Jāsaka, ka man arī ir gadījies apvainoties par dāvanu. Dāvanu, kuru saņēmu no tuva cilvēka ar kuru biež komunicēju, bet kurš piemirsa/palaida garām, ka man nepatīk visādi loriņi bez funkcijas. Tad sapratu, ka vaina manī. Pēdējā laikā biju maz runājusi par sevi. Aizmirsusi sevi, un iegrimusi citu problēmās. Dāvana nav vienkārši nopirkts sūds uz kociņa, bet simbols attiecībām, iespēja iepriecināt otru. Tad nu tagad, ja kāds prasa, ko dāvināt, tad dodu virzienu ko vajadzētu vai nē, lai mums abiem izpaliktu neērti mirkļi. Tāpat arī es vienmēr noskaidroju vēlmes, lai būtu droša, ka cilvēku tiešām iepriecināšu ar viņam vajadzīgu lietu.
Vienvārdsakot, par dāvanām uzskatu, ka drīkst runāt skaļi, mevis cerēt, ka gan jau. esmu ievērojusi, ka cilvēkiem neērti teikt, ko tie vēlās dāvanā un pēc tam raud, ka saņem loriņus. Tāpat arī kautrējas prasīt.