Šķiršanās pieredze

Nekad. Ja Tu pasaki, ka cilvēku mīlesi mūžam, tad pārstāt par viņu domāt nozīmētu melot.

Man nav bijusi tāda baigi sāpīga šķiršanās. Tad kad pavisam jauna biju, tad varbūt kāda nedēļa vai divas bija sērīgi dēļ īslaicīgām attiecībām. Bet šķiroties es zināju jau gana daudz trūkumu otram, lai tiešām būtu ar ko sevi mierināt :) Pēc tam iepriekšējās ilgstošajās attiecībās es biju tā kas aizgāja. Bet nu ilgi nevarēju saņemties, jo likās, ka ārprātīgi sāpēs. Bet nebija tik traki! Tagad drīzāk ir neapmierinātība ar sevi, ka ļāvu pret sevi slikti izturēties, jo viņam bija pasmags raksturs.
Es varu iztēloties, ka var ļoti stipri sāpēt šķiroties, bet grūti iztēloties sēras vairāku gadu garumā. Negribētos domāt, ka tas, ka neesmu piedzīvojusi tik smagas izjūtas, ka tas nozīmē, ka man "viss vēl priekšā". Tagad man ir lielisks draugs, kuru ļoti mīlu. Ceru, ka mums viss būs labi :) Nu un man distonija ir arī bez visām smagajām šķiršanām :D vien ne tik smagā pakāpē kā kāda meitene te aprakstīja.

manuprāt, uzmācīgas domas visvieglāk atvairīt ir sevi nodarbinot ar kaut ko citu. atceros, ka pašai dienas laikā nebija nemaz tik traki, strādāju, darbojos kaut ko pa māju, gāju ar draudzeni ārā utt. tikmēr jutos kā puslīdz cilvēks :D vistrakākie man šķita vakari un naktis. katru reizi, kā bija jāiet gulēt, tā jau bija zināms, ka atkal būs grūti, būs asaras.
un piekrītu dreambig par negulēšanu, man bija tieši tāpat. liekas, ka kaut beidzot varētu aizmigt un kaut pa nakti nedomāt, bet nesanāk.
reiz lasīju vienas aktrises interviju, viņa katru reizi, kad esot par ko bēdāties, ejot gulēt, lai nav jādomā- vot tas ir super! ja visi tā spētu...

Es mierinājumu toreiz atradu darbā un bieži strādāju ap 30-36h no vietas :) pateicosties šķiršanās notikumam, es darbā priekšniecībai sevi ļoti pierādīju. Tagad esmu kļuvusi par darbaholiķi, mēģinu ar to cīnīties.

Meitenes! Es lasu un esmu šokā! Kā var sevi tā nemīlēt un mocīties mēnešiem, gadiem ilgi kaut kāda kretīna dēļ, kurš acīmredzot nemaz nav tā vērts?? Kā? Un galvenais - priekš kam??
Kad negaidīti izjuka mana ģimene - vīrs vienkārši kādu dienu atnāca mājās un pateica, ka ir jūtas pret citu sievieti. Jā, sākumā bija šoks un asaras, jo nekas neliecināja par to, ka kaut kas tāds varētu notikt. Bet kad uzzināju, ka viņš jau nedēļas divas bija ar to otru sievieti slepeni ticies, manas sāpes nomainīja dusmas. Kā cilvēks, ar kuru kopā bija pavadīti gandrīz 10 gadi, ar kuru bija kopīga ģimene, bērns, kurš bija viss manā dzīvē, tā vienkārši spēj aiziet pie citas?
Jā, pirmās 2 nedēļas pat atcerēties negribu. Bija ļoti grūti. Droši vien, būtu bijis vieglāk, ja attiecības būtu bijušas sliktas, pirms tam būtu bijuši konflikti, strīdi utt. Pēc 2 nedēļām laikam sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav un jāturpina dzīvot tālāk. Nospriedu, ka ja tam otram cilvēkam mani nevajag, ja neesmu viņam pietiekoši laba, tad lai iet ellē un man arī viņu nevajag. Piereģistrējos iepazīšanās portālā, sāku sarakstīties, randiņot... Pēc nepilna mēneša pēc tam, kad biju piereģistrējusies iepazīšanās portālā, turpat arī iepazinos ar vīrieti, ar kuru tagad ir attiecības un kopdzīve.

