Mans draugs priecājas, ka esmu 100% svētku cilvēks, un ka man patīk plānot un ņemties. Viņš zina, ka varēs izdomāt to lielo ideju, kuru ar maziem sīkumiem kopā salipināšu es. Viņš nopirks, es iesaiņošu, pielikšu niekus, piešķiršu nozīmi ar sīkumiņiem. Viņš piekārs lampiņas, es pārkārtošu istabu tā, lai rastos noskaņa.
Bet es visus niekus un sīkumus neplānoju un nedaru tāpēc, lai sagādātu prieku viņam vai gūtu atzinību no viņa, es to daru tāpēc, lai radītu prieku sev, tāpēc mums tādas problēmas atkrīt - es negaidu viņa atzinību, taču mirkļos, kad viņš lūdz, lai iesaiņoju kādu dāvanu jo "tev taču patīk, es zinu", es saprotu, ka tomēr arī viņš novērtē to, ka man patīk ņemties ar visādām Ziemassvētku un arī citu svētku lietiņām.
Tāpēc mans ieteikums - rotā un daries un ņemies sevis dēļ, jo tev patīk, nevis, lai viņš būtu apmierināts un paslavētu tevi. Varbūt viņš tajā visā nesaredz ne tuvu tik daudz prieka un nozīmes kā tu, taču viņš priecājas par citām lietām. Novērtē to! Protams, ja vien burkšķēšana un vienaldzība pret Ziemassvētku rotājumiem ir vienīgā attiecību problēma..