Attieksme pret svešiem bērniem

Bērnus paciešu, kamēr viņi nesāk taisīt traci, skraidelēt apkārt un klaigāt. Ir nācies aizrādīt vecākiem, ja viņu bērns traucē, tas gan ir bijis tikai pāris reizes un situācijas ir miermīlīgi atrisinātas.
Iekams ir sasniegts saprātīgs vecums (6-7 gadi), es bērnus uztveru kā lielāku vai mazāku traucēkli, ar lielākiem jau var puslīdz komunicēt.

dr, es tik ļoti Tev piekrītu. Es biju mierīga, īsta princesīte un tāda lellīte, ka tagad skatos un domāju, nu kā tie sīkie vnk var būt tādas naglas reizēm... :D Visur viņiem vajag tikt, pārtrauc pieaugušos kad runā, jābūt uzmanības centrā, nu visam jāgrozās ap viņiem. Kaitina! :D

Njā, sīkajiem vispār nav respekts pret vecākiem mūsdienās. Kamēr mamma/tētis zobus neparādīs, tikmēr viss vienalga. Un arī tad, kad parāda tos zobus, tad sākas brēkšana kāda mamma/tētis slikti. Pats jau vainīgs, ka nesaprot ar 1-2 reizēm normāli pateiktām :-D

Esmu 21 gadu veca un bērnu man nav :)
Man ļoti patīk bērni. Nekur sabiedrībā man netraucē, tieši otrādi, ja ēdu kaut kur viena, ir interesantāk. Jā, es esmu tā pusdullā svešā tante, kas var koķetēt ar pie blakus esošā galdiņa mazo vai ja pretī tāds pagadās sabiedriskajā transportā. (Nu ne jau tā, ka ņemšu rokās, bet paskatīšos, uzsmaidīšu, piemiegšu ar aci) :D
BET vienīgā vieta, kur man bērni patiešām traucē ir kultūras pasākumi - koncerti, izrādes TAD, ja vecāki viņus palaiž skriet pa zāli! Es atvainojos, es esmu samaksājusi naudu par biļeti, uz skatuves uzstājas mākslinieki, bet man blakus pa ietvi bizenē skaļš bērnu bariņš. Nesaprotu vecākus, kas ņem līdzi uz pasākumiem un tad palaiž tos dauzīties turpat zālē. Tiesa, Rīgā to manījusi neesmu, bet Jelgavā gan. Un bieži.

Eu, šitos "es biju klusa princesīte, visi mūsdienu bērni ir briesmoņi" gan nevajag :D Bet arī daudz kas atkarīgs no vecākiem. Es atļāvos vienreiz nokrist veikalā gar zemi un uztaisīt teātri. Vienreiz. Mamma ātri pāraudzināja :D

Es nepeiversu uzmanibu un man liekas mulkigi kaadam iet un aizradit ka vinu berns ir paarak skals. Mani viaraak gan tracina zidaini seviski autobusos va lidmasinaa kad sikais vienkarsi spiegt un tas ir gan man gan visiem paarejiem jaadzird. Tiesaam kaitinosi! Pret lielaakiem berniem nav iebildumu ja skali uzvedaas galvenais lai nesaak tiesam nenormaali aurot un krist gar zemi un raudaat, ja nedabun kaut ko veikaalaa. Saadi skati ir brismigi kaitinosi, bet uzskatu ka man nav nekaadas tiesiibas iet pie maates un paarmest ka berni paarak skali uzvedas.

Daudz jau atkarīgs arī no vecāku attieksmes šādās situācijās. Ja redzu, ka tie cenšās vismaz novērst/samazināt postījumus ko rada mazais orkāns, tad viss ok. Bet ja viņiem pofig uz visu notiekošo tad ir cits stāsts.