Meitenes! Es lasu un esmu šokā! Kā var sevi tā nemīlēt un mocīties mēnešiem, gadiem ilgi kaut kāda kretīna dēļ, kurš acīmredzot nemaz nav tā vērts??

kāds tur sakars ar sevis nemīlēšanu? Tā ir dabiska reakcija, kad esi vīlies cilvēkā, notikumā vai kādā rīcībā. Netēlo psiholoģi. tas ir normāli, ka attiecības izjūk un pārdomājot visu kaut kāda tukšuma sajūta paliek. Es nezinu kādam ir jābūt cilvēkam, lai attiecībām izjūkot ar cilvēku, kuru tu mīli, tu uzreiz pēc 5 minūtēm nodomā Ohh..well, pie d**sas.

Jā, pirmās 2 nedēļas pat atcerēties negribu. Bija ļoti grūti.

tātad pati sevi arī "nemīlēji"?

Pēc nepilna mēneša pēc tam, kad biju piereģistrējusies iepazīšanās portālā, turpat arī iepazinos ar vīrieti, ar kuru tagad ir attiecības un kopdzīve.

nu šis arī neizklausās diez ko "normāli", tā mīlēji, tā mīlēji, bet pēc mēneša hops, nemīlu un gultā ar citu.

Ar to es domāju, ka ir normāli, ka cilvēki dažādi pārdzīvo. Dažs paraud divas nedēļas un tad kā maija saulīte turpina dzīvot, dažs atkal pārdzīvo, pārdomā, analizē.

30-36h
Kooo? :-O
Duša, ēšana? Miegs?

es arī domāju, ka ar sevis nemīlēšanu te mazs sakars- cilvēkam visas izlūzijas, sapņi sabrukuši, pēkšņi mainās ikdiena, tas cilvēks vairs nav tavā dzīvē... paiet laiks līdz pieņem, ka vairs nebūs kā bija un būs jāsāk jauna dzīve.

dreambig
Nevajag pārspīlēt ar tām 5 minūtēm! Man bija nepieciešamas 2 nedēļas, lai apjēgtu, kas noticis un tiktu tam pāri.
Selīna
Nebija tā, ka vairs nemaz nemīlēju. Kaut kādas jūtas vēl ir joprojām. Bet to nevar ne salīdzināt ar tām jūtām, kas bija pirms šķiršanās. Vienkārši sapratu, ka tas cilvēks nav pelnījis, lai viņu mīlu. Tas nokauj, noplicina jūtas. Jā, man tā ir - ja jūtu, ka mani negrib, nemīl, tad manī arī kaut kas "pārtrūkst".

Ravemma nu tās 5 minūtes ir atbilstošas tam, ka 2 nedēļās tiki pāri 10 gadus ilgušām attiecībām.

Jā, man tā ir

nu visiem nav tā kā ir tev :)

dreambig
nu tās 5 minūtes ir atbilstošas tam, ka 2 nedēļās tiki pāri 10 gadus ilgušām attiecībām.
Kur tas ir atrunāts, cik ilgi būtu jātiek pāri 10 gadus ilgušām attiecībām? Ir kaut kāds grafiks - piemēram, 1 mēnesi ilgušām attiecībām būtu jātiek pāri 1 dienā, 3 mēnešus ilgām attiecībām - nedēļā, gadu ilgām - mēnesī? Kas tie par standartiem?
Katrs attiecību izjukšanu pārdzīvo pa savam un savā tempā. Mans viedoklis ir tāds, ka ir daudz labākas lietas, ko darīt, kā mēnešiem un gadiem ilgi pārdzīvot izjukušas attiecības.

Ravemma
Tu man piedod, bet ielekt jaunas attiecibas jau pec menesa, ja ieprieksejas attiecibas ilga 10 gadus, tajas loti mileji un viss bija skaisti un labi, nav isti veseligi. Un nee, tev nebutu jasez un jaraud gadu no vietas.

Tas taču individuāli. Tas ir normāli, ja rodas depresija, kad ir kāds zaudējums dzīvē. Un tā var ilgt dažādi, un citām nekas tāds nav. Esam taču atšķirīgi. Un mīlestība dažreiz ir pārejoša. Nav jāmīl visu dzīvi, lai to varētu saukt par īstu.

man pagāja trīs gadi.. pilnīgi nopietni. Pa vidu, protams, bija arī randiņi, iepazīšanās ar citiem puišiem, bet tas nekad nepalīdzēja un neatviegloja pārdzīvojumu.. biju iegrimusi lielā depresijā, noniecināju sevi, neko īsti negribējās, izskatījos slima no malas, tieva ļoti.. atskatos uz to visu ar lielām šausmām.
tā bija pirmā mīlestība un likās,ka tāda arī paliks.
bet .. tagad esmu kopā ar topošo vīru un viņš ir labākais, kas ar mani ir noticis. :) bet laiks tiešām ilgs pagāja.

