Attieksme pret svešiem bērniem

bērnus tad jau arī varētu no veikaliem banot. Bieži vien visu ko apgāž, taisa iepakojumus vaļā, maisās pa vidu ejām, taisa scēnas... sunīši pat tā neuzvedas :-D

Man netraucēja citi bērni, gan kad pašai nebija bērni, gan netraucē tagad, kad ir pašai savi. :)
Atzīšos, ka savus abus vedu uz restorāniem jau no mazotnes, lai mācās un prot uzvesties sabiedrībā. Lai pēc gadiem nav tā,ka palaists kādā publiskā vietā vairs nezina kā uzvesties. Jā, mans jaunākais bērns pats ēda restorānos pēc 1 gada vecuma, viņam bija līdzi savs priekšautiņš. Vienmēr ēda smuki, klusām ar karoti,dakšu vai rokām. Ārdījušies nav, gadās,ka ir sabirušas drupačas zemē. Neuzskatu,ka nedrīkstētu iet ar bērnu kaut kur tikai tāpēc,ka viņam izkrīt kaut kas no mutes vai karotes. Citiem apmeklētājiem tas netraucē, varētu traucēt tam,kam ir jāsaslauka, bet mēs vienmēr atstājam dzeramnaudas, ne mazāk par 5 eiro.

dr567309

Caloo, tas ir tikpat briesmīgi, kad saproti, ka mazais kaķītis, kuru esi paņēmis pie sevis ir iejuties/izaudzis un nu tu dzīvo pie viņa, nevis viņš pie tevis.

Kamēr viņi ir maziņi un mīlīgi, tas vēl ir ciešams. :D Bet kad viņi izaug un pa dienu kamēr visi darbā viņi guļ, bet atnākot mājās, visu laiku prasa uzmanību. Pa nakti vandās apkārt un ņaud lai laiž istabā, tad ņaud lai laiž ārā, tad ņaud, jo izdomā vēl kko. (t)
Smieklīgākais, ka lopiņi līp klāt man, nevis tiem, kam viņus tik ļoti vajadzēja, bet nu man ar šito vairs nav jāsadzīvo, aleluja... :D Par spalvām vispār neizteikšos. :D

Man ir maza saskare bijusi ar bērniem. Lidojot nekad neesmu saskārusies ar skaļu sīci, sabiedriskajā praktiski nebraukāju, teātrī ar neatceros, ka būtu bijis kas dikti traucējošs. Pēc tā varētu secināt, ka sveši bērni man netraucē, ja jau es neatceros nevienu riebīgu gadījumu. Man vairāk sirds sažņaudzas kad uz ielas esmu dzirdējusi, ka vecākiem neiztur nervi un viņi reāli skaļi nolamā bērnu. Skumji, ka nepietiek prāta neaurojot tikt galā.
Pāris draugiem tagad 1-2 gadus veci bērni. Viens no viņiem aktīvs puisītis, kad bija zīdainis vispār ne miera mika, tagad tikai tas, ka skraida kā traks. Netraucē. Otra meitenīte, riktīgi raudulīga utml. - ausis griež, bet netraucē, jo bērna mamma tik tuva kā ģimene. Ir sveši bērni kas patīk un ir kas nepatīk. Ja aurotu kā traks, protams, nepatiktu.

Esmu veikalā gājusi ar suni. :D
Rebel :D

Netraucē, jo saprotu kā tas ir, gluži tāpat kā zinu, ka kādā situācijā niķīgs kliedzošs bērns nav tāds visu laiku un ja kādā brīdī trako, nevajag izdarīt secinājumus par viņa audzināšanu. Pašai ar savu bērnu ir bijušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes, kad bērns krīt gar zemi, auro, spārdās un vispār neklausās, kad mēģinu nomierināt. Gan jau kāds garāmgājējs ir nodomājis, ka bērns visu laiku ir neaudzināts un uzvedas kā mežonis, nemaz nezinot, ka jebkurā citā situācijā bērns uzvedas adekvāti. Tāpat arī lieki nepievēršu uzmanību, jo vienkārši- zinu kā tas ir-vienā situācijā bērns var uzvesties prefekti, citā reizē ārdīties tā, ka nomierināt nevar. Kā arī es labāk esmu situācijā, kad man jāredz svešs bērns niķojamies (kurš man teorētiski varētu traucēt), nekā būt to vecāku vietā, kad zinu, ka tas ir tikai un vienīgi mans uzdevums un atbildība- nomierināt un savaldīt savu bērnu.

