Latvija - iespēju zeme?

Valdība sataisījās uztaisīt minimālo soc nodokli, lai sociālās garantijas būtu visiem - ļaudis gandrīz ielās izgāja! Un piedraudēja emigrēt.

Man pat uz īsu brīdi sāka likties, ka mūsu valstī beidzot kaut kas iet uz labu, bet izrādās, ka lielajam vairumam iedzīvotāju nemaz to nevajag. Lūk kā!(t):-/

Es, protams, negribu kā pilnīgs analfabēts te uzdoties... bet ko tās sociālās garantijas parastajam latvietim dod? Varbūt tās garantijas nav pietiekami motivējošas maksāt nodokļus?

Ko dod? Iespēju saņemt bezdarbnieka pabalstu, piemēram. Lielāku māmiņalgu. Slimības pabalstus. Ja esi strādīga, bērnus negribi un tev ir lieliska veselība, tad nafig tev nevajag nodokļus maksāt.

Parastajam latvietim tās dod iespēju saņem bezdarbnieka pabalstu, jaunajām māmiņām saņemt maternitātes pabalstu, tās dod iespēju saņemt pensiju, invaliditātes pabalstu, apgādnieka zaudējuma pensiju nodrošināt aizgājušā bērniem.
Nav motivējošas tāpēc, jo tas nav labums, ko uzreiz var sajust un sataustīt.

Varbūt tagad kaut kas ir mainījies, bet agrāk pamat problēma ar to mikro uzņēmuma nodokli (par kuru nesen uz mēnesi gaudojām, ka valdība uzņēmējiem neļauj strādāt), bija tieši tas fakts, ka no tā DARBINIEKAM soc. nodoklī novirzīja smieklīgu procentu. Attiecīgi, jebkurus pabalstus rēķināja no šīs smieklīgās summas. Atkal jau, baidos samelot, bet mikro uzņēmuma nodokļa maksātāji (arī, attiecīgi, darbinieks, kas strādā šādā uzņēmumā) pat par izglītību/ārstiem pārmaksātās summas īsti nevar atgūt. Ja nemaldos. Bet nē, mums vajag, kur nu, mums PIENĀKAS mazi nodokļi! Ja ne- brauksim uz UK, tur trūcīgajiem tādas soc. garantijas, ka dzīvosim kā miljonāri.

Nekas nav mainījies, salīdzinot ar klasisko nodokļu maksātāju, atšķirības ir ļoti lielas!
Ja darbinieks nestrādā citā uzņēmumā, kas nodokļus maksā vispārējā kārtībā, tad tiešām pārmaksātās summas atgūt nevar.

Man, piemēram, ir tā, ka es nebūtu pret arī tos lielos nodokļus maksāt, ja mani patiešām kādi no tiem "labumiem" skartu. Pensijām neuzticos un pati gribu krāt (ārzemēs ir uzkrāti relatīvi normāla summa jau pa tiem gadiem, ko dzīvoju un iemaksāju privātajā pensiju fondā + mans darba devējs iemaksāja tikpat, cik es, nu un tad labprātāk savā "fondā" pati maksātu iekšā summu, kuru vecumdienās pēc tam bez žēlastības varētu triekt :D), tas pats attiecas uz māmiņu pabalstiem - mani neinteresē tas 11eur pabalsts..zinu, zinu, ka sākumā saņem vairāk, jo īpaši, ja alga bijusi pienācīga, bet tomēr atkal - labprātāk uzticos sev un naudai, ko redzu savā kontā/zeķē. Par medicīnas pakalpojumiem un medikamentiem tā vai tā maksāju pati - neskatoties uz to vai maksāju vai tomēr nemaksāju nodokļus te...
Nu piekritīsiet taču, ka man nav īsti motivējoši atdot nodokļos tādas summas, bet no tā nedredzēt absolūti nekādu labumu sev. Pietam, kā jau teicu, nodokļus maksāju tā vai tā - īpašuma, ceļu, PVN..

