Pašai mazliet padrūmi. Vakar vakarā aizgāja viņsaulē viens attāls radinieks, tad nu laikam nākamās nedēļas lidojums jāatceļ. Zinu, ģimene ir svarīgāka par visu un es to ne mirkli neapšaubu, bet man bija ļoti daudz plāni un gaidas attiecībā uz šo braucienu (neesmu draugu vairāk par mēnesi satikusi, viņš mani ar ģimeni iepazīstināt ieplānoja vest, sarunāta bija darba intervija, vienvārdsakot ļoti vajadzīgas man tās 6 dienas tur bija). Tad nu esmu mazliet apjukusi savās sajūtās.
Ir ļoti bēdīgi, ka nevaru palīdzēt cilvēkam, kam aizgājušais bija ļoti tuvs. Varu tikai būt klāt. Bet no otras puses esmu vīlusies, ka pašai manā dzīvē tas uzliek lielu treknu pauzi.
Kas zin, būtu dabūjusi to darbu, satiktu draugu pēc ilgas tikšanās un varbūt attiecības uzlabotos, iepazītos ar māsām un iegūtu kādu jaunu paziņu svešumā. Galīgi slikt brīdis, kad tam notikt. Bet nekad jau nav īstais brīdis. Jāpielāgojas un jācer, ka manu plānu atcelšanu vismaz potenciālais darba devējs sapratīs.