Pārdomas, problēmas un citi attiecībām

piedodiet par virsrakstu, aizsūtijās nepabeigts

:-)

Nu man ir tā bijis savulaik, ka tikām līdz tādām primitīvām sarunām un ļoti attālinājāmies. Es pat nezinu, kas toreiz to precīzi ietekmēja, laikam jau viss kopā, abi bijām ļoti aizņemti, pārguruši, studijas + darbs līdz vēlam vakaram, protams bija arī strīdi diezgan daudz, es biju jauna, nemācēju tikt ar emocijām galā, varēju pazāģēt vīrieti, uztaisīt kādu histēriju. Vakaros TV un dators, necentāmies viens otru iepriecināt, vienīgi brīvdienās kaut ko padarījām kopā. Diemžēl mums tas viss beidzās ar šķiršanos toreiz. Bet pēc pāris mēnešiem nejauši satikāmies atkal, tādas dzirksteles bija būsu starpā. Un kaut kā atkal sapratām, ka gribam būt kopā. Kad sākām atkal visu no jauna, tas viss bija pavisam savādāk, laikam bijām sapratuši, ka viens bez otra nevaram un abi tāpēc bijām gatavi visu mainīt. Tas noteikti ir jāgrib - abiem , kaut ko mainīt. Laikam jau vīrs ieraudzīja mani no jauna, tādu foršu un starojošu. Sievietei ir tādai jābūt, interesantai, pārliecinātai par sevi, ar saviem sasniegumiem un hobijiem, tā lai vīrietim ir interesanti un viņam nekad negribās visu palaist pašplūsmā. Es vēl tagad jūtu no vīra izteikti lielāku uzmanību brīžos, kad es viņam stāstu kaut ko par sevi, saviem sasniegumiem, plāniem, mērķiem, kad es starojoša atnāku mājās pēc veiksmīgi pavadītas dienas. Nu un nedrīkst atsvešināties, visu laiku ir jākļūst abiem arvien tuvākiem. Daudz daudz sarunas, kopīgi vakari, vakariņas ar vīnu sveču gaismā, kopīgi izbraucieni brīvdienās, pastaigas, vai aktīvā atpūta. Tas viss ļoti ļoti satuvina. Šādi dzīvojot mums abiem ar vīru pēc 10 gadiem attiecībās joprojām ik pa laikam ir tādi taureņi un dzirksteles, kas pat nav piedzīvots tā saucamo rozā briļļu periodā.

Manuprāt, ir jāsaprot, ka būt attiecībās nenozīmē, ka mēs satikām cilvēku, iemīlējāmies, mums kopā ir forši dzīvot un viss! Darbiņš padarīts! Pie tās tuvības un kopā būšanas tomēr ir apzināti jāpiestrādā. Ja pirmā to apzinās sieviete, tad viņai arī jābūt tai, kas ierosina apzinātu un regulāru kopā laika pavadīšanu bez TV, datora un mobilā telefona klātbūtnes. Un vienalga vai tā ir saruna, kopīga vakariņu gatavošana, pastaiga vai iziešana sabiedrībā. Ja ir tā, ka

vīrietis nepūlas iepriecināt, nepamana sievietes pūliņus piesastīt uzmanību, nekur kopā nebrauc u.tt

un ne tikai pats neierosina, bet arī neatbalsta sievietes idejas, tad, manuprāt, tur jau ir nopietni jāaizdomājas.
Pēc maniem novērojumiem tas notiek viļņveidīgi - "rozā briļļu" periods mijas ar "pasēdēsim katrs pie sava datora" periodiem. Un tas ir ok. Nav ok, ja kādu no pāra tas neapmierina un otrs negrib neko darīt, lai situāciju uzlabotu.

Uzskatu, ka tai nav jābūt kā normai, ka pēc noteikta kopābūšanas laika pāris sāk izturēties drīzāk kā paziņas. Man personīgi, esot attiecībās vairāk kā 4 gadus, pa lielam viss ir kā sākumā - varam stundām ilgi pavadīt sarunās, draugs vienmēr brīvos brīžos pēc savas iniciatīvas apguļas blakus un apķer mani, nevaru sūdzēties arī par buču un citu lietu trūkumu, viņš mani biežāk pārsteidz, kaut ko nopērkot...vienīgais, attiecību sākumā praktiski visu laiku, kamēr nebijām kopā, sarakstījāmies, tagad to parasti darām tikai, kad tiešām ir ko teikt.

Man liekas, ka "liec taču mani mierā" periodi ir ļoti normāli. Turklāt es vēl tipa esmu mājas feja, kas nozīmē, ka man lielākoties gribas, ka mani liek mierā (man vajag to pacēluma sajūtu, ka esmu mīlēta, aprūpēta, drošībā, tad varbūt gribēsies iet kopā kaut kur).

Piekrītu, ka pie attiecībām ir apzināti jāstrādā, precīzāk, jāvelta laiks otram cilvēkam un kopīgām aktivitātēm. Pat tad ja abi esam pārstrādājušies līdz bezsamaņai, ir jāspēj atrast kaut 5-10 minūtes kopā apsēsties, samīļoties un uzklausīt kaut vai tik daudz kā pa dienu gājis un kādi ir tuvākie plāni. Mēs abi esam diez gan lieli vienpaši, labprāt pavadām laiku ieurbušies katrs savā datorā un nemaz nejūtamies par to slikti, bet tajā pašā laikā varam aizrautīgi viens ar otru runāt un priecāties kaut vai par pēdējo WoW izieto līmeni vai spēju vienā dienā noskatīties veselu jaunākā seriāla sezonu :-D Vēl ļoti būtiski ir apzināties kā otrs cilvēks izrāda savas rūpes un uzmanību - ne visi dedzina sveces, malko vīnu un nes puķes, bet tas, ka otrs to nedara, nenozīmē, ka viņam neesi svarīga. Bieži vien vīrietim rūpes izpaužas, kaut vai strādājot n-tās stundas, jo tādā veidā viņš izrāda savas rūpes par jūsu kopīgo ģimeni. Mans vīrs bieži saka, ka nestrādā sev, viņam pašam pietiktu ar mazumiņu, bet viņam ir svarīgi strādāt priekš mums abiem, lai viņam būtu pārliecība, ka viņš vienmēr varēs par mani parūpēties, par spīti tam, ka es ļoti labi pati par sevi varu parūpēties finansiāli :-D Un tas man ir daudz svarīgāk nekā rožu klēpis.

Manā pagātnes pieredzē, tas kurš attiecībā beidza komunicēt pēc 1 gada bija tieši sieviete :D
Tas tā, statistikai, lai nav tikai, ka vīrieši nerunā...
un galā es nonācu pie tā paša jautājuma kur Tu pašlaik atrodies....

Prieks lasit jusus komemtarus meitenes :-)

Ilglaicīgās attiecībās būtu bijis jābūt ar gadiem tikai labāk un labāk. Un nav būtiskas tās puķes, vīns vai rožlapiņas, bet gan tieši dvēseliskās sarunas un tas kā tu jūti savu partneri. Kā saka, attiecības ir kā vīns - ar katru gadu pieaug tā vērtība un uzlabojas garša. ;-)
Kopumā meitenes te ļoti daudz jau pateikušas... Neko īsti piebilst!