Grūtniecībā viena

Kādi tad mums tie "vīrieši"? 80-90% vienkārši nav vīrieši.

Latvijas vīrieši nav no zelta un kādam pat rokas aug no nepareizās vietas, bet kāpēc tik liels procents? Ne jau visi Latvijas vīrieši grib tikai nodrāzties nenopietnas attiecības. Tagad novēroju, ka arī daudzas mūsu sievites nav nekādas lēdijas.

Ko tad visām tagad vienām mūžu dzīvot?

A kāda jēga sev blakus turēt lopu? Nav jau totālais adekvāto veču deficīts.

IT jau nu nav gan Latvijā problēmu atrast darbu

Autore neko nav minējusi par sava vīrieša specializācija. Ir tādi IT novirzieni, kuri ir pieprasīti pasaulē, bet ne Latvijā. Pārsvarā ir vajadzīgi programmētāji, pārējie daudz mazāk.
Autorei izturību un veiksmi!

Bet ko pats vīrietis par to visu saka? Par šķiršanos? Bērna dzīvē grib būt iesaistīts?

Nē es nesaku, ka grūtniecība ir attaisnojums histērijām. Bet manuprāt, ja sieviete pēc tam saprot ko sadarījusi un tiešām nožēlo un turpmāk nerīkojas tā vairs, tad to ir iespējams piedot bez pretējas reakcijas. Protams, mēs jau dzirdam tikai vienas puses teikto, visdrīzāk, ka otras puses stāsts būtu daudz savādāks, no viņa skata punkta.
Izglītību manuprāt cilvēks var iegūt pats, studiju kredīts nav tik liels bubulis un starp citu, var jau arī mācīties tik labi, lai tiktu budžetā, tur manuprāt nebūs tēvs vainīgs, ka izglītības nav.
Un ja tēvs ir tik liels kretīns, ka aizejot no ģimenes burtiski par ti arī aizmirst, tad viņš arī nav tās ģimenes vērts un man no tāda ne centa nevajadzētu.
Nevajag domāt tikai par sevi, mamma jau būtu tā, kura ciestu visvairāk.

westworld, Tu nezini kāda būtu bijusi, ja tavi vecāki paliktu kopā un tev diendienā būtu jāklausas nebeidzamos strīdos, jāredz neveslīgas attiecības. Man rados bija tāda situācija, ka vecāki marinēja līdz pēdējam, tā vietā lai vnk aizietu katrs savu ceļu. Abiem bērniem, maigi sakot, ir pilnīgi greiza izpratne par to, kas ir normāla ğimene. Viņi vnk neko tādu nav redzējuši un piedzīvojuši, vien klausījušies mūžīgus strīdus un pazemojumus.
Turpretī man vecāki dzīvo šķirti, izšķīrās, kad man bija 2 gadi. Tētis ir bijis blakus vienmēr, atbalstījis un dara to joprojām. Pietam, labākais, ko viņi (mana mamma un tētis) ir izdarījuši - viņi nav zaudējuši cieņu viens pret otru. Ğimenes dzīve neizdevās, bet viņi ir ļoti labi draugi. Nekad neesmu dzirdējusi viņus strīdamies vai lamājoties. Arī tagad, kad man ir bērns, nekad nepieļautu lai viņš dzīvo neveselīgā ğimenē un būvē kaut kādu greizu ğimenes modeli kā normālu, lai nedod Dievs, to ieviestu savā nākotnes ğimenē. Šķirta ğimene nav bubulis, ja vīrietis ir patiešām vīrietis, tas nebūs šķērslis atbalstīt savu bērnu.

walle, sorry, bet nu apgalvot to, ka emocionālā vardarbība ir tikai laika jautājums līdz fiziskai vardarbībai ir tas pats, kad te dažas apgalvoja, ka visi, kas pīpē zaļo uzsēžas uz heroīna bez maz. Daudziem večiem (un arī sievietēm, starp citu), dūšas nebūtu roku pacelt uz otru, jo baidītos pretīm dabūt un no tā, ka otrs aizies galu galā.