Es gan laikam uzskatu, ka ja ir tik maziņš un ir tik paniskas bailes no lidošanas kā Ledussirds stāstā, tad varbūt nevajag lidot...? Vai laicīgi sagatavot rezerves variantu kā rīkoties, bērnam pirms kāpšanas pastāstīt, kas ir lidošana? Nu, sorry, negribu dzirdēt kā kliedz tas bērns, dodoties ilgi gaidītā ceļojumā, jo man, piemēram, ir migrēna un problēmas ar galvas un ausu sāpēm, un šādi trokšņi ir kā ar bomi uz galvas. Saprotu, ka tās ir manas problēmas, apzinos, ka klusums nebūs, tomēr no bērnu klaigām gan izvairīties var, tieši kā teica, vedot no pasākumiem ārā, ja sākas scēnas un bļaušanas.
Un piekrītu par vecāku ignoranci, mans variants par bļaujošu sīci veikalā arī tā bija - tas mazais kliedza kā aizkauts, bet māte visu to pusstundu izlikās nedzirdam un mierīgi turpināja iepirkties. Kas tas par sviestu?! Ja kaut kas mazajam sāp, tad vecāka pienākums ir saprast vai novērst to, ja vienkārši niķis - ved to mazo no veikala prom un tālāk jau lai audzina katrs pēc saviem ieskatiem, man sveši skandāli nav jāklausās.
Bet kaut kā dīvaini... Kad biju jaunāka, vispār nemanīju tos mazos, netraucēja. Tagad pilnīgi kaitina bērni, varbūt tādēļ, ka pati pagaidām nevēlos :D Es nesaprotu, kā vecāki var būt tādas lupatas bērnu priekšā, kad pasākumos sarunājas divi pieaugušie, pieskrien viņu sīkas, dod kaut kādu atrastu, manās acīs, figņu, un uzreiz visa saruna tiek pārtraukta, visa uzmanība bērnam un jāpriecājas par skaisto čiekuru. Tak jāsaprot, kamēr pieaugušie runā, jāgaida sava kārta, nevar spraukties sarunās. Ehh, bet es jau te pa filozofisku aizgāju, nezinu kāda pati mamma būšu... :D

Bērni ir dažādi, kāds 3gados uzvedīsies kārtīgi,kamēr cits 7gados uzvedīsies kā neaudzināts un lielā mērā tas atkarīgs no vecākiem . :-) kā arī no cilvēkiem kas ir apkārt.Bērns redz ne tikai kā uzvedas viņa vecāki,bet arī kā cilvēki kas ir viņam apkārt.Galvenais ir laikus savam bērnam iemācīt kas ir labs un kas slikts.

caloo, man ir 3 dzīvnieki, tādēļ viņiem arī bez manis mājās ir tīri jautri. Bet nu..es vienmēr esmu mājās :-D