+++
Man ļoti nepatīk neaudzināti bērni, bet vēl vairāk nepatīk vecāki, kuri labi redz, ka viņu bērns traucē citiem, taču tikai stulbi smaida vai izliekas neko neredzam, jo, acīmredzot, uzskata, ka visiem viņu bērns ir jāpacieš, tikai tāpēc, ka tas ir bērns. Ir bijusi situācija, kad vilcienā esmu vecākiem lūgusi savaldīt savu bērnu, jo tie ļoti labi redz, ka viņu bērns dīdoties nepārtraukti man sper pa ceļgaliem, taču tā vietā, lai viņu savaldītu, tikai muļķīgi smaida. Tāpat arī esmu strādājusi viesnīcā un esmu redzējusi, ka vecāki, kamēr paši ēd un pļāpā, neredz, ka viņu bērni tikmēr izdemolē bērnu stūrīti, visu izmētā, kliedzot un skraidot apkārt tā, ka tas reāli traucē citiem cilvēkiem izbaudīt brokastis vai pusdienas. Jā, saprotu, ka tas tolaik bija mans darbs - pēc viņiem visu savākt - taču kaut kādai audzināšanai arī, manuprāt, ir jābūt un tas nav normāli, ka valda tāda visatļautība, ka bērni var visu ārdīt un demolēt, netiekot savaldīti. Diemžēl, mūsdienās, kad bērniem ir tikai tiesības, ne pienākumi, tas ir īpaši aktuāli. Manos laikos, ja slikti uzvedos, varēju dabūt ar žagariem pa dibenu. Tagad, kad bērni skaitās lielas personības, viņiem kaut ko aizrādīt vai pateikt nedrīkst, ja vien nevēlies pretī dzirdēt tādus vārdus, ka mati uz galvas gaisā pacelsies.
Tiesa gan, par laimi, netrūkst arī labi audzināti, kārtīgi bērniņi, taču nereti liekas, ka tie neaudzinātie, nepieklājīgie ir krietni vairāk. Piemēram, manas vecmāmiņas daudzstāvu mājas pagalmā ir tādi, kuri izklaidējas ar banānu mizām un āboliem metot pa balkoniem. Nu nav patīkami, ja vecam cilvēkam vasarā ik pārdienas uz sava balkona jāatrod sapuvuši āboli un sadzeltējušas banānu mizas. Es, savukārt, reiz, ejot garām pušeļiem, kuri pie vietējās ledus halles pikojās, esmu sāpīgi dabūjusi ar milzu sniega piku pa muguru. Ja tādas ir mūsdienu bērnu izklaides, tad man pat bail domāt par to, kā tādi mežoņi tiek audzināti (vai drīzāk - neaudzināti!).

Man gan ir viens gadījums palicis prātā un tieši kafejnīcā..sēdēju tuvāk durvīm..otrā stāva kkads tusiņš dažiem bet bērni lejā ārdījās, kādi 3 gabali, kkādi žurnāli izmetāti pa grīdu zīmuļi arī un viens lielākais mazāko kka izstūmis pa durvīm un nelaiž iekša un tā viņi tur ilgi bļaustijās un tās durvis klapēja. Vecāki nonāk lejā un iet arā pīpat vispār nereaģē..nākot iekšā viena sieviete kko sāka lamāt viņus par bērnu uzvedību, mātei bija pilnīgi pie dirsas tā klačodamies talāk gāja uz otro stāvu atpakaļ. Tēvs gan kkā sāka nomierināt tos sīkos bet nu knapi..beigās uzgāja arī tie augšā un sencis palika lasot pa grīdu zīmuļus :D
Bet tas bija drausmīgi...es nesaprotu kur tādi cilvēki rodas...vnk debīli.

Ja berni ir mierigi , smejas vai sarunajas - man netrauce. Reizem skiet miligi. Bet tie kuri alejas, skraida pa kafejnicam, nak klat un blaustas - trauce. Nemaz necensos but iejutiga un saprast. Esmu atnakusi uz kafejnicu mierigi paest un aprunaties nevis ciest troksni un aiziet majas ar galvassapem. Kad es biju maza es vienmer pratu uzvesties. Citiem nelidu virsu. Bet visvairak man nepatik vecaki, kuri sez un nepievers uzmanibu, lai berns skrien pa kafejnicu pilna kakla blaudams. (Bija tads gadijums).

Kāpēc nevajag šitos "es biju labs bērns"? Es tik tiešām biju labs bērns un ko man tur jāslēpj, lai jutīgās neapvainotos?

Man bērni liekas forši un neatceros, ka kādreiz kāds tā īsti būtu traucējis. Bieži ar bērniem sasmaidos, piemiedzu ar aci, dažreiz parunajos. Protams, dažreiz bērni niķojas un skaļi uzvedās, bet man tas liekas tik nebūtiski, ka es tam nepievēršu uzmanību. Var jau būt, ka man vienkārši nekad nav iznācis saskarties ar tiešām neaudzinātiem un izlaistiem bērniem.

Man liekas, ka mūsdienu bērniem ir tikai viena problēma - visatļautība. Vecāki ļoti daudz atļauj un maz aizliedz. Bērni jau ir forši. Viņi dara tik daudz, cik vecāki atļauj. Kā arī attaisnojums "mans bērns ir nekontrolējams" ļoti reti ir patiess, parasti vecāki vai nu nemāk vai nemaz nemēģina atrast kopīgu valodu. Nekad vecākiem neaizrādu pārsvarā. Laikam aizrādīju tikai vienreiz, kad bērns poliklīnikā laiku pa laikam skaļi spiedza man ausī un mētāja mantiņas.

Iekams ir sasniegts saprātīgs vecums (6-7 gadi), es bērnus uztveru kā lielāku vai mazāku traucēkli, ar lielākiem jau var puslīdz komunicēt.

Ir bērni, kam saprātīgais vecums ir no 18 :D Zinu daudzus, kas vecāki par 7 gadiem un uzvedas kā mežoņi.