Bet Tu jau arī neatstāj! (t) :-D

Mans bērns iet valsts bērnudārzā. Radu bērni valsts skolā. Es pati izstudēju valsts budžeta apmaksātā vietā, ārsts, pie kura ej uz maksas pakalpojumu, ir ieguvis izglītību par valsts līdzekļiem. Ja tev vajadzēs ātro palīdzību, to arī finansē mūsu nodokļu naudiņa.
.
Ar visu to - kamēr man būs jālasa raksti, ka Ķīna uzbūvējusi pasaulē augstāko tiltu vairākas reizes lētāk, kā mēs samaksājām par Dienvidu tiltu, man arī trūkst motivācijas maksāt nodokļus :( Labi, ka darba vieta manu viedokli neprasa :D

Manējie man piedāvāja, ja gribu noformēties kā pašnodarbinātais un "reģistrēt" savu algu un no tās maksāt nodokļus, tad varu darīt tā, viņi neiebilst. Bet nu.. man kaut kā negribas maksāt tādas summas valsts kasē, ja nu gadījumā tomēr man kādreiz savajadzēsies ātros. Par ārsta vizītēm maksāju naudu, nevis eju par brīvu. Tas, ka ārsti vai kāds cits, kas mani apkalpo ir izmācījušies par valsts naudu - nu super. Varbūt tas varētu kā reiz kompensēt tos 6 mēnešos samaksāto nodokļu naudiņu, kad strādāju LV :-) Savu "doļu", no tā, cik nu es te izmantoju valsts sniegtos pakalpojumus, esmu apmaksājusi :)

Labi, tas meitenes, sievietes kuras te saka, kad nav ko sedet un gaidit, viss ir izdarams un var normali dzivot utt, saprotu, kad jus esat visu vienas pasas sasniegusas, pasas vai nu esat bijusas augstskola budzeta grupa, vai ari pasas paraleli stradajusas, lai apmaksatu sis studijas un ar nagiem esat cinijusas par savu darbavietu vai ari savu uznjemumu, tatad bez vecaku, viru, draugu , pazinju palidzibas, iedvesmojiet, pastastiet savu stastu ka nonacat lidz tam.

Jonce, jā, nopietni!
Par to es arī runāju, ka te, Latvijā, cilvēki labi dzīvos tad, ja pratīs gudri strādāt un dzīvot.
Ne jau tur algotā darbā ko sapelnīs, loģiski, ka nē.
Ir jābūt gudrājam, jāmeklē veidi nopelnīt. Man pazīstamo vidū tas lieliski atspoguļojas. Tie, kas paļaujas uz kaut kādu sistēmu, atstrādā savu darbu un cer uz pensiju, tie arī tur pa apakšu ņemas.
Tie, kas paši cenšas kaut ko izdarīt, bīda biznesa idejas, tie arī labi dzīvo.

Valdība sataisījās uztaisīt minimālo soc nodokli, lai sociālās garantijas būtu visiem - ļaudis gandrīz ielās izgāja! Un piedraudēja emigrēt.

Situācija ir, kāda ir. No vienas puses, sociālās garantijas ir vajadzīgas un Latvijā ar "nodokļu optimizēšanu" tā tiešām ir liela problēma, ka par daudziem cilvēkiem nodokļos maksā tik niecīgas summas. Es domāju, ka ļoti daudzi darbinieki tiek apdalīti, turklāt uz viņu labklājības rēķina. Visvairāk jau to sajūt tad, kad pēc valsts palīdzības rodas reāla nepieciešamība (zaudē darbu, paliek stāvoklī, jāiet pensijā).
No otras puses, viss process, kā tas notika, bija pilnīgi neadekvāts. Lielai daļai cilvēku, uz kuriem šīs izmaiņas attiecās, tas nozīmēja, vai nu samierināties ar diezgan lielu robu budžetā vai atlaišanu. Tāpēc arī sašutums.
Strādājot radošos darbos, man sanāca izbaudīt visāda veida manipulācijas ar nodokļiem, autoratlīdzības, pašnodarbinātos MUN maksātājus... Darba devēji (protams, šādos gadījumos nemaz tādi neskaitās) grib labu darbinieku, tajā pašā laikā viņam pašam ir jānomaksā par sevi nodokļi, jādzīvo bez tādas vienkāršas lietas kā atvaļinājuma (jo darba attiecību taču nav - it kā strādā, kad un cik gribi, bet reāli tomēr katru dienu vai nododot X darbus nedēļā), sociālās garantijas ļoti minimālas un daudzos aspektos neesošas, jābaidās palikt stāvoklī vai nodzīvot līdz pensijai.
Diemžēl rakstošajās un daudzās radošajās profesijās tā ir norma. Gribi strādāt - saņem autoratlīdzību vai maksā MUN. Negribi - atradīsim citu.
Beigās nolēmu, ka nebūs aršana. Es tomēr esmu speciālists ar labu izglītību un darba pieredzi. Tagad meklēju darbu mazāk radošās profesijās un piekritīšu strādāt tikai ar darba līgumu.