Ā un no emocionālās vardarbības cilvēki neaiziet? No tā nav jābaidās?
Es zinu gadījumus kad tiešām emocionālā vardarbība sāk pāriet fiziskā un tas nav nekāds jaunums, samērā bieža sakritība. Es nesaku, ka tā notiek vienmēr, bet tam ir ļoti liela iespēja notikt un vai to ir vajadzīgs gaidīt?

Izglītību manuprāt cilvēks var iegūt pats, studiju kredīts nav tik liels bubulis un starp citu, var jau arī mācīties tik labi, lai tiktu budžetā, tur manuprāt nebūs tēvs vainīgs, ka izglītības nav.
Un ja tēvs ir tik liels kretīns, ka aizejot no ģimenes burtiski par ti arī aizmirst, tad viņš arī nav tās ģimenes vērts un man no tāda ne centa nevajadzētu.

Wallee, tiešā mērā varbūt nebūs vainīgs, ja bērns pats sapratīs izglītības nozīmību un apkārt būs citi atbalstoši cilvēki. Bet es nesaprotu vienu. Pieņemsim, tiek mācīties budžetā, sāk paralēli strādāt vai eksāmenos nepaveicas, nākamā gadā izkrīt no budžeta. Skola jāmaksā. Kāpēc to (un īstenībā visu pārējo) būtu jāsedz tikai mātei? Jo mans princips, ka no ''tāda nu gan naudu neņemšu''? Es reāli nesaprotu, kāpēc mūsdienās tēviem dod kaut kādas atlaides. Ja taisnīgi, tad taisnīgi. Protams, var ņemt kredītu mācībām un vēl citām lietām, pelnīt papildus, ne par to runa, bet ja mācību vai darba rezultāti cieš no tā, tādēļ ka tēvs šāds vai tāds un nespēj uzņemties rūpes par savu, ne jau svešu bērnu, pats turpina dzīvot cepuri kuldams. Es reāli nesaprotu.

Un būtu te stāsts par to, kā māte aizgājusi, bērnus atstājot pie tēva, diži nepalīdzot, nu gan tracis būtu, kāda m**ka, kā tā var, šitāda sieviete utt. Bet te var pateikt, ka pati vien vainīga, ja hormoni trako. :D Morāles, ētikas, standartu atšķirības?

Zomzom

Skola jāmaksā. Kāpēc to (un īstenībā visu pārējo) būtu jāsedz tikai mātei?

Es reāli nesaprotu, kāpēc mūsdienās tēviem dod kaut kādas atlaides.

Nuuu varbūt painteresējies vispirms? :) Tēviem nav nekādu atlaižu un viņiem reāli nav arī nekādu tiesību. Jo tiesa būs mātes pusē praktiski vienmēr, neatkarīgi no tā, kurš vainīgs pie ģimenes izjukšanas. Alimentus maksās līdz bērna mācību pabeigšanai, ieskaitot universitāti, ja vien bērns pats nesāk šajā laikā strādāt. Ja nemaksās, tad valsts maksās no uzturlīdzekļu garantijas fonda un no viņa savāks tiesu izpildītājs. Kur ir tās atlaides? :D

Vispar jau adekvāts vīrietis rūpēsies par bērnu neatkarīgi no attiecībām ar sievieti. Turēt veci tikai, lai tēlotu ģimeni un itkā "tētis piedalās" ir pilnīgi garām. Man ir gana daudz paziņu, kas ir šķīrušies un jau jaunās attiecībās, bet vīrieši velta gan laiku, gan naudu bērniem. Protams, naudas no vīrieša ir mazāk, bet viņam jāpalīdz pēc idejas bērnam, ne sievietei galu galā. Te aprakstītie varianti par tēva aiziešanu un intereses zudumu līdz ar to - nu žēl, bet tas nav cienījams cilvēks. Kāpēc sievietei tādu turēt pie sāna, īpaši jaunai, kura var iepazīties ar labu vīrieti, kas rūpēsies par viņu un arī bērnu?!

Tēviem nav nekādu atlaižu un viņiem reāli nav arī nekādu tiesību. Jo tiesa būs mātes pusē praktiski vienmēr, neatkarīgi no tā, kurš vainīgs pie ģimenes izjukšanas. Alimentus maksās līdz bērna mācību pabeigšanai, ieskaitot universitāti, ja vien bērns pats nesāk šajā laikā strādāt. Ja nemaksās, tad valsts maksās no uzturlīdzekļu garantijas fonda un no viņa savāks tiesu izpildītājs.