Ne, mani nekaitina sveši bērni, godīgi man tas viss ir neitrāli. Ir bērni kas tiešām man sabiedrība iepatikās, varu uzsmaidīt, pat parunāt. Es neiespringstu un nevērtēju svešus bērnus.
Nav protams patīkami,ja bērns traucē sava zina, bet neesmu saskārusies, ka jau minēju es tik ļoti nesa koncentrējos uz tādam sīkumainas lietām.
Tu laikam pati pievelc tādus bērnus un lietas!!!
Un vēl, bērniem nav jābūt ka mums pieaugušajiem, viņi dzīvo sava zina sava pasaulite un lietas nesarežģī ka mēs to mēdzam darīt.
Take it easy!

Man šajā jautājumā domas dalās. Man pašai ir nedzirdīgs krustdēls, kurš to tik vien dara, kā skaļi kliedz, izdala dažādas skaņas - tā viņš izprot savu pasauli. Manuprāt, nepieciešams to censties ignorēt, bet ja bērnam nav nekādu tamlīdzīgu problēmu, tad tā jau ir neaudzināšana jeb iespējams arī bērna pārlieku lielais hiperaktivisms. Ja attiecīgā bērna uzvedība kļūtu pavisam kaitinoša ,aizradītu, bet tikai un vienīgi bērna vecākiem, mierīgā balsī. Nav slikti aizrādīt, tas ir jādara mierīgi un bez "plēšanās". :)

Man liekas, ka mūsdienu bērniem ir tikai viena problēma - visatļautība. Vecāki ļoti daudz atļauj un maz aizliedz.

+ Šo arī esmu ievērojusi..

Emocijas pret bērniem var mainīties. Man riebās bērni līdz laikam, kad nejutu, ka esmu mīlēta un arī varu mīlēt. Kad nocietinājos pret pasauli, tad pret visu uķi-puķi arī līdz ar to - bērniem, kucēniem,kaķīšiem, puķītēm bija alerģija. Kā cilvēks nostāda sevi pret konkrētām lietām, tā arī parasti jūtās!

Uzskatu,ka viss ir atkarīgs no audzināšanas. Bērnam varbūt nevar iemācīt pieminēto privātumu,bet viņam var iemācīt tādu lietu kā attiecīgu uzvedību pie galda, saskarsmi ar svešiem cilvēkiem utt. Arī hiperaktīvu bērnu var vest uz kafejnīcu,tikai jābūt vēlmei ar viņu darboties,lai enerģija tiek virzīta pareizā virzienā.
Man netraucē neaudzināti bērni,man traucē vecāki,kuri neprot audzināt savus bērnus.

Strādājot veikalā, esmu novērojusi, ka bērns ienākot viens pats veikalā, būs enģelis. Tiklīdz divatā vai barā, nu tik sāksies...bļaustīsies, skraidīs apkārt un pat plēsīs mantas.
Vienreiz bija situācija, ka bērns spārdīja groziņus, un mana kolēģe palūdza mierīgi bērnam to pārtraukt, uz ko saņēma - aizveries- no maza bērna mutes, blakus stāvēja mamma, kura neko neteica.
Tā kā es pilnībā piekrītu, ka dažiem bērniem tiek atļauts par daudz. Ja tā skatās bērni man netraucē, bet dažreiz ļoti uzkrīt uz nerva publiskās vietās.

Vairāk par bērnu bļaušanu un skriešanu kaitina tieši vecāku vienaldzība.... ja bērns nemāk uzvesties sabiedriskās vietās, tā ir tikai un vienīgi vecāku vaina...visatļautība un elementāra cieņas trūkums pret līdzcilvēkiem spilgti atspoguļo vecāku kūltūras līmeni... nerunāju par bērniem ar īpašām vajadzībām, bet gan lielāko daļu, kur pie vainas ir vienkārši neaudzinātība.... ja tiešām krīt uz nerviem bļaušana vai fiziska aizskaršana un vecāki nereaģē, vēršos pie atiecīgās vietas personāla... esmu vairākkārt izteikusi sūdzības par bērnu neadekvātu uzvedību... viena reize bija kad sīcis nemitīgi lēca viesnīcas baseinā bļaudams un visus apšļakstīdams, kaut arī visur bija zīmes par to ka skriet un lēkt baseinā ir aizliegts... otreiz aizrādīju kad bērns apsūkāja un lika atpakaļ ēdienu no zviedru galda... nesen lidojot lidostā redzēju vienu bērnu kas laizīja lidostas grīdu un valstījās ejas vidū kamēr papucis turpat sēdēja telefonā un čatoja...šādu gadījumu ir ļoti daudz... man pašai bērni nav, bet bieži sanāk doties uz dažādām sabiedriskām vietām ar draugu mazuļiem... normāli vecāki prot izvērtēt kuras vietas ir bērniem piemērotas un kuras nē... bērni ir jāaudzina un jau no mazotnes jāradina pie tā kas kur ir atļauts...