pārsvarā jau nevienam - pati kaut kā ar visu tieku galā agrāk vai vēlāk, bet nu ja sanāk un baigi vajag, tad parasti savam draugam nu vai kādai draudzenei
Pārsvarā tikai vīram. Un tad man ir viena slēgta anonīma domubiedru grupiņa vienā forumā, kurā svešiem cilvēkiem esmu pastāstījusi daudz vairāk kā jebkuram draugam, kā arī saņēmusi daudz lielāku atbalstu. Jo reāli ir problēmas, kuras nekad nesapratīs cilvēks, kurš pats tam nav gājis cauri...
Pēc iespējas - nevienam, jo neredzu iemeslu stāstīt savas problēmas un bēdas tikai pašas stāstīšanas pēc :) Stāstu, lai atrastu risinājumu - man atrast risinājumu ir svarīgāk par pašu stāstīšanu :-P Un stāstīšana nav vienīgais veids, kā lūkoju pēc risinājuma :)
Ja tās ir tiešām problēmas, tad draugam visvairāk. Labākajai draudzenei arī, ne tik daudz gan. Bet tādas īsti sad lietas, kur neviens īsti nevar palīdzēt, paturu pie sevis. Es neesmu baigais problēmu apspriedējs, man patīk visu izsāpēt iekšēji.