Sognare, es saprotu, ka darba zaudēšana ietekmējusi ļoti daudz no šī visa. Esam par to runājuši, esmu centusies darīt visu- iedrošināt, apliecināt, ka ticu gan viņam, gan tam, ka tiksim galā ar visu. Viņš strādā IT jomā un darbu atrast nav problēmu. Arī tagad viņam jau ir vienošānās par dažādiem projektiem gan ar aģentūrām, gan citiem ex kolēģiem, kuri tika atlaisti un, sapratu, ka Norvēģija dibina paši savu aģentūru, gan vienu lielo klientu, kur pus gada laikā atalgojums vien no šī projekta būs pat lielāks kā tad, kad satikāmies vispār- ikmņesi pāris tūkstoši.
Saprotu, ka ir trauksme no tā, ka nav garantijas par pastāvīgiem ienākumiem, ko garantēja darba vieta, kurā strādāja. Viņam vēl ir tas, ka absolūti nevēlas pieņemt domu par iešanu uz ofisu, par tipisku darba vietu, jo kā vienīgo savu darba stilu atzīst freelance un kontroles neesamību no vadības, ko viņam nodrošināja šī darba vieta, ko zaudēja. Droši vien, ka viņš izjūt arī bailes un šaubas, gan par mums, gan nezināmo, kas gaidītu, par lielo atbildību, jaunajiem pienākumiem, par to, ka katrs nākam no sava Latvijas gala un, par cik Rīgā mums radu nav un te dzīvokļu īre ir dārga un darbu viņš zaudēja, tad bija plānots pārcelties uz manu dzimto pilsēti, kas ir tālu no Rīgas un vēl tālāk no viņa dzimtās pilsētas uz kuru viņš tik bieži brauc. Par darba zaudēšanu pavisam noteikti viņš vaino mani, jo 1. grūtniecības trimestrī (pirmos 3 mēnešus) patiešām, Beibe.Marta, trakoja hormoni un viņš pēkšņi pievērsās darbam, noslēdzās pavisam, kā ar nazi nogrieza laiku, ko un kā pirms tam pavadījām kopā. Taisīju raudulīgas scēnas un visvairāk sāpēja, ka viņš necentās ne saprast, ne iedziļināties manī, ne arī apskaut un nomierināt, kad sēžu un raudu. Pēc kāda laika radās sajūta, ka viņam pat nerūpu un nerūp, ka bērniņš manī arī izjūt visu to stresu un tā radītās sekas. Tad strīdi pārgāja citā līmenī- dusmās pateicu, ka varam atrast citu tēvu, kuram mēs rūpēsim, 2 reizes izspļāvu par abortu - raudot, dusmās (patiesībā, nespētu to izdarīt pat!). Es viņam atvainojos un skaidroju, ka to pateicu dusmās, ka nozēloju, ka nevēlos viņu sāpināt, ka man žēl... Bet sākās emocionāla agresija- atstumjot, ignorējot sākumā. Vēlāk, kad bija zaudējis darbu, jau reizēm mijiedarbojoties ar psihopātismu pret mani, ar aiziešanu, paliekot citā dzīvoklī pat uz nedēļu. Pazemojos skrienot pakaļ, bet, nu neesam pat kontaktējušies pāris dienas, jo nevēlos būt naiva domājot, ka "gan jau pāries" tā it kā tas viss būtu normāli.:-(
38
