Man ir viena hroniskā kaite, kuras dēļ iedzīvojos arī citās problēmās. NU neko. Besī, ka jādzer visu laiku zāles (bet kategoriski nedrīkstu pārtraukt). Besī, ka katru reizi, kad apslimstu, tad saasinās hroniskās kaites un citreiz tā, ka jādodas uz slimnīcu. Ak jā, nogurstu vienmēr glabāt šo noslēpumu, jo nevienam nestāstu par savām ves. problēmām, jo man ir nopietna diagnoze, negribu lai žēlo, negribu līdzjūtīgus skatienus vai vēl tizlāk - lai izjautā - a kā, a ko. Tamdēļ arī katru reizi, kad jāguļ slimnīcā cītīgi to slēpju no apkārtējiem, zin tikai mamma un vīrs. Simptomu ikdienā nav. Pa cik ves. problēmas slēpju, grūti ir izdomāt attaisnojumu ka citreiz izlaižu pasākumu/braucienu, jo mani visi pazīst kā ļoti aktīvu cilvēku, un tad visi brīnās - kā tā, ka tu nebūsi. Besī, ka jārēķinās ar to, ka operācijas man vēl būs, un to apzināties ir smagi, tas visu laiku ir kaut kur galvā - kad tas notiks, kad atkal vajadzēs ķirurgu palīdzību.
Lai gan, slimība mani izveidoja tādu, kāda esmu. Kad jūtos labi, izbaudu katru momentu, izmantoju katru izdevību mācīties, piedalīties, braukt, vienkārši priecāties, jo pārāk labi zinu, kā tas ir, kad fiziski nespēj neko. Un jā, ikdienā esmu spilgta, pamanāma arī skaļa, nevaldu ne smieklus, ne dusmas. Ak jā, vēl saudzēju sevi vairāk, vairāk sevi lutinu, esmu egoistiskāka, un nē, neuzskatu to par trūkumu, uzskatu, ka egoisma piešprice vajadzīga katram indivīdam.
186
