Nu, nezinu, pazīstu vairākas sievietes, kurām ir bērni, un kuras apgalvo, ka precēties nevēlas. Iemesli dažādi - citai jau neveiksmīga laulība aiz muguras, cita nevēlas formalitāti formalitātes dēļ, citai vēl kas. Man nav pamata uzskatīt viņas par melēm, kuras noteikti slepus grib precēties.
.
Un tad jau "pagrīdē" arī tas vīrietis/bērna tēvs nekas nav, un, ja abus tas apmierina, kur problēma? Man vienkārši šķiet savādi censties cilvēkiem iegalvot, ka viņiem būtu jājūtas pazemotiem, ja viņi tā nejūtas. Un vēl tiek pasniegts tā, ka obligāti sliktais vīrietis nejaudā apprecēt, kamēr sieviete par to šņukst spilvenā.
.
Vismaz man personīgi pēc kāzām nekas īpaši nemainījās sajūtu ziņā, nelikās ka esam vairāk ģimene kā iepriekš. Pēc bērna piedzimšanas gan.