Latvijaa tiesi stulbi ir ar pabalstiem nedod dies dzivo trukumaa ar minimaalo algu un pienemsim gimene ir 4 +berni visus jabaro ,visiem drebes vaig ,skolai gramatas +jamaksaa iri ,transports,komunalie,elektriba. Zini gadijumus kur gimene versas pec palifzibas un socialie uzmet jo redz 10eiro virs iztikas minimuma + 11eiro bernu pabalts. Tas pats zaudejot darbu neapmaksaa normaalus pabalstus. Cilveki kas visu muzu straadajusi lv nesanem normaalas pensijas ja citur var atlauties pensionari celot un kvalitativi pavadit vecumdienas (arzemju pensionaari celo un tiesam jutas laimigi kamer te pat zales dargas jadzer un 60 gados cilveki lielaakoties jau fiziski un moraali klust vaajaaki un nevarigaaki kamer arzemes 60gadigi jutas tikpat stipri kaa 40 gados..zinu piemerus gan asv gam holande gan tai pasaa lielbritaanijaa. Pati pagasvasar palidzeju vienam vaacu paarim kuri laimigi izbaudija brivdienas nu tadi sprigani un laimigi priecajas par kafeinicam pilseetu un vnk velejas lai palidzu viniem atrast kadu labu muzeju..nebrinos ka lv knapinoties izjutu nigrumu un depresivus skatienus vai kaa liela dala vnk nodzeras jau savos 20gados un turpina lidz vecumdienaam

Man depresīvi liekas katru dienu ziņās un FB redzēt visus tos postus par absurdu, kas te notiek. Palasot komentārus vispār.. visi tik nikni, tik nelaimīgi. Un es tiešām brīnos par tiem, kas saka, ka nav īsti pamanījuši naudas problēmas. Man, tfu tfu tfu, lielos vilcienos, visiem ģimenē un draugu pulkā viss ir relatīvi labi un neviens nav bez maizes mājās vai jumta virs galvas, bet es tāpat neteiktu, ka visi dzīvo zaļi un viss ir lieliski. Man ir radies iespaids, kas tas jau ir iesēdies zemapziņā - tas nemiers, nepārliecinātība par rītdienu utt.
Un trakākais jau ir tas, ka cilvēki tā pa īstam jau neko nevar izdarīt. Atlaist saimu? Lai ievēlētu atpakaļ tos pašus mūļus, jo citu vietā vienkārši NAV? Protestēt? Lai deputāti noplāta rokas un pasmejās? Cīnīties ar birokrātiju un absolūto nesakārtotību? Lai tiktu sūtīts no viena info tālruņa uz citu, kur tāpat tev neviens īsti atbildes nesniedz?

