17.gadi,nav motivācijas mācīties

Laikam jau izmisums,negrib macīties.Ir priekšmeti kurus apmeklē un protams viss ir kārtībā,bet ir priekšmeti uz kuriem neiet,vienkārši negribot.

Pēc šī teksta, ka ir labie un ir sliktie priekšmeti var spriest, ka tīnis nav "kārtējais stulbenis, kas negrib mācīties". Izrunājaties! Vai nu viņam tie priekšmeti, kurus neapmeklē, nu tiešām nesaista un neredz tiem jēgu (un tādi tiešām ir, katram citādāki, man, piemēram, ķīmijas visādas oksidēšanās formulas, pakāpes vai kas tur bija, nekad tā arī nebija vairs pēc skolas vajadzīgas) vai arī - varētu patikt, ja saprastu, bet tā kā nepadodas, tad nepatīk apmeklēt, jo citiem sanāk labāk, jūtas muļķīgi utt. Vai priekšmetos, kurus viņš neapmeklē, ir vismaz 4 balles? Ja ir, es jūsu (vecāku) vietā neiespringtu. Ja tīnis sarunu laikā pasaka "neeju, jo neko nesaprotu" vai ja ir nesekmīgs, tad uzstājīgi piedāvātu privātskolotāju.
Starp citu, nesen tieši skatījos Facebook uz bijušajiem skolasbiedriem un domāju, ka, re, tā meitene, kuras vecāki visu laiku tika saukti uz skolu, dzīvo Dubaijā, bet tas puisis, kuram bija rekords neattaisnotos kavējumos, strādā ļoti labā darbā, un tie nebija tikai divi cilvēki tādi vien. :D

Vēl ir variants piedāvāt mainīt skolu uz citu vidusskolu vai pat vakarskolu (ja ir tas - negribu mācīties vispār, bet vecākiem vajag pabeigtu vidusskolu, man šķiet, vakarskolā būtu vienkāršāk), varbūt kādi konkrētie skolasbiedri, skolotāji vai kaut kas vidē viņam ļoti nepatīk.

Tur jau tā lieta,ka pēc šīs skolu sistēmas "f" ir nesekmīgi,ar to nepabeigsi klasi.Mājas darbus nepilda,tur arī dzen visu lejā.Ja jau būtu sekmīgi,neiespringtu.Paši esam mācījušies un zinām,kā tas ir.Bet nu nesaka arī,ka nepatīk.Vienkārši atbild,ka pats nezina ko grib...Mad jau piedraud nopietnāk,atņemot datoru,telefonu,tad kaut cik kaut ko padara lietas labā.Bet cik tā var...dot pilnībā vaļu?Neierobežot ....varbūt tā ir mana kļūda,kad par mācīšanos tiek sodīts???
Pati biju pusaudzis,bastoju skolu,vet nebija tā,ka 3 priekšmeti nesekmīgi un neuztraucos ka nepārcels..bija kaut kādas bailes...bet te nekā :(
Varbūt jāsūta pie psihologa?
Kā lai saprot un pareizi rīkojas,jo gribās taču savam bērnam dot visu to labāko...

Par skolu,ir labā skolā,labi bērni,atsaucās pats tikkai pozitīvi...treniņa bērnus vispar slavē,ka tie motīvē vājākos u.t.t..
Es jau piedraudēju,ka sutīšu uz vissliktāko skolu,uz kuru mūs sūtīja sākumā,kad he ieradāmies.Bet zemo reitingu dēļ,mukām no viņas.Viņš to labi zin,un pats tur ar negribēja iet.

17 gados ir jau domas par nakotni, talako macisanos!! vins zina, ko grib, ko daris? varbut jamekle tur ta motivacija?
no personigas pieredzes, likas garlaiciga algebra un neintreseja, bet loti patika literatura, kaut ka iegajas, ka oficali neoficali vienojos ar matematikas skolotaju, ka netraucesu stundu citiem un lasisu savu gramatu un vins liks mani miera, bet visus majas darbus dariju un eksamenu ari nokartoju, bet tikai del, lai tiktu uz prieksu!
ka ir citiem, citreiz sadas " nedarisanas " ir bara iespaids!