Parasti cenšos ignorēt šādus bērnus, saprotu, ka bērns ir bērns, bet uzskatu, ka vecākiem ir jāpieskata un vajadzības gadījumā jāsavāc savs bērns, diemžēl bieži tā nenotiek...nepatīk, kad sveši bērni uzmācas un aizstiek mani, piemēram, reiz braucot autobusā aiz manis apsēdās sieviete ar bērnu, sīcim kādi 6-7 gadi, un sīkais vislaik spārda krēslu, to vēl varēju paciest, bet beigas tas sīcis jau līda uz mana krēsla un aizstika manus matus, sāka raistīt un plēst, centos ignorēt, ar domu, ka māte savāks, bet viņa nē, tikai pļāpā ar šiko - mati, jā, mati - un ta visu laiku, nemaz neiedomajas to sici savakt, tad, kad agriezos un kartigi aizradiju, dzirdeju, ka saka mazajam - paskat, kada ļauna tante, neļauj tev speleties - biju nikna maigi izsakoties...
tas pats uz ielas vai veikalos, tie sīkie tiek palaisti(nejau visi, protams,) un tad kā mežoņi skraida, grustas, izgaž reizem cilvekiem pat pirkumus, nu manā skatījumā sabiedriskā vietā jāprot uzvesties pieklājīgi, bet tas jau no vecākiem atkarīgs tomēr, bet, ja vecāks uzskata, ka bērnam jādod visu, ko tas vēlas tad arī sākas problēmas. Cepuri nost to vecāku priekšā, kuri to azīnās un audzina savas atvases par kārtīgim un pieklājīgiem cilvēkiem.
Pāšai iz pieredzes,draudzenes dēls, viņai kāpj uz galvas, arī praktiski dara, ko grib, draudzene tik noplāta rokas,un nosaka - ko es varu padarīt viņam - tā nu viņs visiem cenšas kāpt uz galvas, bet man problēmu ar viņu nav, solīds uz ielas, solīds veikalā un citās vietās, protams, uznāk niķi, bet tie pat nemanāmi, salīdzinot, kā draudzenei trako, un viss tikai tapēc, ka neļauju viņam darīt, ko iegribās, laika gaitā sapratis, ka nav vērts ar mani cīnīties, gribeja nokrist ie zemes un tupet, patupejam kamer apnika, gribeja ko garsigu, bet trakoja veikala nedabuja neko.. tagad jau draudzene arī sākusi domāt un piestrādāt pie audzināšanas, bet nu tagad tas noteikti bus grutak, mazajam 4 gadi tik.

Man ir trisgadnieks. Neņemu viņu uz publiskām ēstuvēm,jo.. tieši tā! no cosmo uzzināju,ka lielākoties cilvēkiem mazi bērni riebj,kā arī tā man nebūtu atpūta.
Parunājos ar kolēģi un man patika viņas domu gājiens. Viņa man jautā,kāpēc lai viņš tur normāli uzvestos,ja restorāni un kafejnīcas nav domātas maziem bērniem, tur viņam ir garlaicīgi un viņš patiesībā uzvedas atbilstoši savam vecumam un situācijai.
Sveši bērni vispār netraucē. Cik ir redzēts,tad vecāki paši jūtas neērti un norūpējušies,ka traucē citiem.

Man trīsgadnieks. Ejam gan uz kafenēm, gan veikaliem. Ēdvietas izvēloties, protams, vienmēr domājam, lai būtu arī bērniem draudzīga vieta ar laukumiņu vai kādu stūrīti; veikalos lieku iepirkuma ratos iekšā, tādejādi varu kādu drēbi pielaikot, bet ne baigi shoppingā nodoties - tas arī nav vajadzīgs, man ērtāk aizbraukt vienai netraucēti.
Ir bērni, kas traucē, īpaši bezbērnu dienā atpūšoties, bet nu nav jēga cepties - pašai sliktāk, vnk jāizvēlas vieta, kur nāk ar bērniem retāk. Vecāku pienākums ir saprast, kur bērnu ņemt līdzi, kur ne. Pilnīgi izslēgt sociālas/publiskas vietas šķiet garām, tad arī neiemācīt to pieklājīgo uzvedību sabiedrībā.

reiz braucot autobusā aiz manis apsēdās sieviete ar bērnu, sīcim kādi 6-7 gadi, un sīkais vislaik spārda krēslu, to vēl varēju paciest, bet beigas tas sīcis jau līda uz mana krēsla un aizstika manus matus, sāka raistīt un plēst, centos ignorēt, ar domu, ka māte savāks, bet viņa nē, tikai pļāpā ar šiko - mati, jā, mati - un ta visu laiku, nemaz neiedomajas to sici savakt, tad, kad agriezos un kartigi aizradiju, dzirdeju, ka saka mazajam - paskat, kada ļauna tante, neļauj tev speleties - biju nikna maigi izsakoties...

