Nespēju raudāt.

Man arī tā bija. Pēc viena ļoti emocionāli smaga gadījuma ilgu laiku vairs nespēju raudāt, lai gan bija gan iemesli gan vēlme. Un tad vienā dienā iestājās kliskšķis un sāku raudāt par neko, un raudāju par visu kas bija sakrājies :-D

Oj, man arī pēdējā laikā atkal ir sajūta, ka esmu mazs sociopāts :D Iet traki un grūti, bet neraudu. Vienreiz vasarā izkaucos (bet tas nebija īsti skaidrā prātā), kopš tā laika atkal nekā :D Nezinu, dažkārt ir sajūta, ka varētu izraudoties novelt akmeni nost no sirds, bet tā kā tas nesanāk, tad vien saņemos un eju uz priekšu :)

Man pāris reizes gadā ir tāds smags PMS, kad es jau dienas vidū jūtu kā kamols kāpj kaklā un gaida to mirkli, kad izlauzties :D un tad tuvāk vakaram jau staigāju stiklainām acīm, bet vēl turos un tad BOOM! Tādas asaras iet vaļā... laikam jau par visu, kas sakrājies. toties pēc tam kā cits cilvēks, tikai otrā dienā seja aizpampusi :D

Man arī tāpat, es gribu paraudāt, jo iekšēji dažreiz tā, ka plīstu, sāp, bet asaru nav un nevaru atbrīvoties no tām emocijām. Kad izraudos paliek vieglāk, daudz vieglāk, bet ko darīt, lai tas sanāktu. Nez

Priecājes, ka nevari paraudāt, vismaz paskats nav drausmīgs. Es galīgi nesaprotu to teicienu, ka pēc raudāšanas paliekot vieglāk. man tā nav nekādā gadījumā. Vienīgi-nejēgā sāpošā galva un aizpampušās acis drusku novērš domas no pamatproblēmas, tas vienīgais "labums". :-D

Liemon, man PMS ir baigi īpatnējā lieta, 1 dienu neilgi pirms man parasti vakarā sākās histēriskas smieklu lēkmes, rēcu par stulbiem jokiem, kas ikdienā nešķiet smieklīgi, bet pēc aptuveni pusstundas smiekliem es jūtos bezgala sagrauta ;(
:D ja man netiktu dota to 30 minūšu jautrība es laikam ieslīgtu depresijā. Jo tas tā kā balanss, kaut skumjas velkas daudz ilgāk

Nikola, o jā, nākamajā rītā ir traki, sāpoša galva, maisiņi zem acīm.
Vieglāk paliek uz brīdi, jo pec raudāšanas jūtos pārgurusi, nosalusi, tad ielienu zem siltas segas un ir tas brīdis starp miegu un nomodu. Kad jau tūlīt tūlīt aizmigsi, tad ir tik viegli, tā it kā plīvotu kaut kur.

blackqueen, man tas pats - dvēsele plīst uz pusēm, gribas raudāt, bet nesanāk. Rezultātā jūtos stulbi, šodien visu dienu staigāju apkārt nekāda, ik pēc stundas liekas - o, tūlīt raudāšu, bet nekā - asaras acīs, bet pat viena nenotek..

Es arī nekad neraudu , tā vien liekas , ka nekas mani nevar salauzt. Vienīgais, kad es pa retam raudu ir tad , kad piedzeros :-D

Elliphant, so true, alkohols šo darbiņu izdara perfekti, var paraudāt no sirds

ezultātā jūtos stulbi, šodien visu dienu staigāju apkārt nekāda, ik pēc stundas liekas - o, tūlīt raudāšu, bet nekā - asaras acīs, bet pat viena nenotek..

Man palīdz alkohols šādos brīžos :D citreiz pat pietiek ar nepilna vīna glāzi ;)

Labāk neraudāt, nekā raudāt pie katras filmas un mazākā strīda:-D

Briesmīga sajūta, pirms vairākiem gadiem man tāda periods bija, šķita, ka tas viss, ko nevaru izraudāt, saraus gabalos. Bet tagad ir otrā galējībiņa - esmu tāda pinkšķe, vienkārši vāks! Mans normālais agregātstavoklis vienmēr ir bijis ar mainīgu mākoņu daudzumu asaru kanālos, bet jau pāris mēnešus es vienkārši varu bimbot bez iemesla. Es laikam šobrīd varētu iet piestrādāt par raudātāju. :-| Tas nav tā konstanti, ir labi un priecīgi, bet kaut kā baigi viegli notrigerēt man to raudamo. Gan par bēdīgo, gan par priecīgo. Palasu fb par tantēm ar pēdējām kapeiciņām veikalu kasēs, paskatos senas bildes, padomāju par nopietnām lietām, redzu ko aizkustinošu un sveika, Gauja, plūsti plaši!
Nezinu, kurš variants ir neforšāks.

Es gan esmu pinkšķe, sobrìd tikai pierimusies,šķiet vienu brīdi katru nedeļu raudāju. Vismaz tagad pārgāja, bet varu raudāt visur, ja vajag. Uznāk tāds brīdi, kad nāk raudiens un nespēju to apturēt. Esmu raudājusi darbā tualete, veikalā, uz ielas, universitătē. Nav tā, ka visi to redz, bet sarkanās acis nodod.

Man vispār radās jautājums - kāpēc cilvēks raud? Skaidrs, ka par kādu notikumu utt, bet kas to ietekmē? Tūlīt ieniršu interneta dzīlēs. :-D

Tīri fizioloģiski raudāšana izstrādā hormonu, kas nomierina :)

Tām, kas iesaka alkoholu - tas diemžēl nederēs, no tā esmu atteikusies. :D

Tām, kas iesaka alkoholu - tas diemžēl nederēs, no tā esmu atteikusies

Oooo, jā, es ik pa laikam to apņemos :D bet ilgi mans gribasspēks šajā jautājumā nestrādā :D
Bet malacis, ka tā :)

Man arī ir šāda problēma, jā, uzskatu to par problēmu, jo reizēm tomēr gribas izlaist uz āru visu, kas sakrājies, bet nesanāk. Tiesa gan, diezgan līdzīga reakcija man ir arī uz prieku, ir grūti izrādīt arī pozitīvas emocijas, iekšēji varu vai lidot no laimes, bet ārpusē ir pokerface.

Man ļoti nepatīk strīdēties ar cilvēkiem. Tas notiek reti, bet, ja notiek, man tas beidzas ar raudāšanu, jo es ciest nevaru disharmonisku dzīvi..