Pati mācos vēl vidusskolā, ir gadījies redzēt līdzīgu situāciju. Problēma ir vienkārši mērķa nesaskatīšanā, kaut kas tamlīdzīgs "priekš kam to vajag, tas nenoderēs". Viņš nesaskata vajadzību censties, ja nemaz negrib iet tālāk studēt vai mācīties pēc vidusskolas pabeigšanas. Diemžēl bieži šādas situācijas, cik redzēts, nevainagojas ar panākumiem tad, kad vecāki un skolotāji lasa morāles. Ar to var panākt to, ka jaunietis tieši otrādi-iespītējas, ja viņu spiež mācīties un iet uz skolu. Manuprāt, ne gluži pareizākais, bet efektīvākais būtu ļaut viņam pašam apdedzināties no savām kļūdām un sajust to, ko nozīmē nemācīties un iestigt tādā purvā līdz ausīm. Parasti neredzu īpaši priecīgas sejas, strādājot kaut kur mežā vai kā celtniekus tos, kam skolā bija situācija līdzīga šai. Galējā variantā var ar varu vest pie psihologa vai sociāla pedagoga, ja joprojām nav motivācijas.

Gan jau kāds pamanīs drukas kļūdas,sooor,no telefona tiek rakstīts un autokorektors ar savu uzraksta.
P.s. par mācīšanos tiek sodīts(ne jau sists protams),bet nu drīz būs 18.gadi...cik vēl ilgi tā vajadzējas rīkoties...
Kā citi vecāki cīnās?
Šovakar mēģināšu izrunāt atkal,kāpēc nepilda mājas darbus,kāpēc neiet uz konkrētām stundām:(

Zin ko grib,gribot medicīnu studēt,konkrētu nozari....tātad mērķis ir...
Pēc 9.klases nebija mērķa un domu...tāpēc gāja vidusskolā.
Par sociālo pedagogu neiedomājos-paldies!

Varbūt vajag nevis viņu sodīt par pienākumu nepildīśanu, bet tieši paslavēt biežāk, kaut kā "apbalvot" par labākiem sasniegumiem. Vismaz līdz vidusskolas beigśanai, lai viņam būtu motivācija to skolu pabeigt. Tā apbalvošana var būt visāda, atkarībā no tā, kas varētu puisi ieinteresēt. Pirmais kas man nāk prātā ir kāda naudas summa par katru labo atzīmi vai par katru sekmīgi nokārtotu mēnesi, bet varbūt ir kas cits, kas viņu varētu motivēt.
Sodīšana rada tikai sliktas emocijas, kuru dēļ vēlme mācīties var tikai mazināties.
Un mājasdarbus varbūt Jums vajag kopā ar viņu pildīt.
Ja viņš galīgi nemācās, tad nevajag piedāvāt viņam privātskolotāju. Vajag viņu nostādīt fakta priekšā- viss, tagad tev ir privātskolotājs.

Kā arī labāk nedot viņam vaļu. Nepadodaties un cenśaties, lai viņš saņemtos mācībās. Ja viņš būs nesekmīgs un paliks uz otru gadu, visticamāk viņš nevis apdedzināsies un mācīsies no savām kļūdām, bet gan sanāks tieši otrādi - visusskolā viņam būs jāmācās par gadu ilgāk, kas viņu par veselu gadu attālinās no medicīnas studēšanas. Tas atkal var novest pie tā, ka viņam negribēsies uz to vidusskolu iet un mācīties, jo tā nav un nebūs viņa mīļākā nodarbe.

Atceros kā pašai bija ar vidusskolu bija brīži kad negribējās iet uz skolu mācīties. Man kad vecāki par nemācīšanos atņēma telefonu vai draudēja ka nevarēšu iet ar draugiem satikties izraisija tieši pretreakciju un par spīti negāju uz skolu. Draudēt vai kautko liegt labāk nevajadzētu. Labāk būtu dot kādu motivāciju kaut ko nopirkt ja nebūs nesekmīgas atzīmes kautko tādu kas ir reali nopērkams un tādu ko pats grib. Tad varbūt būtu stimuls mācīties. Galvenais pa labam bez bļaušanas vai aizliegumiem. Varbūt tad arī vis nokārtosies. Katram ir bijuši mācību priekšmeti kas nepadodas vai nepatīk bet nejau vis dzīvē būs jādara tikai tas kas patīk tas ir jāsaprot vai jāpaskaidro ar kādu piemēru. Piemēram nepatīk gatavot ēst vai uzkopt māju bet to dara jo tas ir jādara.