Ravemmai vieniigajai pagaidaam normaals viedoklis. Ja paklausaas paareejaas, tad jaasliikst asaru juuraa meeneshiem un gadiem delj kaut kaada, ar kuru vairumaa gadiijumu pat taa iisti kopdziive nav bijusi, nemaz nerunaajot par beerniem vai lauliibu. Ko ta vaargaas dveeseles dariitu, ja (tfu, tfu,tfu) buutu ilggadeeja lauliiba jaapaartrauc, kuras laikaa radushies beerni? Daugavaa lektu? Taadas vaargaas dveeseles arii sastaada sievieshu-kaajslaukju kategoriju, kuras pieciesh gadiem kraapshanu, vardarbiibu un iekrampeejas kaa velna apseestas kaadam bikshainim bikshu staraa. Aitas pilniigaakaas.
Pieaugushaam, sapraatiigaam sievieteem vajadzeetu atjeegt, ka nekam nav muuzha garantija. Ja paarim izdodas nodziivot liidz kapa malai savstarpeejaa sapratnee un miilestiibaa, visu cienju. Tachu taadi gadiijumi muusdienaas ir uz roku pirkstiem skaitaami. Es nebuut neuzskatu, ka katru riitu jaamostas ar panisku domu - "a ja nu shodien attieciibaam beigas", bet kaut kaadaa smadzenju nostuurii taada varbuutiiba buutu jaapatur. Un taas sievietes, kuraam ir tik taalu attiistiitas smadzenes, lai sho varbuutiibu tur iekljautu, parasti savaacas iisaa laika posmaa un turpina pilnveertiigi dziivot, taa vietaa, lai lektu Daugavaa, gadiem gaudotu vai karaatos aizejoshaa bikshainja bikshu staraa.
Un, nee, nekaadas liidzjuutiibas manii pret pashpasludinaatajaam upureem nav.

Vispār jau ir gan atrunāts tas, cik ilgu laiku vajag, lai tiktu pāri pēc šķiršanās. Parastā formula ir, ka vajag tik mēnešus, cik gadu ilgas ir bijušas attiecības. Tātad, ja 5 gadus, tad 5 mēnešu "atiešanas periods". Bet tas noteikti nav domāts tā, ka tos 5 mēnešus kāds sēž un raud, tas drīzāk ir tā, ka pēc 5 mēnešiem tu esi atkal tu pati, ar sakārtotu galvu un gatava dzīvot ar pilnu krūti. Man gan šķiet, ka šī formula darbojas tikai veselīgu attiecību civilizētas beigšanas gadījumā. Ja ir bijušas visādas sirdi plosošas peripetijas, tad var būt visādi - gan 2 nedēļas, gan 3 gadi. Es reiz biju attiecībās (visai neproduktīvās un destruktīvās), kur sērošana pēc tam bija 2x ilgāka par pašām attiecībām. Toties dzīves skola nenovērtējama! ;-)

Ir pagājis jau gads, kopš pieņēmu galējo lēmumu šķirties .. bet sāp teju vēl vairāk, kā tad. Attiecības - 6.5 gadus ilgas. Mīlestība jau tādēļ vien nebeidzas, ka racionā daļa beidzot uzvar pār jūtām un to 'acis pieverošo' daļu.
Jā, ir bijuši gan randiņi, gan citas attiecības un visādas domas novērsošas aktivitātes. Bet nu .. piemirstas vien īslaicīgi un retrospektā šaubas par lēmuma pareizību nepamet. Pluss vēl jaunas - es taču tos citus , idejiski, čakarēju un jūtos sūdīgi arī par to :D Pat nezinu, kā ir mazāk smagi - ar lieliem kašķiem un naidu vai otru paturot kontaktējamā līmenī.
Oh well. Ceru, ka smadzene drīz iestādīsies atpakaļ 'pareizajā' vietā :)

DieKleineHexe - es Tev pat ļoti piekrītu un dzīve nebūt neiesaldējas ilglaicīgi. Tam arī es argumentus neredzu.
Mans periods, kad biju sabiedrībai nederīgs kunkulis ar kaķi istabā bija ~ mēnesis, bet arī pamanījos parādīties kādā ballītē. Tas gan dvēseles stāvokli nemaina, lietas daru, jo jādara. Totarp randiņi.