Grūtniecībā viena

Ļoooti piekrītu SuperMan.

Zomzom

Māte atsakās no bērna, aizbrauc, piemēram, uz ārzemēm un neliekas ne zinis, tiesa piedzīs naudu, ne jau skries pakaļ un grūdīs bērnus virsū ''ņem audzini, bērniem pie mātes jābūt''.

Nesapratu ko šitais arguments apgāž manis teiktajā?
Ja tēvs "aizbrauc prom" - tiesa piespriež viņam maksāt mātei uzturlīdzekļus.
Ja māte "aizbrauc prom" - tiesa piespriež maksāt tēvam.

Neatņems tēvam vai mātei, kura negrib atdot bērnus, tas taču saprotami.

Nepareizi. Ja abi grib aprūpes tiesības sev, tiesa vienmēr būs mātes pusē, ko es jau izskaidroju augstāk.

Es so komentaru rakstu neizlasot visu temu, taa kaa ja nosauju greizi, atvaino.
Es zinu divus gadijumus kuros virietis, pec aiziesanas no stavokli esosas partneres, ir atpakal sajas pasas attiecibas. Vienaas tikkp mazais piedzima, bija aizbraucis uz slimnicu pec dzemdibam un lenam, lenam, iesaistoties mazula dzive, atguva sievietes uzticibu. Tas protams nenotika viena diena un nebija viegli jo sievietei liels aizvainojums kas ir saprotams. Bet virietis saprata savas kludas,daudz slikta bija darijis bailu iespaidaa grutniecibas laikaa. Otraja gadijuma tevs piesledzaas kas bernam bija laikam gads. Un ari gruti gaja protams. Bet tagad abi paei kopa jau ap 10 gadiem un ir ari otrais, tresais berns
Es nesaku, ka tev tagad jaiet atpakal vai ianem atpakal, bet ari virietis var uznakt nenormalas bailes, par nakotni kura mainisies uz visiem laikiem, par speju finansiali visu pavilkt utt. Un liela stresaa cilveks var sarunat istas preteklibas. Es tam esmu dzivs piemers un no sirds saku, ka viss manis teiktais tuviem cilvekiem, nebija tas ko patiesiba jutu. Es nemaz netaisos virieti attaisnot jo tada uzvediba nav pielaujama, bet vajag padomat..

"noslēdzās pavisam, kā ar nazi nogrieza laiku, ko un kā pirms tam pavadījām kopā. Taisīju raudulīgas scēnas un visvairāk sāpēja, ka viņš necentās ne saprast, ne iedziļināties manī, ne arī apskaut un nomierināt, kad sēžu un raudu. Pēc kāda laika radās sajūta, ka viņam pat nerūpu un nerūp, ka bērniņš manī arī izjūt visu to stresu un tā radītās sekas. Tad strīdi pārgāja citā līmenī- dusmās pateicu, ka varam atrast citu tēvu, kuram mēs rūpēsim, 2 reizes izspļāvu par abortu - raudot, dusmās (patiesībā, nespētu to izdarīt pat!). Es viņam atvainojos un skaidroju, ka to pateicu dusmas"
Bet vina probleemaa tu tiesam iedzilinajies? Vinam jau taa gruti, bet tu izdariji nevajadzigu spiedienu uz vinu. Un teksts par abortu, piedod, tas jau ir limenis. Ta ir santaza no tavas puses. Bet ko nu vairs?! :(
Tu taisiji rauduligas scenas jo vins tevi nesaprot. Tu vinu saprati? Citadi izklausas, ka vinam bija gruti, bet tu tikai bakstiji un bakstiji, ka tev vajag visu to pasu ko pirms tam, uzmanibu utt. Vajadzeja saprast, ka visa vina uzmaniba tika veltita lai atrisinatu notikuso. Kapec bija japsiho? Nee nopietni, es tevi nesaprotu kait parasi esmu diezgan fleksibla.

"
laine25
Jau teicu, ka 1. trimestrī jutos pamesta un viņš neieklausījās, ignorēja, nebija gatavs kompromisiem. Bez tam, hormonu svārstības, bija jūtamas, varēju sākt raudāt par niekiem, bet tam tā kā būtu jābūt saprotamam"
Ja jau pat tev bija saprotams, ka tas ir hormonu svarsribas tas ari vajadzeja aizdomaties, ka tas tavas sajutas, juties pamesta, bija tikai un vienigi hormonu ietekmee.
Ja godigi, man ta situacija zimejas pavisam savadaka ka autore to sakuma pasniedza.
Vina palika stavokli un hormonu svarstibu rezultata jutas vientulaka,nesaprastaka un saka draugam par to parmest. Jau te sakas pirmas nesaprasanas. Lielaks stress draugam un tev. Un arvien lielaki parmetumi. Tad vins pazaude darbu kas saja situacija, kad draudzene gaida bernu, liekas kaa pasaules gals. Stress vel lielaks. Un blakus draudzne kura tikai parmet un parmet, un parmet. Un saprotams, ka viss sak klut par daudz. Vina stresa limenis ir loti augsts, bet blakus ir nevis atbalsts, bet bakstisana, tu mani nesamilo, tu mani esi atstajis novarta, tu mani nemili. Plusa stresam par darba zaudesanu nak sajuta, ka neesi gana labs. Un nemaz nebrinos,ka nervi netur un ir velme notities kaut uz bridi, saja gadijumaa palikt,cik noprotu, pie draugiem vinu dzivokli.
Tas, ka esi stavokli, piedod, bet tas neattaisno tadu izvedibu, nu neesi kluvusi priviligetaka. Tas nenozime, ka virietim tagad tev bija jadanco apkart saproti?

