Šķiršanās pieredze

Man pagāja 2 smagi gadi, tad 3 ar sāpīgām atmiņām. Tātad man tie bija 5 gadi... (t):-/
Nodarbināju sevi visādi. Kursi, dejas, utt.

Es domāju, ka tādā gadījumā tikai līdzēs laiks un jaunas aizraušanās. Ar laiku tik sapratīsi, ka tas cilvēks nebija tā vērts. Ja tavā gadījumā tevi puisis krāpa (cik saprotu?) tev būtu jāsaprot, ka prieškam domāt, ko patreiz dara cūka, kas tevi necienīja? Nav jēgas domāt par pagātni ar cilvēku, kurš tavas jūtas nenovērtēja un pašam jūtu nebija, ja tā darīja. Labāk priecājies, ka tiki no tāda vaļā un varēsi nākotnē veidot tīras attiecības, bez meliem vai krāpšanas.

Mani pameta cilvēks, kuru es ļoti mīlēju, viņš izdomāja atgriezties pie bijušās.
Es raudāju gadu. Apmēram pēc tāda grafika... pirmās 3 dienas nonstopā. 3 nedēļas ik pa stundai (agad smieklīgi atcerēties, kā darbā katru stundu gāju uz tualeti paraudāt :D ) Tad 3 mēnešus katru vakaru uz nakti, ar asarām tikai iemigu. Pēc kāda pusgada sagaidīju pirmo dienu (!!!) kad tajā dienā nebiju raudājusi. Raudāju pārdienas vai pāris reižu nedēļā. Vēlāk jau pāris reizes mēnesī. Un tad sagaidīju pirmo mēnesi, kad neraudāju. Nospļāvos, ka mans asaru limits ir izraudāts un pārstāju. Pēc mēneša sastapu topošo vīru :)

Paldies par jūsu atbildēm.
.
karrrrla_1
Jā, viņš mani krāpa un ļoti daudz meloja acīs skatīdamies par daudzām lietām, ne tikai krāpšanu. Es ar prātu saprotu, ka ar tādu ģimeni neizveidosi un paldies dievam, ka neaizgāja līdz precībām vai bērniem, tāpat saprotu, ka nākamā meitene piedzīvos to pašu - saldu medu ausīs pāris gadus, bet pēc tam atvērsies acis uz viņa patieso dabu, jo viņa iepriekšējās attiecībās bija kaut kas līdzīgs, krāpis jau pirms manis ir. Es ar prātu tiešām saprotu!!!!, ka nav manis vērts, bet jūtas ir, varbūt gribas sevi žēlot, nezinu, kā saņemties tam pieiet tā aukstasinīgi.
.
Tas ir tik traki ,ka meitenēm jāpārdzīvo pieci gadi vai pat pusgads, man tas šķiet tiešām daudz, ka jāpārdzīvo tik ļoti tādu vīriešu dēļ.
.
Mariannina, prieks, ka satiki vīru. :)

Pēdējās attiecības beidzās mierīgi,bet puisis bija attiecību laikā man ļoti nodarījis pāri. Pārdzīvoju ļoti šķiršanos, jo cilvēku ļoti mīlēju,bet viņš mani emocionāli sagrāva. Sākumā,protams,neko nevēlējos darīt,bet lēnām atsāku pievērsties sev un savām vēlmēm,piemēram, vakarā nolakoju nagus sev vēlamā krāsā, iegādājos spilgtākas krāsas brunčus,aizgāju ar draudzeni uz kafejnīcu utt. Lēnām izgāju atpakaļ sabiedrībā un vienā momentā sapratu,cik laimīga esmu,ka esmu tikusi vaļā no šīm attiecībām. Tagad atskatos uz to visu kā mācību savā dzīvē.
Novēlu arī tev atrast to harmoniju,kas liks pateikt "paldies,ka aizgāji!" :-)

Man laikam pagāja vien pāris nedēļas, kad raudāju katru dienu un neredzēju vairs dzīvei jēgu, bet man palaimējās, ka man bija labs draugs, kurš mani atbalstīja, ar viņu kopā gājām tusēties un viskautko kopā darījām un tā pamazām viņu aizmirsu. Īstenībā pat neticami ātri. Un tad bija tāds atvieglojums, ka esmu tikusi no viņa vaļā un tāda laimes un brīvības sajūta!
No tā brīža es sāku tiešām izbaudīt dzīvi. Sāku cienīt sevi vairāk, sapratu, ka nekad vairs nevienam neļaušu sev tā darīt pāri. Tā bija laba mācība.