Tur jau tā lieta, ka te nav dienasgrāmatu, nav kur vecākiem izsekot bērnu..un vienmēr jau saka, ka nav mājas darbu.
Kad izrunājos, un saku vai tu man meloji arī par tām reizēm, kad teici, ka esi gājis labot..atbilde skanēja-jā, es meloju...Pats it kā izskatās, ka nožēlo..bet brīžiem nolaižas rokas.
Es zinu, ka kāds man pateiks, kas jūs par vecākiem, ka nevarat ietekmēt savu bērnu...
Jāsaka, laikam, pa daudz tika dots...pa daudz tika čubināts...Lūk laikam atdeve..vieni vienīgi meli..Un kā lai atkal atsāk ticēt...
:'-( :'-( :'-( kauns..bet tā nu tas ir...Varbūt viss labosies un nobeigs ..un saņemsies..bet nezinu, ticības vairs nav...Nekad nedomāju, ka man tā būs ar savu bērnu...

Pie bērna uzvedības nav vainojami vecāki un jūs arī nēesat vainīga vai slikta mamma jūsu bērns jau ir liels un viņš pats pieņem lēmumus. Tas nav atkarīgs vai jūs lutināt vai visu aizliedzat. Varbūt kad paliks 18 domāšana mainīsies vismaz man un māsām un pazīstamiem tā bija. Kā palika 18 pats no sevis prāts iegrozijās pareizajās sliedēs. Saku domāt nopietnāk un varbūt jūsu bērns arī sapratīs ka tomēr bez izglītības nekur nevar.
Varbūt kādu laiku nepievēršat uzmanību neko nejautājat par mācībām par skolu un bērns redzēs ka jums neinteresē un sāks saņemties.
Vajag izmēģināt visus variantus kāds noteikt nostrādās.
Un tā nav jūsu vaina ja jau jūs rakstat šeit un meklējat palīdzibu tad jums tiešām rūp jūsu berna nākotne un nav vienalga.

Es atkal nepiekritu ieprieksejam viedoklim. Es uzskatu, ka tad tiiri ir no beerna audzinaasanas. Jaa, tagad jau gruuti vairs ko labot. Jacer, ka pats naaks pie praata. Bet us uzskatu, ka beernam jau no mazotnes ir jamaca buut patstavigam un atbildigam.

Gribas lai tomēr pabeidz to vidusskolu..

- gribas Jums, negribas viņam. Tas ir jāsaprot un jāprot izrunāt. Varbūt jameklē citas iespējas - cita skola, kursi..
Varbūt, protams, vienkārši slinks, tad gan ir jāpagrūsta. Hmm, nu, tur ir daudz jautājumu.
Piemēram, kā ir ar sekmēm. Vai viņš ir no tiem, kas 80% neapmeklē, taču pabeidz ar labām sekmēm, vai arī knapi visu pavelk? Varbūt ar klasesbidriem problēmas; ar pasniedzējiem problēmas.. Manuprāt, tas ir normāli,ja cilveks negrib apmeklēt stundas, kuras pasniedz nezinošs pasniedzējs ar novecojušām metodēm.
Būtībā, ja grib studēt medicīnu, tad kaut kā jāiegrūž viņam tas, ka, lai studētu nākamajā līmenī, jāpabeidz esošais.

ka tomēr bez izglītības nekur nevar.

- šim es nekad, nekad nepiekritīšu, atvainojos.. Muļķīgs uzskats. Lai kaut ko darītu, ir nepieciešamas zināšanas, kuras paurī ir pašam, nevis diplomam.
Ir gudri cilveki bez diploma, ir dumji cilveki, kas tik vicinās ar savu diplomu.
Lai būtu par darba devēju, diplomu nevajag. Lai būtu par darba ņēmēju, nu, es nekad neietu strādāt tur, kur mani paņem diploma, nevis prasmju dēļ!