Viens no pamatiemesliem, kas deva motivāciju pārcelties uz UK bija uzskats ka pastāv lielāka iespēja utilizēt manu potenciālu un nenonākt iespējamā bezizejas situācijā ārpus Latvijas.
Pabeidzot vidusskolu LV, nebija ne jausmas par to kā varētu potenciāli uzsākt karjeru man interesējošā tēmā, kā kļūt konkurētspējīgam un zināt uz kurām konkrētajām tēmam un spēju attīstīšanu man būtu jākoncentrējas. Loģiski, augstākā izglītība (RTU) var dot nosacītu daudzumu tehnisko zināšanu, bet kā ar soft-skills, kontaktiem, pieeju advancētākiem fiziskiem resursiem? Ar pliku rukāšanu, kāda līdz šim norisinājās vidusskolā, drošības izjūtas pat par tūlītējo nākotni nebija nekādas, varēju cerēt tikai uz kādu darbu maksimā, kamēr, dzīvojot pie vecākiem, studēju līdz absolvēšanai... un ko tad?
Neviens ģimenes loceklis, skolasbiedrs vai jebkura zināma paziņa neko par man interesējošām tēmām nezināja, skolā ārpusklases nodarbības saistītas ar dzīvē noderīgām prasmēm pieejamas nebija, dzīvoju insulāri savā mazajā guļamrajona burbulī, kur ar niecīgu piepūli un mazu konkurenci vienmēr varēju dabūt 7-10 lielākajā daļā priekšmetu.
Par laimi pirms absolvēšanas sanāca uzsākt pašnodarbinātā gaitas, kuras paildzināju līdz emigrēšanai, tad pusgadu paknapinājos līdz bija iespēja apvienot studijas ar financiālo neatkarību (protams, ar koncesijām no valdības budžeta). Pa šo laiku sapratu cik dažāda pieredze man ir ar daudziem indivīdiem, kas šeit studē - vecāks inženieris vai strādā tehnisku darbu starptautiskā aģentūrā, ja ne tas, tad interešu klubi un iespēja darboties pie projektiem jau no agru pusaudžu vecuma vai vienkārši uzturēšanās vidē kas ļauj interesei par šīm tēmām tikt bīdītai tālāk. Sapratu, ka reālu problēmu risināšanas spēju, man praktiski nebija. Nebija izpratnes par to, kas reāli ir sasniedzams/pieejams, un neziņa par to kādus soļus veikt. Nenozīmēja, ka nebiju gatavs strādāt priekš savām ambīcījām, bet tādā kondīcijā, bāzēt savu nākotni tīri uz veiksmes faktora negribēju.
Tagad, protams, ir internets, pieejami online kursi, un IT resursi, indivīds var daudz ko darīt, lai papidinātu savas prasmes, jo īpaši programmēšanā, softa dizainā, matemātikā, utt. Kā jau šeit minēts iepriekš, vairākas kvalificētās profesijās (jā, IT, bet pēc tā, ko esmu lasījis, labi apmaksāts gandrīz visās 1. un 2. pasaules valstīs), nišas profesijās dēļ mazā tirgus/konkurences, kas savukārt ir slikti konvencionālākām nozarēm. Par uzņemējdarbību esmu diezgan ignorants, jau kādu laiku ir minimāls kontakts ar LV.

iespēju zeme gluži nē, bet kas vispār ir iespēju zeme? ik pa laikam kāda uzpeld un cilvēki salasās masām, tagad viena iespēju zeme taisās slēgt savas iespēju durvis :)
kā kurā jomā. veicot algotu darbu, kuru pa lielam spēj apgūt un padarīt jebkurš, protams, ka nav laba alga un laba dzīve. ar specifiskākām jomām ir savādāk. un ir jomas, kur tā mazā valsts, mazais piedāvājums un mazā konkurence ļoti palīdz. vienīgi nav uzņēmējiem draudzīga valsts. lai gan paziņu lokā parādās arvien vairāk jaunie uzņēmēji ar saviem startupiem, tad jau nevarētu būt arī tik neiespējami.
ja mums būtu milzu rūpnīcas, fermas, kaut kas tāds, ar iespējām mazkvalificētam darbam ar ok algām, mums būtu arī daudz mazkvalificētu viesstrādnieku... ar visām tā sekām.

