Skolas laiku BULLY

Manā dzīvē ir sanācis tā, ka cilvēki, kas man darījuši ļaunu kādreiz bez jebkāda iemesla, šobrīd paši ļoti cīnās pa dzīvi, un man ar to pat ļoti pietiek, tāpēc ļaunu prātu neturu.
Zinu tikai to, ka šādiem cilvēkiem manā dzīvē vairāk vietas nebūs, ieturu neitrālu distanci. Tikai pēdējos gados sajūtu to, ko īstenībā izsmiešana man ir nodarījusi, jo manam prātam ir labs aizsargmehānisms - aizmirst visu slikto, negatīvo, sāpīgo. Ļoti daudz no visa man pat nemaz prātā nav palicis, taču pēdējā laikā uzpeld lietas, emocijas, rakstura iezīmes, kurām izcelsme ir skaidra.
Tiesa gan, es ar visiem izsmējējiem tiku galā jau pamatskolas laikā un pēc tam veiksmīgi pati atradu savu pozīciju dzīvē, ka neviens vairāk mani neizsmēja. Vēlako laiku intrigas un aprunāšanas bija manis pašas vaina, tāpēc arī vienmēr uzskatu, ka tie un tās, kas mūždien sūdzās par kaut kādiem heiteriem, ir paši vien vainīgi.

Atstumtā biju laikā, kad labi mācījos un neģērbos stilīgi, jo tolaik vecāki diemžēl nevarēja atļautiem man nopirkt stilīgas drēbes un lietas. Patiesībā viss bija labi un ar klasesbiedriem satiku labi, līdz uz manu klasi pārnāca viena meiča, ar kuru vienkārši nesapratos. Nu tas cilvēku tips, kam vajag kādam piesieties un nemitīgi būt uzmanības centrā. Un ja reiz esi nokļuvis tajā atstumto kategorijā, tad diemžēl pilnīgi viss, ko dari un saki, pēkšņi būs kā zem lupas un lielākoties viss būs slikti, nepareizi, tizli un apsmiešanas vērts. Interesanti gan bija tas, ka problēmas man bija tikai attiecībā ar meitenēm. Puišiem, šķiet, nekas no tā, ko darīju/nedarīju netraucēja un vispār viņiem viss bija vienalga un lika mani mierā (man gāja secen arī nomētāšanas ar kastaņiem un sniega pikām kamēr pārējās sasistas zilas staigāja. haha :D ). Tagad tajās retajās reizēs, kad satieku šīs meitenes, viņas izturas tā, it kā mēs vienmēr būtu bijušas draudzenes. Man tas liekas smieklīgi - iekšēji pasmīnu par liekulību un turpinu dzīvot savu dzīvi, par viņām nedomājot.
Jāsaka gan, ka šie 2 gadi (pēc tam nomainīju skolu) manam bērna prātam nodarīja diezgan daudz ļaunuma. Jocīgi, ka pāridarītāji tādas lietas tik viegli aizmirst.

Neesmu piedevusi un nepiedošu. Par to gan nesatraucos, saprotu, ka tiem cilvēkiem ir slima psihe, veseli cilvēki tā neuzvedas. Ja man prasītu palīdzēt, nepalīdzētu, morāli sapuvušiem cilvēkiem no manis nekāda labdarība nepienākas.

Apsmieta netiku un gribas ticēt, ka pati arī nevienu neaizskaru. Mums bija ļoti pozitīva un laba klase skolā. Vai es ko tādu piedotu un aizmirstu? Nope. Un diez vai palīdzētu vai kontaktētos. Priekš kam? Vai gribi, lai vēlreiz kaut ko no tevis prasa? Vai labprāt aizietu ar to meiteni iedzert kafiju? Ja uz abiem jautājumiem ir negatīva atbilde, tad neredzu jēgu tērēt savu enerģiju, uzjundīt nepatīkamas atmiņas un tt. Bet tā esmu es. Ja spēj piedot un redzi labu nākotni attiecībām ar šo meiteni, tad kāpēc gan nē?

