Depresija

Ja tā tiešām ir depresija, nevis ''draudzene ik pa laikam jūtās depresīvi'', tad palīdzēs antidepresanti. Es netērētu laiku visādiem psihologiem.

Runājot par zāļu ietekmi, pēc vairāku zāļu nomaiņas, kā arī dzīvību apdraudoša notikuma blakusparādību dēļ esmu kategoriski pret tām, taču neesmu ar psihiatra nosaukumu pie krūtīm, kā rezultātā pieņemu, ka kādam tās palīdz. Bet to nevajadzētu uztvert kā glābšanas riņķi, kas glābs no visām problēmām, jo vienīgais, ko tas ar cilvēku ilgtermiņā spēj izdarīt, ir padarīšana cilvēku par vārītu burkānu.

Ļoti, ļoti nepiekrītu. Bet pieņemu, ka tiešām cilvēki ļoti dažādi reaģē uz šāda tipa zālēm. Pareizi piemeklētas zāles dod atspērienu, noņem trauksmi, bezmiegu, nomāktību un dod enerģiju atrast un novērst depresijas cēloņus. Tas ir ļoti ilgstošs process, bet ir tā vērts. Tāda vismaz ir mana pieredze.

lai dara vislaik kko nodarbina sevi,no kā atslēdz prātu, kas viņu varētu atslābināt,relaksēt

Inky man bija depresija gadiem ilgi lai gna negaju pie arstiem un areji izlikos ka viss kartibaa biezi piekeru sevi pie domas ka nevelos vairs pamosties. Vispar neko nevelos. Talak pievienojas ari anoreksija/ bulimija kas ari ieilga gadiem. Gaju pie terapeitiem uzsedinaja mani uz flux tas neko nelidzeja. Tiesa tas tabletes lietoju kopaa ar alko. Nezinu tagad viss it kaa ir vieglaak. Man ir beidzot majdzivnieks kakis kas loti daudz man ir palidzejis. Ir virietis ko milu kas palidz. Agrak bija traki vai nu vareju entas h griestos blenzt un nekur neradities ara uz ielas un domat tik pa to ka labaak bez manis un labaak but mirusai vai ari taadas garastavokla maina vienaa bridi viss saraudina un otraa sekundee gribaas iegazt pirmajam pretimnacejam apr to ka pateicis ko ne taadu. Un saadas garastaavokla mainas vel sobaltdien reizem izpauzas, bet ne tik biezi. Ir jau labaak, daudz labaak>:)

Par tām zālēm arī nepiekrītu. Man ar vairāku gadu starpību dzīvē bija divi posmi, kad zāles bija neaizstājamas. 1.-gulēju gultā un viss, bija slinkums, nespēks, nevēlme pat zobus iztīrīt, nevarēju iziet uz ielas, bija panika no cilvēkiem. 2.-dzīvoju puslīdz aktīvu dzīvi, bet katru dienu vismaz vienreiz uz stundu vai vairākām uznāca psihs, raudāju, dusmojos, metu mantas pret sienu un tamlīdzīgas agresijas izpausmes.
Zāles abus stāvokļus ātri nostabilizēja.
Tai pašā laikā ir bijuši brīži, kad mierīgi iztiku bez zālēm. Un jā, bija brīža, kad zāles deva arī savu sliktumu (ja kādam interesē, varu pastāstīt) , bet tas bija manis pašas un ārsta dēļ, ka rakstīja man viduslaiku zāles zirga devās, bet es klausīju un dzeru.. Domāju, ka zāļu nepieciešamība konkrētajā situācijā atkarīgs no tā, cik slikti tev bija. Ja tikai tā, ka slikts noskaņojums, tad, protams, var pašai savākties.

Ir cilvēki, kuri labāk maitā organismu gan garīgi, gan fiziski, lai glābtos no viņiem traucējošākas kaites. Gaumes ir dažādas. Es esmu pret zālēm kaut vai tāpēc, ka pēc to lietošanas nebūs panākts it nekāds efekts.

Protams, jebkurš medikaments nedod 100% garantiju uz izveseļošanos.. Gluži kā.. jebkurš medikaments var radīt ne visai jauku blakni.
Tomēr reizēm labāk ir riskēt un dzert tabletes nekā, piemēram, depresijas varā pakārties (tā diemžēl notiek).. vai iedzīvoties citos dziļos kreņķos.
Smagos gadījumos vēl ir iespēja provēt elektrokonvulsīvo terapiju, kas, starpcitu, dod labu efektu