Ja bērni pie tēva, māte ir tā, kas nemaksā alimentus, vai tad nenotiek tas pats?

Noskaidroju, notiek. Tad šitas gan nav pamatoti:

Tēviem nav nekādu atlaižu un viņiem reāli nav arī nekādu tiesību. Jo tiesa būs mātes pusē praktiski vienmēr, neatkarīgi no tā, kurš vainīgs pie ģimenes izjukšanas.

Annie
mana gadijuma aizvainojums bija par to, ka virietis, laika, kad gaidiju visvairak atbalsta, sedeja bez darba un domaja par dzivi, nevis ka nopelnit iztiku un sagadt bebislietas!

Zomzom
Nejauc 2 dažādas lietas. :D
Pirmkārt kur ir tās atlaides? Atlaižu nav.
Otrkārt, jā, ja notiek tāds debesu brīnums, ka māte atsakās no bērna, tad viņai ir jāmaksā uzturlīdzekļi par bērnu tēvam, kurš to uztur un audzina. Bet tas praktiski nekad nenotiek, jo bērns nozīmē naudu. Un tiesa praktiski nekad neatņems bērnu mātei, ja vien tā nav pilnīgi kukū, tā ka apdraud bērnu, ir narkomāne utt.
Treškārt, bērni ir jāuztur proporcionāli katra materiālajam stāvoklim. Sievietes to mēdz izmantot, paliekot stāvoklī no bagāta vīrieša un pēc tam var vnk nestrādāt, bet dzīvot no naudas, kas faktiski pienākas bērnam. Un tiesa mierīgi piedzen bērnudārznieka uzturēšanai pāris tūkstošus EUR, kaut gan jebkuram ir skaidrs, ka bērnam no tās naudas aiziet labi ja daži simti...
Tāpēc par mistisku vienlīdzību te runāt ir lieki. Turklāt pat ja tiesa piešķir tēvam saskarsmes tiesības, konkrētas dienas utt., reāli māte var mierīgi ar to manipulēt, nepildīt lēmumu un tēvs neko nevar izdarīt...

es nelasīju visu šito garo penteri. Bet, es nekad nekad nespētu pamest/aiziet prom no sievietes, kas gaidītu manu bērnu.
Man liekas, ka jebkurš vīrietis saprot, ka sieviete stāvoklī ir spridzeklis un vnk ne no kā spēj uzsprāgt.
Vīrietiem vnk ir jāmācās to tik ļoti neņemt galvā.
Ja vien vīrietis pats neaizgāja, tad es domāju, ir vērts atrast bērna dēļ kopīgu valodu, ja viņš Tev nesita/nedzēra/pa kreisi nelaida, tad varbūt aiciniet uz mierīgu sarunu.
Es neticu, ka viss tik pēkšņi spēj vnk sabojāties.
Tak ir bijis laiks, kad kopā Jums bija labi, nevajag visu uzreiz pie pirmajām grūtībām izmest miskastē.
Arī vīrietim šis ir grūts laiks, (tie vīrieši, ka netīko pie pirmās izdevības "ielikt" kādai sievietei), ļoti uztraucas, vai visu spēs sagādāt bērnam utt.... tas, ka mēs neizrādam savus emocionālos pārdzīvojumus, tas nenozīmē, ka mēs esam sliktāki, par sievietēm, kam slikti, tad "psiho".
Aicini to vīrieti uz sarunu, izrunājat, parunājat, nevis ko kurš kuram pateica, nepateica utt, bet koncentrējaties uz nākotni un to ko var saglābt...
Ja nu galīgi, nav nekādas mīlestības Jūsu starpā, nu labi šķirieties un atrodiet kopīgu valodu bērna audzināšanā, bet ja tomēr ir kāda mīlestība un jūtas, vajag pamēģināt tās atdzīvināt, lai nav jānožēlo.
Viņš nav aicinājis Tevi uz sarunu? Un pamēģini aizmirst to faktu, ka esi stāvoklī, nebrēc par to, un neizmanto to kā ieroci.
viss sākas no sarunas, parunāt tak spējat? lai nav jānožēlo pēcāk?