Man ir bijusi tikai 1 sāpīga šķiršanās, bet ļoti pēkšņa. Tā bija silta pavasara sestdiena, staigājām gar jūru, viņš daudz runāja par to, ko MĒS varētu darīt nākotnē, smējāmies utt, tad iegājām veikalā, bet kolīdz iznācām, viņš kļuva nopietns un kluss. Visu ceļu centos izspiest, kas par lietu, viņš klusēja. Tad atteicos iet tālāk līdz pateiks..un tad viņš sāka runāt par jūtām un šaubām...un vollā, viss bija beidzies.
Pirmās nedēļas bija šoks, tik daudz neatbildētu jautājumu un milzīga tukšuma sajūta. 3 mēnešus vēlāk manā dzīvē ienāca tagadējais draugs un pašas pirmās emocijas uzsākot šīs attiecības bija milzīgs prieks, ka iepriekšējās izjuka, jo citādi manā dzīvē nebūtu ienācis šis fantastiskais cilvēks. Balstoties uz savu nelielo pieredzi, saku, ka šķiršanās sāpes pavisam ir izdziedētas tikai tad, kad dzīvē parādās daudz labāks cilvēks un saproti, ka iepriekšējais salīdzinājumā ar viņu bija nekas.

Es ļoti slikti panesu manipulatīvos melus, ja tas nāk no cilvēka, kam esmu nolēmusi veltīt savu dzīvi. Šķiršanās atstāja tādas sekas, ka iepazinos ar veģetatīvo distoniju, jebšu tādiem galvas reiboņiem no rīta līdz vakaram, ka ir grūti noiet taisni, kur nu vēl skaidri izrunāt vārdus. Tāpat iepazinos ar tabletēm šādu neirožu ārstēšanai. Ja es būtu divus mēnešus ātrāk sākusi randiņot ar citiem un izklaidēties, līdz tam droši vien nebūtu aizgājis kā esmu to darījusi pārējās šķiršanās reizēs. Bet izdomāju šo vienu reizi vientulībā un klusībā pasēdēt, līdz tam, ka sekojošie pozitīvo emociju pasākumi situāciju vairs nevarēja glābt, stāvēju koncertos apreibusi bez alko. Nonāca līdz vairākām nedēļām slimnīcā. Jebšu man labāk nopietnām attiecībām jāturas pa gabalu.:-/

Artija, :(
.
Par tiem randiņiem man ir nesaprotams, kā var gribēt iet uz randiņu šādā pēcšķiršanās periodā. Man seja saraudāta, runāt ne ar vienu negribas, pat redzēt nē. Es centos šādu domu ielaist prātā, bet tad sapratu, ka atstāšu par sevi daudz sliktāku iespaidu nekā tas būtu normālā stāvoklī.

attiecības pārtraucu pati, pagājis gandrīz gads, bet ja tiešām aizodmājos, paliek nedaudz sērīgi.

Hm,es taa aizdomaajos,ka nemaz taa neesmu saapiigi uztveerusi skirshanos.Jo vienmeer esmu uzskatiijusi,ka ja paaris skiras,tad gan meitenei,gan puisim vel priekshaa lielaa miilestiiba.Lielaakais kad esmu pardziivojusi,bija skirsanaas no pirmaa puisha kad man bija kaadi gadi 17...Un gruuti saprast man taas meitenes,kas ilgi paardziivo skirsanos.Vai tieshaam tas ir to veerts?Jo kaut kur jau ir tas iistais,kursh juus taa nesaapinaas,kursh liks aizmirst par visu slikto.Vienkaarshi ir jaapgaida.Nav sevi jaapazudina kaut kaada viiriesha deelj,kursh juus saapina,melo,kraapj.;-)

Samierināties - tas būtu pieņemt esošo situāciju. Kamēr neesi pieņēmusi - ka jā, tā notika, un sapratīsi, ka tagad ir cita dzīve, tagad esat šķīrušies - tikmēr rakņāsies pagātnē. Kad esi pieņēmusi šo faktu, tad smadzenes pārkārtojas un sāk domāt risinājumus, kā dzīvot tālāk, ar esošo situāciju. Respektīvi kaut kas jauns sākt notikt tad, kad esi pieņēmusi to faktu.
Lai tik daudz nedomātu par viņu, sāc domāt par sevi - kā sevi iemīlēt, kā rūpēties par sevi, kā sev palīdzēt. Es pati nesen izšķīros. Kad uznāk šaubas un skumjas, tad cenšos sadusmoties - atcerēties sliktās lietas,ko viņš darījis :-D Es zinu,ka tas nav pareizi, bet palīdz. Un pēdējā laikā arvien retāk uznāk tādas domas..
Turies, mīli sevi un aizmirsti to jākli, viņš nav tevis vērts :-)

roniit, ne visi pari skiras del krapsanas, vardarbibas un ta talak. Citi skiras jo abi vienkarsi izauga dazados virzienos un kuram pietika drosmes, tas visu partrauca. Pieradums tomer dara savu.

Man loti patik teiciens you truly move on when you understand that there IS NO WAY BACK. UN taa ari ir.

Jo dziļāks šoks un/vai dziļāka sāpe, jo ātrāk tas pāriet. Tās pāris dienas, kad realitāte burtiski grīļojās ap mani, kad pilnībā nespēju funkcionēt kā cilvēks ... Kad tam iziet cauri, nav vairs nekādas asaru gumijas stiepšanas gadu garumā. Nav arī atpakaļceļa, ja viņiem sagribas.