Hmm, es arī tikai pēc gadiem esmu sapratusi, cik ļoti tā ņirgāšanās mani ir ietekmējusi. Diemžēl pati esmu gadījums ''no apsmietās par apsmējēju''. Pirms tam, goda vārds, nevienam nekad netiku darījusi pāri. Biju TIK jauka un draudzīga meitene. Tas ļaunums no citu puses radīja tikpat ļaunu pašaizsargāšanās mehānismu. Manā bērna prātā iesēdās doma ''ja nesmejies par citiem, smiesies par tevi''. Skumji. Ar to meiteni, par ko pati mēdzu pasmieties, gan izlīgām jau skolas laikā. Tagad mums ir diezgan labas attiecības :-)
Eve1 , puišiem es biju pat klases simpātija :-D. Interesanti, kāpēc tieši meitenes ir tik nežēlīgas.

Manā dzīvē sanāca, ļoti smieklīgi. Tas pāridarītājs, kas manu dzīvi skolā padarīja neciešamu. Es bieži domāju par pašnāvību.
Nomira pirmais!!!
Tas reāli bija vismieklīgākais, kas manā dzīvē ir atgadījies.

MilaJovovich, tu tak esi reaali debiila, ne 1x sho ieveeroju (t)

Un, viena meitene sakūdīja pret mani visu klasi. Es neatceros, bet viņa kaut kādā veidā mani apmeloja.
Es ceru, ka nākošā no klases nomirs tieši šī meitene!!!

lindadada
Es atceros, ka es gribēju taisīt pašnāvību skolas laikā.

Ja nu kādam vēl nebija pārliecības, ka trollis, tad lūk!

Un, vēl atceros, visai bieži puikas aiz skolas stūra izkāvās. Tas bija smieklīgi un uzjautrinoši. Vienīgais brīdis, kad klase bija vienota!!!
Kautiņi notika diezgan bieži puišu starpā. Bet, vismaz labi, ka meitenes vēl neizkāvās.:-D
Neviens no skolotājiem nenāca šķirt kašķi ārā. Kaut kādi učuki pa logu pat skatījušies. Es, nezinu, kāpēc, bet mums bija skolas direktore par audzinātāju!!!:-D:-D:-D

lindadada
Tu arī esi stulba idi,ote. Nekas vairāk.:-D:-D:-D

Pirmās 6 klases mācījos lauku skolā.
Līdz trešajai klasei klasē bijām tikai 3 meitenes :D Uh, kas par intrigām gāja vaļā! (Bet tās jau tādas bērnu melodrāmas, joprojām esam labas draudzenes) Mani diži neapcēla, kaut gan līdz pat 6. klases beigām mani izsmēja par manu vārdu (tam ir visai rupjas atskaņas, es nemācēju diemžēl to ignorēt). Tas gan bija sāpīgi, par to daudz raudāju un biju pārliecināta, ka vārdu mainīšu. 7. klasē aizgāju uz pilsētas skolu, tur klasē bija vēl 2 meitenes ar tādu pašu vārdu kā man, tad nu problēma atkrita :D Tagad man ļoti patīk mans vārds.

Nekad netiku apsmieta un neapsmēju citus. Nu vismaz es visāda veida parastus kašķus un uzbraucienu klasē nekad neuzskatīju par apsmiešanu, bet vnk visai ikdienišķu "treniņu", kuru nekad neņēmu tuvu pie sirds. Visi tajā vecumā mācās pastāvēt par savu vietu, popularitāti, mācās sabiedrības normas un kā tas sabiedrības aparāts darbojas, mācās nepalikt atbildi parādā u.tml. Tas ir kā kucēniem - itkā kož un ņemas un kaujas, bet tas nav nopietni, tā ir tāda "spēle". Puikas mēdz dūres pavicināt viens ar otru, meitenes - paklačoties un intrigas pavērp. Skatījos uz to absolūti mierīgi. Nekā mani tas neietekmēja. Ja redzēju, ka kādam šāda "spēle" bija pārāk sāpīga kādā brīdī - mēdzu aizstāvēt, bet lielākoties neiejaucos, jo man šķita, ka tādā veidā pazemoju to "upuri", ka neļauju viņam pašam tikt ar to visu galā...
Bet par tām sniega pikām un kastaņiem... Jā! Tas bija traki katru gadu! :-D Puišiem pirmā sniega laikā kaut kur tas jumtiņš tik tālu aizbrauca parasti, ka pie skolas ieejas durvīm norisinājās teju asiņains karš... :-P Nu bet tās bija tādas epizodes, kur nebija svarīgi, kas tu esi, bet svarigi tikai tas, ka tu vēlāk par viņiem izgāji laukā pa durvīm...:-D