Manuprāt, daļa vecāka gada gājuma cilvēki vēl dzīvo pēc psrs principa, ka strādāji savu darbiņu fabrikā, dzīvokli iedalīja, talonus iedalīja, viss baigi forši. Tagad, kad ir brīva Latvija knapi 25 gadus, čīkst, ka viss slikti, pašam jānopelna, jāmaksā rēķini un dzīvokļus tāpat vien nepiešķir, bet nu laiki mainās.... Man šķiet, ka Latvijas problēma ir tā, ka salīdzinoši jauna valsts, nav sajēgas kā vadīt, maz iedzīvotāju, latviešu raksturs ar čīkstēšanu un tml.
Izsisties var, ja grib. Es esmu gados jauna, mazliet pāri 20, bet izcīniju vietu savā nozarē ko studēju un saņemu diezgan pieklājīgi. Man ir tik daudz draugi apkārt, kas pelna tiešām labi, bet viņi ir arī uzņēmīgi cilvēki un saprot, ka ir jāstrādā un nekas tāpat nepienākas. Latvija nav tā valsts, kur vari aiziet, atstrādāt kaut kādu darbiņu veikalā, nopirkt māju un mašīnu, katru gadu ceļot.
Manuprāt, vairums tikai čikst, ka viss ir slikti, bet rokas paši pakustināt nevar un padomāt, kā varbūt labāk nopelnīt un ko darīt. Drīzāk to attieksmi vajag nomainīt.
Jā, pensijas pēc 30 gadiem var būt knapas, bet tam ir iemesls - pensionāri paliek ar vien vairāk, kamēr jaunie aizceļo prom. Latvija cilveku ziņā iet mīnusā. Katru dienu zaudē 40 cilvēkus dažādos veidos un pēc statiskas aprēķiniem, pēc 20 gadiem, būs aptuveni 1,2milj iedzīvotāju.
es par šo arī daudz domāju... nav īsti man konkrētas atbildes..

Nezinu, ko jāsalietojas, lai LV nosauktu par iespēju zemi. :D
.
Protams, ar smagu darbu var sasniegt daudz, vēl lielāka nozīme par smagu darbu, manuprāt, ir kontakti. Bet tie ir izņēmumi, kuriem iet labi, nevis tendence tautā. Labi jāiet būtu arī darba ņēmējiem, ne tikai uzņēmumu dibinātājiem (tas par tiem - katram ir iespējas kaut ko savu uztaisīt utt.). Labi jāiet būtu arī cilvēkiem, kuri strādā par pārdevējiem vai apkopējiem, vai vēl labāk būtu jāiet cilvēkiem, kuri strādā par sanitāriem, medmāsām utt. Atalgojums nav samērīgs ar dzīvokļu un preču cenām.

Man šķiet, ka Latvijas problēma ir tā, ka salīdzinoši jauna valsts, nav sajēgas kā vadīt, maz iedzīvotāju, latviešu raksturs ar čīkstēšanu un tml.
Izsisties var, ja grib. Es esmu gados jauna, mazliet pāri 20, bet izcīniju vietu savā nozarē ko studēju un saņemu diezgan pieklājīgi. Man ir tik daudz draugi apkārt, kas pelna tiešām labi, bet viņi ir arī uzņēmīgi cilvēki un saprot, ka ir jāstrādā un nekas tāpat nepienākas.

Ir ļoti daudz profesiju, kurām nav iespējams izsisties 20 gados ar uzņēmību. Piemēram, medicīnas joma, kur pārsvarā visi sāk ar ārsta palīgiem, medmāsām, darbu ātrajos utt. un saņem grašus. Paši vainīgi, ka izvēlējās šādu profesiju? Nu jā. Nesen bija raksts, ka ātrie prasa cilvēku palīdzību no ielas, lai iznestu ārā vīrieti no dzīvokļa uz ātro mašīnu, jo vienkārši nav kas strādā. Ar tādu attieksmi, kad paši būsim slimi, par mums neviens nespēs parūpēties; kad būs bērni - neviens nestrādās bērnudārzos vai skolās utt. Šīs profesijas ir vajadzīgas, bet tur vienalga, čīksti vai nē, bet 20 gados ar vislielāko uzņēmību neko nenopelnīsi.