Kāda tipa cilvēks tu esi?

Neteikšu, ka vienalga. Tā nav. Bet ... pat nezinu, kā lai noformulē. Vai nu mani neaprunā, vai arī tās klačas līdz manim nenonāk.
Pārāk daudz par sevi nestāstu, iespējams, tas dod savu atdevi. Lai gan, neesmu arī baigi noslēpumaina, ja kādreiz kolēģi vai paziņās jautā, parasti neslēpju. Bet atkal jau - nav tā, ka baigi jautātu.
Secinājums: vai nu es esmu citiem neinteresanta, vai arī man ir paveicies ar līdzcilvēkiem.

Man nav konkrētas atbildes. Ir lietas, kur svarīgi ko par mani domā, ir kur galīgi nē. Lietās, kur svarīgi, tā laikam ir egoistisku motīvu diktēta vajadzība, jo, ja par mani domās labi, arī attieksme no citiem pret mani būs labāka, līdz ar to vieglāka dzīve. :-D
Vispār bieži esmu pārsteigta cik daudz tiek domāts par citiem cilvēkiem, vērota, analizēta viņu uzvedība un dzīve. Man personīgi citi cilvēki ļoti, ļoti maz interesē, daudz par citiem nedomāju.

Man rūp, ko par mani domā mani ģimenes locekļi un draugi.

Ne tādā ziņā, ka es gaidītu, ka viņi visi sapratīs un atbalstīs katru manu lēmumu, bet tādā ziņā, ka viņi zina, ka es rīkojos pēc labākās sirdsapziņas.

Šo te gribēju rakstīt. :)

Svarīgs ir tikai tuvāko cilvēku viedoklis un domas. Par pārējiem neiespringstu. Vienmēr būs kāds, kam nepatiksi un nebūsi pietiejami labs, skaists vai gudrs :-)

Man jauniibaa tas bija liels klupsanas akmens-bija tendence patikt visiem,paardziivoju ,ka runaaja aiz muguras utt
Tagad jau labu laiku varu teikt-esmu laikam izmaaciita.Vienmeer atceros savas mammas vaardus-nerunaa tikai par loti garlaiciigiem cilveekiem!

Nav tā, ka pilnīgi vienalga, ko saka vai runā aiz muguras. Ir lietas par kurām mēdzu "pārdzīvot" neilgu laiku, pēc kāda laika par to vairs nedomāju un tas piemirstas.
Visu lieko "laižu pāri" un neiespringstu, prātā cenšos paturēt tikai vērtīgo informāciju.

Agrāk ļoti uztraucos par to, ko citi par mani domā, bet pēdējos gados sāk palikt vienalga. Saprotu, ka galvenais ir, ka es pati dzīvoju saskaņā ar sevi, saviem uzskatiem, domāšanu. Visiem tāpat neizpatiksi, lai vai kāds tu būsi, tā kā, kāpēc gan nebūt tādam, kas liek pašam justies vislabāk :)

Es uztraucos, ko par mani domā man svarīgi cilvēki, un, neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki man piekrīt, man ir ļoti svarīgi, lai viņi saprot manas izvēles. Protams, ir ļoti nepatīkami, ja kādam ir absolūti aplami uzskati par mani, manu raksturu vai rīcību. Nav tā, ka mani tas satrauktu ļoti, taču ir nepatīkami, jo īpaši, ja šis viedoklis balstīts melos. Taču tajā pašā laikā es vienmēr cenšos saprast citus un citu viedokli pret mani, jo arī man ir cilvēki, kas nepatīk, un tas ir normāli, tāpēc nesatraucos, ka arī es esmu kādam tajā cilvēku lokā, kas ne īpaši patīk.
Taču man galvenais ir dzīvot harmonijā pašai ar sevi - spēt padomāt gan labu, gan sliktu pašai par sevi, izprast sevi un savas rīcības motīvus. Un, kā mana pieredze rāda, cilvēki, kuri patiesi paši pret sevi, parasti ir arī apkārt esošajā cilvēku lokā ieredzēti.

Man nav laika uztraukties,ko es par sevi domāju, kur nu vēl ko citi.