Daudziem bez kāpēc šķiet, ka cilvēks nav gatavs risināt problēmas savās attiecībās, tāpēc tas viss noved pie ieskatīšanās kādā citā cilvēkā, taču, manuprāt, tas tā nav. Te jāmin vecais, labais Depa izteikums par to, ka ja mīli divus cilvēkus vienlaicīgi, labāk izvēlies otro, jo, ja būtu pa īstam iemīlējies pirmajā, nekad neiemīlētu otru. Un tā nu ir tiesa. Ja reiz cilvēks vairs nespēj un varbūt arī negrib (!) risināt tās attiecību problēmas, ir tikai loģiski, ka rodas interese par kādu citu cilvēku. Ja pāris izšķiras pirms vēl noticis krāpšanas fakts, tad vispār lieliski. Ne vienmēr rodas tā vēlme tās attiecības glābt, tāpat kā ne vienmēr ir pārliecība, ka vajag. Nereti attiecības ir kļuvušas pielīdzināmas mīļam, vecam džemperim, kurš vairs nav vajadzīgs, taču it kā arī izmest žēl. Esmu bijusi tieši tādās attiecībās, tāpēc runāju balstoties uz pieredzi. Esmu bijusi attiecībās, kuras jau sen kā bija sevi izsmēlušas, taču baidījos tās pārtraukt, jo gluži vienkārši baidījos no pārmaiņām, no tā, ka ikdiena pēkšņi vairs nebūs tāda kā bijusi. Kad pilnīgi nejauši ieskatījos citā vīrietī, metu pie malas visas savas bailes un pārrāvu tās attiecības, pie reizes no sevis noraujot milzu slogu.
Tēmas autorei iesaku lieki nelauzīt galvu! Ne vienmēr tas, ka Tevis dēļ pameta citu, nozīmē to, ka arī Tevi pametīs! Nereti atgadās tā, kā manā piemērā!
P.S. Ar vīrieti, kuru sastapu esot vēl neveselīgajās attiecībās, esmu kopā jau 5 gadus.