SALOMEJA, Pieņemu, ka tai meitenei tomēr ir rùgtums par saviem izgājieniem, tāpēc jau gribēja satikties, taču ego traucē to pa īstam atzīt. Netiecies ar cilvēkiem, kas Tev skumjas un sliktas atmiņas raisa. Tu tagad esi pieaugusi un nav ko ņemties ar šìm destruktìvām emocijām!
P.S. es skolas laikā biju resna un neviens dźeks uz mani neskatìjās un apsmēja. Draudzenes bija, lai uz mana fona labāk izskatìtos :-( Bija rūgtums, bet ar savu neatlaidìbu tagad esmu slaida, valdzinoša un seksìga....absolventu vakarā visi smējēji resniem vēderiem utt.

Es biju apsmējēja. Ne nežēlīga, bet tomēr biju. Un tas tika vērsts tieši pret tiem pārāk pareizajiem, "labiņajiem", skolotāju mīlulīšiem. Atceros tikai to, ka viņi ļoti krita uz nerviem ar savu pārlieku lielo pareizumu.
Nekādas saites, kontakta ar viņiem tagad nav.
Kā es jūtos tagad? Nekā. Bet līst draudzēties vai ko lūgt es neietu. Tie joprojām ir atšķirīga tipa cilvēki ar kuriem man nevarētu būt nekā kopīga. Esmu tāds cilvēks, kas nespēj draudzēties ar kādu jo tā vajag u.t.t.
Tagad es neesmu ne intrigantes tips, ne apsmējējas un mani arī nevienam nav ienācis prātā apsmiet. Tagad es spēju pieņemt to, ka cilvēki ir ārkārtīgi dažādi un man gar to nav nekādas daļas. Lai līdzīgie tusē ar līdzīgajiem un viss. Man nav jādraudzējas ar cilvēku kurš ir pilnīgi savādāks par mani un šķiet jocīgs. Elementāra pieklājība un uz redzēšanos.
Kas tas bija skolas laikā? Vienkārši stulbais tīņa vecums.

Man jau šķiet, ka vajadzētu vismaz mēģināt raudzīties uz lietām savādāk.. bieži vien jau tas rūgtums un aizvainojums tiek turēts uz bērniem, kas tajā vecumā lidz galam nav draudzējušies ar galvu, bijušas nenobriedušas personības :)
Protams, ja ir ļoti liela nepatika, tad labāk izvairīties. Kaut gan prasme piedot un neturēt sevī rūgtumu, manuprāt, skaistas īpašības :)

Esmu bijusi abās pusēs. Ir meitene kurai arī pieaugušā vecumā gribējās sadot bietē, bet tad redzēju , ka viņa vāc naudu sava bērna operācijai un secināju , ka karma tomēr pastāv :)
Varat man mest akmeni par šādiem vārdiem..
Tie cilvēki kurus es apcēlu skolā tāpat nekad nebūtu mani draugi, pārāk dažāda dzīves uztvere un vispār skatījums kopumā. Par tiem kuri apcēla mani , nedomāju un nekādu traumu man viņi nav atstājuši. Vien ik pa laikam uzduros FB un bišķiņ aizdomājos, kā dzīvē iegrozās , ka tās smukās kurām 1/2 rajons skraidīja pakaļ, arī pēc17 gadiem dzīvo tajā pašā rajonā un tik pat izplūdusi un drausmīga, kā tās mātes par kurām smējās viņas.

Wee, visu cieņu, piedod man, bet .. kā tu vari teikt, ka karma tomēr pastāv un izjust gandarījumu par to, ka vāc naudu operāciju bērnam?
Vai tagad būtu jāspriež, ka arī tevi karma sodījusi? Fuj. Tā runāt un domāt.

Es arī esmu bijusi abās pusēs, bet neskatos facebookā un nepriecājos, ka kādam neiet. Neviens arī mani nekad tā nav sāpinājis, lai es skatītos un izjustu gandarījumu, ka kādam bērns ir slims.. vai domātu - re, dabūja pelnīto sodu.
Es to visu esmu aizmirsusi, uz ielas varbūt pat pasveicinātu un paietu garām. Tāpat man gribētos domāt, ka tie, par kuriem es kādreiz esmu pasmējusies, arī tāpat domā.