Caloo,
atlaides skatoties un vērtējot vienu situāciju. Bet nu labi, tas kā kurā gadījumā.
Māte atsakās no bērna, aizbrauc, piemēram, uz ārzemēm un neliekas ne zinis, tiesa piedzīs naudu, ne jau skries pakaļ un grūdīs bērnus virsū ''ņem audzini, bērniem pie mātes jābūt''. Neatņems tēvam vai mātei, kura negrib atdot bērnus, tas taču saprotami.

Cik tev ir vispār gadu? Novēlu tev izturību, bet, godīgi sakot, lasot autores aprakstīto man kaut kas nešķiet tīrs un neiet kopā. Protams, negribu nosodīt, jo kāda gan man daļa, bet kā var iedomāties pēc 6 mēnešiem taisīt bērnu? 6 mēnešos var knapi iepazīt cilvēku, neskatoties uz to, ko viņš tev bija stāstījis, cik daudz naudu tērēja visām dārgajām dāvanām, respektīvi, kā tu teici koncertam uz tavu mīļāko grupu. Manuprāt, bērns ir ļoti liela atbildība un tas nav vienas dienas lēmums un tas, cik tavs draugs ļoti perfekts ir bijis, nav nekāds rādītājs. Tas, ka viņš zaudēja darbu arī spēlē ļoti lielu lomu, jo katrs cilvēks pārdzīvo tādas situācijas citādāk, šajā gadījumā viņš novērsās no tevis, plus lietas, ko tu viņam biji teikusi arī nav tās vispatīkamākās, es saproti, ka hormoni grūtniecības laikā, bet jāsaprot, ka otram cilvēkam nervi arī nevar to visu izturēt. Es, protams, netaisos nevienu aizstāvēt, bet vienu gan es nesaprotu, vai viņš tev apgalvoja, ka grasās tevi pamest un neaudzināt bērnu?

Leilu piekritu ir neapdomigi pusgada laikaa jau planot bernu, bet nu galu galaa nevajag meiteni nosodit. Tikpat labi prezervativi plist, kontracepcija medz neiedarboties. Stulbakais ka virietis ir lupata sajaa zinaa, bet protams, visur jau sieviete vainiga kaa pec paris komentariem te liekas. Nedomaaju ka ar seksu jaagaida lidz kaazam vai vismaz 2 gadu attiecibaas. Katram savaadak!

Stulbakais ka virietis ir lupata sajaa zinaa, bet protams, visur jau sieviete vainiga kaa pec paris komentariem te liekas.

man liekas, ka stulbi ir meklēt kurš te ir vai nav vainīgs, svarīgi ir saprast vai var saglābt un būt kopā.
Atmet visas negācijas, ieslēdz optimismu un parunājiet.

Ja godīgi, es nesaprotu, kur ir minēts, ka bērna tēvs nerūpēsies par bērnu, te ir tikai runa par to, ka viņi grasās šķirties? Parasti jau vienmēr vīriešus pie visa vaino, zinu situācijas, kad patiesībā sievietes ir kazas un visu apgriež kājām gaisā un stāsta, ka viņas ir pamestas, bet īstenībā pie tā visa ir pašas novedušas un bijušas vainīgas, kaut gan vīrietis rūpējas par savu bērnu finansiāli un emocionāli. Ja divi cilvēki nevar sadzīvot, tad labāk nevajg, jo bērnu var audzināt atsevišķi. Un, ja runa ir par prezervatīva saplīšanu, tad nav jau tā, ka nepastāv avārijas kontracepcija, kas vienmēr iedarbojas. Manuprāt, nav pareizi spriest, ja mēs zinam tikai stāsta vienu pusi, es nemēģinu nevienu aizstāvēt, bet vienkārši ir tik daudzas situācijas zināmas, kad sievietes padara sevi par upurēm, kaut gan ļoti lielā mērā ir vainīgas bijušas pie tā, ka vīrietis izlemj par bērnu rūpēties, nedzīvojot kopā ar sievieti.