaisīt veselus 15 pēc kārtas. Man tas bija sasniegums. Sporta stundās iemācīt necentās, tikai prasīja rezultātu.
Man prieks, ka man tās stundas sportotprieku nenogalināja, tieši otrādi, man tagad ir azarts pierādīt sev, ko es varu izdarīt. Skolā nevarēju noskriet to 2 km krosu, jo lika skriet ātri, bet pati pagājšgad noskrēju pusmaratonu, un arī tas man bija sasniegums.

Cits jautājums ir par sporta stundu kvalitāti, jo mums skolā nemācīja ne pareizu skriešanas tehniku, ne komandu spēļu noteikumus... palaida savā vaļā un tad lika atzīmes. Lūk, tas man šķiet pilnīgi aplam, bet tā ir... nezinu... skolotāju vaina, metodikas trūkums?

++