Nesapratu ko šitais arguments apgāž manis teiktajā?

Ka pret abiem nebūtu vienādas sankcijas.
Es iepriekš nerunāju par atlaidēm ekseļa tabulā, bet par to, ka ''tēvs aizgājis no ģimenes, nu žeeel'', bet ''vientuļais tēvs, vai kāds varonis, tā māte nu gan, kā var pamest Savus bērnus''. Ieminējos tikai par pimo reakciju, kas nāk.
Vispār SuperMan labi pateica, vienīgi, ja ir vardarbība, pat ne fiziska, ja nav mīlestības, vecāki mūžīgi nevarēs kaut ko sadalīt, cirtīs durvis, tad palikt kopā jau nevajag obligāti. Tas jau arī nebūs labākais risinājums. Abiem būtu jāvienojas, kā turpmāk darīs, kā dalīs pienākumus. Manuprāt, pareizais jautājums ir, vai tēvs šeit iziet uz konstruktīvu sarunu? Ja viņš tagad pēkšņi apjauš, ka ''brīvība'' beigusies, būs jāpiebremzē, jāmācās būt par vecāku, iebāž tā vietā galvu smiltīs, izliekas, ka ar bērnu nav nekāda sakara, tad tas nav normāli. Nav jau teikts, ka ieraugot bērnu, redzot, kā attīstās, aug, pats gribēs piedalīties visā, tikai, vai varēs attaisnot tādu rīcību, tas ir tikai mātes sajūtu ziņā.

Zomzom

Ka pret abiem nebūtu vienādas sankcijas.

Es nevienu brīdi neteicu, ka ir dažādas sankcijas. :) Es runāju par to, ka nav vienlīdzības šajā jautājumā un visi trumpji ir sievietes rokās, jo tikai un vienīgi viņas rokās ir lēmums kā situācija attīstīsies tālāk ! Vienlīdzība šajā jautājumā ir, piemēram, Norvēģijā.

Es iepriekš nerunāju par atlaidēm ekseļa tabulā, bet par to, ka ''tēvs aizgājis no ģimenes, nu žeeel'', bet ''vientuļais tēvs, vai kāds varonis, tā māte nu gan, kā var pamest Savus bērnus''. Ieminējos tikai par pimo reakciju, kas nāk.

Ahh, tātad ar "atlaidēm" Tu runā par sabiedrības attieksmi pret tēvu vai māti, kurš pamet savu bērnu (ģimeni). Tu saproti, ka šeit nevar būt matemātiski vienāda attieksme, jo mātes un tēva lomas ir dažādas un katra no viņiem pienesums ir unikāls? Un nē, nerūpēties par saviem bērniem nav normāli ne vienam, ne otram. Cik stipri nosoda vienu, vai otru - tas jau ir otršķirīgs jautājums, galvenais, ka tā netiek uztverta par normu.

Caloo,

Es runāju par to, ka nav vienlīdzības šajā jautājumā un visi trumpji ir sievietes rokās, jo tikai un vienīgi viņas rokās ir lēmums kā situācija attīstīsies tālāk !

Situācijā, kad abi nevar sadalīt, piemēram, zīdaini, nostāsies mātes pusē, jo tīri iz vēstures, viņa var viņu pabarot. To tagad var atrisināt visādi, jo laiks nestāv uz vietas, bet in general tas ir palicis.

Tu saproti, ka šeit nevar būt matemātiski vienāda attieksme, jo mātes un tēva lomas ir dažādas un katra no viņiem pienesums ir unikāls?

Nu ja, tātad divas puses, abas unikālas, abas svarīgas, kapēc nevar būt vienāda attieksme?

galvenais, ka tā netiek uztverta par normu

+

chce grać w kasynie moszcz kasyn internetowych gclub

Situācijā, kad abi nevar sadalīt, piemēram, zīdaini, nostāsies mātes pusē, jo tīri iz vēstures, viņa var viņu pabarot. To tagad var atrisināt visādi, jo laiks nestāv uz vietas, bet in general tas ir palicis.

Tas ir ne tikai vēsturiski, bet arī zinātniski pamatojams. Pirmkārt, jā, barošana. Otrkārt, zīdainim tai vecumā māte ir cilvēks Nr. 1, jo viņš ir pieradis dzīvot mātes vēderā, pēc tam arī ar māti tiek pavadīts laiks 24 h diennaktī (parasti). Tēvs zīdainim tai vecumā ir vienkārši tuvs cilvēks, bet nekādā ziņā ne līdzvērtīgs mātei. Tas viss mainās vēlāk, kad bērns paaugas (pēc 2 gadu vecuma).

Nu, nezinu. Visam ir savas robežas. Tu iepazīsties ar vīrieti un pēc pusgada paliekot stāvoklī, iedomājies, ka hormonu vētru dēļ vari sākt bļaut par citiem vīriešiem un abortu! Kā man besī tās grūtnieces, kam visa attaisojums ir hormoni!
Tu pati esi vainīga. Paskaties uz situāciju no vīrieša puses. Kur gan viņš ir ieberzies. Es arī būtu šokā.
Bet, ja nopietni, jums abiem jāpieaug, jāizrunājas. Lielākās attiecību problēmas sākas tad, kad katrs sāk par sevi domāt vairāk, kā par otru.
Tak nebojājiet bērnam dzīvi. Izaugt ar tikai vienu no vecākiem, protams, nav Pasaules gals, bet tas ir ļoti, ļoti bēdīgi, vēl jo vairāk, ja saki, ka viņš ir normāls vīrietis, tikai k.kas sagājis grīstē. Vajag risināt. Aiziet vienmēr paspēsi.