Nu tā ir ļoti drausmīgi mīļa filma, bet skumja, skumja. Un lai arī toreiz tā raudāju, līdz šim šī ir viena no manām mīļākajām filmām. :)
Vispār, kopš ar mums ir mūsu mazā dāma, dzīvniekfilmas baigi aizķer, nu ļoti. Varētu šķist - nu tas ir suns, un? Bet mēs pat nevaram iedomāties, cik ļoti tai mazajai dvēselītei ir vajadzīgs kāds blakus. Arī mūsu mazā pupiņa mums seko ik uz soļa, ar tādu prieku sagaida mūs mājās no darba, ir tik uzticīga un grib aizstāvēt, kad kāds svešais (visbiežāk pastnieks , nabags, haha) stāv durvīs. Un vēl ,kad no rītiem guļu uz viena sāna, sīkaļiņa pieglaužas klāt, arī apguļas uz sāniem un uzliek savu mazītiņo galviņu man uz vaiga un tā mēs tur kopā atkal iemiegam. Es esmu totāli iemīlējusies savā mazajā melnītē!! (l)(l)