Nu mans risinājums ir pāris dienas reāli raudāt, vārtoties pa grīdu, līdz kamēr asaras vairs nelīst. Un tad klusām turpināt dzīvot. Es tā darītu. Neizliktos, ka viss ir awsome forši un nemestos trakajās ballītēs un draudzeņu vakaros, sāpei ir jāļauj izsāpēt, lai to varētu palaist ātrāk vaļā. Mana pieredze! Jo īstas, dziļas, patiesas jūtas neaizslaucīs pēkšņa sevis prioretizēšana un mākslīga jautrības meklēšana. Bet nepārspīlē - izsāpi, bet neieslīgsti sevis žēlošanā!