Te jau tā māte ir smagi dīvaina, nevis bērns.
Man parasti bērni netraucē, ja vien nesit, nesper un nespļauj virsū.
Man ir divgadnieks, tagad uz kafejnīcām ejam reti, jo viņam vienkārši tur ir garlaicīgi. Kad ir paēdis, protams, ka negrib mierīgi sēdēt. Interesantāk liekas kaut kur aizskriet vai krēslus pastumdīt. Tad nu nemaz neejam, lai neviena vājos nervus netraumētu. Kad bija mazāks, tad gan labprāt sēdēja, skatījās apkārt un smaidīja viesmīlēm :D

Nu ar tādiem galīgi maziņiem ( līdz pat 3 gadiem, citreiz pat lielākiem) maz ko sarunāsi. Vienīgais muti aizbāzt ar kko ēdamu vai multenītes iedot, kamēr esi kkādā kafeijnīcā. Man tādas ilgas pasēdēšanas kafe vai shoppingošana ar mazo tā ilgi nav sanākusi un izvairījos viņu vest uz tādām vietām, jo viņiem apnīk un viņi sāk skraidīt, aiztikt visu ko, līst kur nevajag un tas ir normāli. Tagad kad jau lielāks ir daudz daudz vieglāk, sāk jau saprast kā jauzvedās. Viss ar laiku un ja kāds divgadnieks bauro, tad nevajag to norakstīt uz neaudzinātību uzreiz.
Pašai sveši mazi bērni ne īpaši sajūsmina. Nemāku tādus izklaidēt un neliekas mīļi. Kad jau sāk runāt, tad ir interesantāk. Tā viņu argumentācija, domāšana nu tik mīļa. (l)

Man bērni lielākoties patīk, protams, izņemot zīdaiņus un tādus, kas neprot uzvesties. Tas, kas man nepatīk ir vecāki, kuri neliekas ne zinis vai pat smejas un priecājas, kad sīkais traucē vai dara pāri citiem. Diemžēl vairums vecāku ir tieši tādi. Un tādiem es bez kautrēšanās pasaku ko par viņiem domāju un tad parasti ir mute vaļā un nesaprašana, kā tad tā, vai tad tiešām kādam var nepatikt, ka mans mīļais bērniņš tev sit no visa spēka vai rausta matus vai pārlauž uz pusēm tavu datoru. Un nē, tas pat prātā neienāk, ka varbūt vajadzētu kaut kā atlīdzināt salauzto datoru.

Nepiekritīšu. Mani nekad nav situši par skaļu uzvedību, jo vienkārši paskaidroja jau mājās, kā jāuzvedas un es arī uzvedos - man tas likās forši, līdzināties uzvedībā pieaugušajam, kamēr citi sīkie uzvedas kā mazi troļļi.

Vai nu Tev tagad ir mazāk jūtami Latvijai, kas paskaidrotu, kāpēc Tu uz saviem vienaudžiem to "metodi" neredzēji, vai arī Tu vnk negribēji to redzēt. Es neteicu, ka visiem tā bija, jo arī manā ģimenē tas tā nebija, bet iekaustīt bērnu bija norma, to darīja uz ielas un veikalos un nekautrējās - tā bija tāda audzināšanas metode, kuras atraugas vēl mūsdienās ir redzamas - vēl mūsdienās ir pietiekami daudz cilvēku, kas uzskata, ka sist bērnus ir normāli, jo "savādāk taču nesaprot".

