Labvakar,
Būs gari, jau brīdinu. :)
Hey hey hey , pienācis laiks, dzirdēt man arī vai ir tā kādai...
Sākšu ar ko.. hmm.. pat īsti nezinu. Laikam ka ar to, ka savlaik, jaunības gados, bija reiz man mana pirmā mūža mīla... Ar kuru visu izmēģinājām, VISU. Gadus četrus draudzējāmies, ne gluži kā attiecības, bet jaunība, draugi, kas izmēģina visu, bijām big love citu acīs, visi tik ļoit gaidīja, kad būsim pāris, bet nesagaidīja, laikam jau iemesls bija, ka es biju no Rīgas, viņš no citas pilsētas,( man lauki ), es braucu atpūsties katras brīvdienas un skolas brīvlaikus...
Gāja laiks, es diezgan sāpināju viņu, man Rīgā parādījās attiecības (nopietnās pirmās) Bet neskatoties uz to, ka bija attiecibas, es ar manu big love tikāmies, darījām visādas lietas, nu principā godīgi sakot braucu uz laukiem lai ar viņu skūpstītos un nodarbotos ar seksu, lai gan bija puisis, kurš mani mīlēja un gaidīja, bet es aiz viņa muguras darīju dažādas lietas, kas attiecībās nebūtu pieļaujamas, neattaisnoju sevi, bet saucu to par jaunības stūlbumu, glupību, pat nezinu kā nodefināt. Protams, kad sāku tā darīt biju atklāta ar savu puisi, visu izstāstīju, viņš pārdzīvoja, bet vēlējās piedod, es atteicu, jo teicu, ka gan es, gan viņš ir jauns, un neuzskatu, ka būtu jāpiedod, ka tevi krāpj!
Bet, tad apmēram pēc 6 mēnešu brīvības, pavadītā laikā ar savu big love, satiku puisi, kuru it kā biju ievērojusi, bet man nepatika viņš sākumā, bet kaut kā mani savaņģoja, tad nu lūk, esmu nonākusi līdz šim brīdim, labi apmēram brīdim, kas bija pirms pāris mēnešiem!
Esam kopā (neesam precējušies, nav bērni) dzīvojam kopā nu jau gadus 4-5us, esam tā kā pāris apmēram 6us....
Bet par to jau nebūs mans stāsts....
Atgriezīšos, kad tikko sāku satikties ar šo puisi, pateicu savai big Love, ka esmu iemīlējusies un ka tas turpināties nevar, tad nopietni sastrīdējāmies un viņam tas sāpēja, kā zinu? Vienkārši, viņš centās manai jaunajai simpātijai stāstīt kāda biju iepriekšējās attiecībās, ka nevar man ticēt utt...
Big love pārtrūka, šķita, ka tagadējais draugs ir mana tā true love, bet viss pamainījās, kad mēs jau nodzīvojām divus gadus kopā, rutīna, strīdi ikdienišķi utt, spēka nav, neko negribas.... paslīdēja kāja, bet ne ar seksu, bet gan ar skūpstīšanos, pārdzīvoju ilgi, nelikos mierā baidījos utt... sāpēja, ka tā varēju izdarīt.... pārdzīvoju un it kā samierinājos, ka ko izdariju to izdariju, bet... tad, vienu dienu, satiku savu big love, ārprāts, kājas trīcēja, sirds dauzijās, tā it kā pirmo reizi ieraudzītu viņu, bet tad iekrita svētki, un kaut kā sanāca parunāt, samīļoties, sabučoties un viss... atkal es nevaru viņu aizmirst, mājās guļ pie sāniem cits, kuru mīlu, no kura it kā nevēlos aiziet, kādēļ it kā? (visiem ir strīdi, savi kašķi, savas nesaskaņas..) Bet situācija nu jau iet uz galu...
Tagad nevaru aizmirst atkal savu big love, sazvanījāmies, kaut ko parakstījāmies, satikāmies, PROTAMS, ka neko nedarījām, bet sirsniņa tā trīc un sapņaina staigāju pa pasauli, domās viņš, blakus cits, domāju, ka kā būtu, ja viņš man uzrakstītu, ko atbildētu utt... nu kā maza meitene....
It kā jau negribas neko rakstīt darīt, bet niez nagi uzrakstīt un pamēgināt nu kā tad tagad būs...... varbūt tomēr patiks....
Bet ziniet kā es nezinu pati, bet laikam vismaz man pirmā mīla ir uz mūžu... to neaizmirst..
WHO... visu uzrakstiju... prieks, ka kādām uzrakstiju, tā, kura izlasīs, cepuri nost, un PALDIeS!
34