Es parasti neļauju sev slīgt asarās un sevis žēlošanā, pāris dienas paskumstu, nobirdinu kādu asaru, padomāju, padusmojos, tad saņemos, ballējos ar draugiem, atpūšos, izklaidējos un atrodu sev kādu citu. Nekas tā neuzmundrina kā cits vīrietis, ar kuru pavadīt laiku, kurš tevi aplido, rūpējas, liek priecāties.
Nepiekrītu tiem, kas saka, ka viss tik dikti jāizsāp, jāanalizē, jāurķējas savās emocijās. Kas bijis, bijis, nav ko pie tā kavēties, ir jādzīvo tālāk, nevajag ar sevi auklēties.

Es biju tā, kura pameta un man nesāpēja. Bija pāris nedēļas vainas apziņa, līdz ieskaidroju, ka man ir jābūt laimīgai, jo kirš par manu labsajūtu gādās, ja ne es pati.. Uzreiz ielecu jaunās attiecībās, kuras veidojās jau kādu laiku pirms šķiršanās. Mans labākais lēmums ever(l)

Es arī esmu bijusi neveselīgās attiecības, kur mani ļoti sāpināja. Tas attiecības visu laiku bija on & off, tāpēc, kad pavisam izšķīrāmies, visa sāpe jau bija izsāpēta un bija apnicis. Pēc tam pārmetos pie cita, kas bija plāksteris. Tagad atceroties, šķiet, pretīgi, jo ne man viņš patika, ne bija atbilstošs man. Nesaprotu, kas man galvā darījās. Tāda pretīguma sajūta. Nekas tur nopietns nebija, viņš bija pamuļķis, un viņam arī bija izpausmes, kas mani sāpināja. Atceros, ka domāju, kā man tā neveicas, laikam neesmu pelnījusi nevienu, esmu par sliktu, lai mani mīlētu. Smieklīgi bija tas, ka atceros to vakaru, kad raudāju par to visu, un iekšēji nosolīju sev, ka vairs nekādu idiotu, neļaušu, lai pret mani tā izturas, kas tajā brīdī nozīmēja to, ka vajadzēja visu ar to plāksteri pārtraukt. Nolēmu, ka būšu viena. Un tajā vakarā man sociālajā tīklā uzrakstīja mans topošais vīrs, abi viens otru nepazinām. Bet kaut kā apmainījāmies ar pāris vēstulēm un viss, jo es biju visos vīlusies un neko negribēju. Tad pēc aptuveni gada viņš atkal uzrakstīja, un tad viss aizgāja. Es tikai tagad saprotu, ka tā bija zīme. Tieši tajā vakarā, kad biju izmisusi, viņš man uzrakstīja. Bet attiecības uzsākām tikai tad, kad bija pienācis īstais laiks. Pa to gadu, kuru pavadīju viena, es ļoti izaugu un pārdomāju visu. Viss notiek īstajā brīdī, un mēs satiekam īstos cilvēkus īstajā brīdī. To sāpi vajag izsāpēt, bet ar cerību, ka viss būs labi nākotnē

Izšķīros aptuveni pirms gada. Visšausmīgākais sākumā man šķiet tas, ka es nevaru pagulēt, nekā un nekādos apstākļos. Es negulēju kādas 2 nedēļas no vietas. Tas protams visa mēneša laikā atnesa man -10kg, biju notievējusi tā, ka drēbes karājās. Ēdiens kā tāds man izraisīja riebumu, ar kolēģi gājām pusdienās, bet es kā liku mutē tā sāka strādāt vemšanas reflekss un rīstīšanās vien sanāca. Beigās gāju vien kompānijas pēc. Kad izšķīros, tad zināju, ka plāksteri nemeklēšu, bet ļaušu visam izsāpēt. Tas bija mans apzināts lēmums, un kura te teica, "kā var čīkstēt, kā var gribēt bēdāties", aptuveni tā it kā tā būtu izvēle. Hmm..es vēlos, lai man sāp vai nesāp? Labāk palika pēc aptuveni 3 mēnešiem, vēl tagad atceros to dienu, kad biju nogulējusi visu nakti. Sāpju periodā gaidīju to dienu, kad nesteidzīgi piecelšos no rīta atvēršu acis un man neviena nepietrūks :) tā diena pienāca jūlijā, aptuveni pēc pusgada, pēc šķiršanās. Tagad atskatoties saprotu, ka mums jau attiecībās bija visas zīmes, ka čiks vien sanāks.

man bija kādi 3 mēneši laikam, notievēju pa 10 kg, lai arī biju nelaimīga, bet skaista vismaz!:-D
pēc tam šis uzradās atpakaļ manā dzīvē, i 10 kg atpakaļ, bet vismaz viss ir labi:-D:-D