Sveika, Signe!
Es neesmu psihologs, bet šobrīd studēju psiholoģiju.
Cik nācies saskarties un dzirdēt no spaciālistiem, tad diemžēl jāsaka, ka šī ir jauna problēma, tendence, kas izteikti iezīmējas pēdējos gados. Tā ka jūsu bērns tāds noteikti nav vienīgais!
Izklausās, ka Jums tiešām rūp sava bērna nākotne un apzinaties, ka tā vairs nevar turpināties.
Ko darīt? Iepriekš izskanēja variants apmeklēt psihologu. Domāju, ka tā ir laba ideja. Iespējams, atklāsies kādi citi aspekti, kāpēc bērnam nav motivācijas doties uz skolu, psihologs varētu palīdzēt noformulēt mazos un lielos merķus, atrast iekšējos resursus zēnā utt. Vēl varētu ieteikt griezties pie psihoterapeita. Piemērota varētu būt kognitīvi biheiviorālā terapija. Bet uzreiz rodas jautājums - vai būs moivācija arī doties pie speciālista? Terapijas ir daudz un dažādas. Varbūt izodas atrast to, kas patīk - mūzikas, smilšu, mākslas, deju kustības utt.
Iepriekš izskanēja runas arī par sodiem un apbalvošanu. Pētījumos ir pierādīts, ka apbalvojums tiešām ir efektīvāsks par sodu. Ja tomēr domājat/vēlaties zēnu sodīt, tad viņam laicīgi ir jāzina kādas būs sekas. Piemēram, nevis pēkšni atņemt telefonu, bet pateikt, ja pēc konkrēta laika nebūs tas un tas, tad notiks tā. Lai bērns zina, kas gaidāms.
Viņam šobrīd droši vien nekas netrūkst - ir pajumte, ēdiens, apģērbs utt. Iespējams, rodas sajūta, ka viss jau ir, kāpēc man sevi vēl piepūlēt? Var izrunāt to, ka, ja bērns nemācas, tad viņš sādi vairs nevar dzivot, tad ir jāstrādā, jāsniedz sava artava rēķinu apmaksā, ēdiena iegādē utt. Vienvārdsakot - jāmanipulē ar pamatvajadzībām.
Ceru, ka kaut kas no manis teiktā noderēs. :-)
Veiksmi!

Iepriekš izskanēja variants apmeklēt psihologu. Domāju, ka tā ir laba ideja.

Ideja, varbūt, ir laba, taču, ja mani 11.-12. klasē mamma vestu pie psihologa, man sāktu likties, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Jo, diemžel, pie mums ir iesakņojies uzskats, ka Tu dodies pie psihologa tad, ja ar Tevi kaut kas nav ok.
Un negribēt mācīties nav tas, kas ar cilvēku "nav kārtībā"

Bērns nav jāved uzreiz pie psihologa, pats nezina ko grib, vecāki zāģē (nu nav jau variantu) ja aizvedīs pie psihologa, iespējams viņš vēl uz jums apvainosies. Man 17 gados par šo bija citādāka uztvere, kā tagad. Aizvediet pie karjeras konsultanta, lai viņi parunā, lai konsultants papēta, pastrādā, pēc tam varat runāt par to, kāpēc noderēs mācīties fiziku vai literatūru.
Vēl laba motivācija ir ātrāk sāksi - ātrā beigsi. Respektīvi, ja būs nesekmības un jāpaliek uz otru gadu... Nu vai viņš pats grib vēl vienu gadu šim iet cauri? Kuram tas ir izdevīgi?
Jūs paši zināt iemeslus, kāpēc bērnam viens vai otrs priekšmets neinteresē, jūs sarunājaties?

Kornelya - cik sapratu no autores sacītā, viņi nedzīvo Latvijā. Protams, šeit ļoti trūkst informācijas, lai varētu sīkāk spriest par to kas un kā, bet minu, ja 17 gadus vecs bērns, kas vairs nav bērns, nespēj no rīta pats pamosties uz skolu un tā vietā visu dienu pavada gultā, piemēram, pie datora - tā nav norma. Apsolūti Tev piekrītu par šiem sabiedrības stereotipiem par psihologa, psihoterapeite, psihiatra profesiju, bet esot kaut nedaudz tajā visā iekšā, ir skaidrs, ka realitātē šo specialistu klientu loks ir ļoti plašs, sākot ar traucējumiem, kas var tikt vērtēti kā ļoti smagi līdz absolūti "normāliem" cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot vēl labāk. :-) Jabkurā gadījumā - iesaku vismaz mēģināt nekā izvēlēties nogaidīt vēl kādu laiku vai ignorēt šo bērna uzvedību.

Varbūt var izguglēt kādas ir prasības medicīnas studentiem, atrast kādu jauno ārstu, kas būtu ar mieru puisim pastāstīt par to, ka ar gudru dir**** par to kā viņš par mediķi mācīsies ir stipri par īsu. Vajag arī vsk diplomiņu un tad vel būs pamatīgi jāmācās garus gadus un būs arī priekšmeti, kas viņu neinteresēs, bet nu tāda ir realitāte.
17 vairs nav tas vecums, kad mammai jādanco apkārt un jālūdzas, lai puikiņš mājas darbus izpilda. Nav jau jābūt teicamniekam, bet nu neticu, ka nevar tajos nīstajos priekšmetos minimālo sekmību dabūt. Ieteiktu arī paskaidrot, ka vecāki viņu uzturēs tikai mācību laikā un ja skolu plāno pamest, lai sāk meklēt darbu.