Sveikas dāmas!
Iedvesmojos no diskusijas par barošanu ar krūti publiskā vietā un aizdomājos par tēmu no aptuveni tās pašas sērijas, respektīvi, bērniem publiskās vietās, kuri vairs nav gluži zīdaiņi.
Kāda ir jūsu attieksme pret ~ trīs-seš gadniekiem, kuri jau runājās, skrien, un arī reāli var traucēt mieru? Piemēram, tajās pašās kafejnīcās vai restorānos, kad mazie skrien no viena gala uz otru, bļauj, skaļi niķojas?
Un vēl jo vairāk - kā jūs šādās situācijās rīkojaties? Ignorējat, ja aizrādiet, tad kam - vecākiem vai bērnam?
Man ir tā, ka no vienas puses saprotu, ka bērns ir bērns, un viņam līdz galam neizprast tādu jēdzienu kā cita privātums, bet no otras... Mani nekas nevar nokaitināt vairāk kā bērni :D Ja kaut kur ejot ēst ieraugu, ka pie blakus galdiņa ir ģimene ar bērniem, jau rodas šausmas pirms tās ir sākušās, jo zinu, ka tāpat būs jādzird kāds niķis vai čīkstēšana. Un pavisam traki šķiet tie bērni, kuri dažādās publiskās vietās (kaut poliklīnikās) skrien virsū, grūstās, liek svešiem pieaugušajiem kaut ko darīt / neļauj kaut ko darīt. Pilnīgi nezinu kā rīkoties. Svešu bērnu jāaudzina nav, tomēr negribas, lai traucē manu mieru. Jo mūsdienās jau daudzām mammām tās audzināšanas metodes tādas, ka ļauj bērnam darīt ko grib.
Gribās varbūt dzirdēt gan māmiņu, gan ne-māmiņu viedokļus, kā situācijās, kad mazie šauj par strīpu attiecībā pret Tevi, rīkoties, lai, tā teikt, vilks paēdis un kaza dzīva (mātei nav kā lauvenei jāāizstāv sava atvase un man nav jāiet mājās ar sāpošu galvu no spiedzieniem un dzirdētajām kaprīzēm).
Jāatzīst, ka pašai gan bērnu nav, tāpēc arī varbūt mazie mēdz tā kaitināt - varbūt, kad būs savas atvases, viņu nemitīgā runāšana kafejnīcā šķitīs kā ziediņi, salīdzinājumā ar iespējamo bļaušanu mājās. :-D
597