Sarežģīts jautājums. No vienas puses man vienmēr licies, ka bērnu nedrīkst izlaist un jau agri vajag vismaz mazliet disciplinēt - jo arī paši bērni ir tik ļoti atšķirīgi. Es biju ārkārtīgi kautrīga bērnībā un nekad neesmu publiski taisījusi traci vai ko tamlīdzīgi, neienāktu prātā skaļi uzvesties vai pieprasīt no citiem uzmanību citādā veidā. Vecāki vienmēr atgādina, ka mani bieži vien varēja pat "nejust", ka esmu telpā. Vienmēr labāk viena kaut kur maliņā klusi spēlējos. Tāpēc vecāki arī nekad nav pat nopēruši. Savukārt mana māsa bija pilnīgi citādāka - ar raksturiņu jau kopš bērnības un vienmēr gribēja būt uzmanības centrā. Vecāki nesaprata, kā īsti audzināt, jo metodes ir tādas pašas, bet iznākums cits. Tad nu māsa tomēr diezgan bieži dabūja to pašu pērienu. Citādāk tur tiešām būtu iznācis tik ļoti izlutināts bērns... tagad gan viņa pati arī to saprot un viss ir lieliski.
.
Kopumā nesaprotu tos vecākus, kuri bērniem kafejnīcās ļauj skraidīt apkārt bļaustoties. Nekad neesmu klaji aizrādījusi vecākiem vai svešiem bērniem, bet vienreiz restorānā gan tā drusku noskatījos - vecākiem bija līdzi trīs bērni, no kuriem divi skraidīja apkārt un skaļi lallināja un arī gāja pie citiem galdiņiem. Likās pilnīgs vājprāts. Uztvērusi skatienus, mamma tiešām apsauca bērnus un viss bija ok. Nevar jau zināt, kā būs, kad mums būs bērni, tāpēc it kā cenšos pārāk nenosodīt, bet 100% nespētu būt vēsā miera vecāks, kurš ļauj bērnam visu - laba uzvedība un pieklājība ar mīlestību jāmāca maksimāli agri, bet galvenais jau ir paša piemērs, no kā bērni visvairāk mācās. Sākot ar elementāriem "paldies", "lūdzu", "atvainojiet". Nekādas pieprasīšanas un domāšanas, ka viņam viss pienākas. Ļoti gribētos izaudzināt pieklājīgu, kārtīgu cilvēciņu un galvenais - audzināt APZINĀTI nevis pašplūsmā. :-)
Protams, ikdiena ir ikdiena, kas ievieš savas korekcijas, un saprotu, ka nekad nebūs tik ideāli, kā iedomājos. :-)

Tas atgadījums autobusā atgādināja man situāciju, kur arī bija līdzīgi.
Es tur pa pusei biju iemigusi, priekšā apsēžas māte ar bērnu. Sāka bērns pēc laiciņa lēkāt pa krēslu ar kājām, nu neko. Tad pārliecās pāri krēsla atzveltnei un sāka taisīt man somu vaļā. Mamma tā kā pasauca bērnu un lika apsēsties. Es jau atkal sāku iesnausties, kad pēkšņi bams, bērns ar visu krēslu man klēpī un uz mantām- nu atliec to krēslu līdz galam, lai tjip gulēt var. Es ar viņa mammu sāku runāt, šī man atbildēja, ka bērnam tagad ir laiks pagulēt, jo pulkstenis ir tik un tik, un citādi viņam tāpat garlaicīgi, ko es gribot, lai viņa dara. Kaut ko vēl atbildēju viņai, bet nu reti kad velku uz kašķi, tāpēc aizgāju vienkārši pārsēsties citur. Pēc tam citi, kas apsēdās, skaidrojās ar viņu, jo brīvu vietu vairs nebija.
Tāpat kad vilcienā ir tie galdiņi, kurus dauzot vaļā un ciet, reāli baigi sit pa muguru un sāp. Tur man viena omīte teica, tie taču bērni, patīk visu apskatīt, jaunas lietas, ko es lecoties, kaut gan tikai pagriezos un gribēju sākt runāt. Vēlāk sāka bārstīt man matos tik tak končas, labi, ka bija jākāpj jau ārā, citādi pacietībai ir arī mērs.

Man šķiet, ka tagad ir tā, ka vecākiem ir vairāk iespēju tieši neaudzināt bērnu, jo var rokās iegrūst telefonu, planšeti, piesēdināt pie TV. Cilvēki šķiet ir arī aizņemtāki un stresaināki. Tādēļ arī tie bērni izaug tādi, kādi viņi ir. Daudzi vecāki vienkārši baidās bārties! Baidās gan no reakcijas, gan palikt par "sliktajiem" bērnu acīs.

Kamēr viņi ir maziņi un mīlīgi, tas vēl ir ciešams. Bet kad viņi izaug un pa dienu kamēr visi darbā viņi guļ, bet atnākot mājās, visu laiku prasa uzmanību. Pa nakti vandās apkārt un ņaud lai laiž istabā, tad ņaud lai laiž ārā, tad ņaud, jo izdomā vēl kko.
Smieklīgākais, ka lopiņi līp klāt man, nevis tiem, kam viņus tik ļoti vajadzēja, bet nu man ar šito vairs nav jāsadzīvo, aleluja... Par spalvām vispār neizteikšos.

Šitā par mazu nabaga kaķīti. (e) :-D