Vidusskolas gadi

Ak, es zinu, kā tas ir. Arī man īpaši neveidojās komunikācija ar cilvēkiem skolas laikā, sevišķi pamatsskolā, taču es esmu pašpietiekama, tādēļ man tos cilvēkus apkārt tik ļoti nevajag. Tagad gan pamazām atjaunojas kontakts ar pamatsskolas klasesbiedriem, bet daļai noteikti tāpat vienmēr būšu 'nūğe un zubre'. Nu un?

Nebiju ne populāra, ne apcelta. Bija savs bariņš, iesaistījos arī klases dzīvē, bet man ārpus skolas bija hobiji un tuvāki draugi, līdz ar to mans brīvais laiks pagāja tur nevis tusējot ar klasesbiedriem. Tagad ciešāku kontaktu ar vienu draudzeni uzturu diezgan regulāri, ar pārējiem sanāk ik pa laikam saskrieties. Bet nu secinu, ka ja jau mums skolas laikā nebija nekā kopīga, tad arī tagad kontaktu un sarunu tēmas grūti atrast.

Kad skolā pateica "sadalieties pa pāriem", man vienmēr nebija pāris uzreiz, bija jāiet pārī ar kādu, kurš palika pāri :D

Skolotājs kaut kur Tevi 'iebīda' tādās situācijās?
Es neiespringtu uz kontaktu veidošanu, novērtētu, ka liek mierā (resp. neapsmej) un koncentrētos stundās. Dažkārt cilvēkiem vajadzīgs ilgāks laiks, lai aprastu ar 'jauniño'. Mūsu klasē tas prasīja aptuveni gadu.

ir jau ieplānots,bet bail iet.Liekas, ka tur visi arī būs baros un es viena.Būšu par velti aizbraukusi uz turieni.

Varbūt sarunā kādu draudzeni līdzi? Būs ne tikai morāls atbalsts, bet sliktākajā gadījumā - gluži nebūsi viena pati, kā arī noteikti jutīsies drošāk. Un Tev būtu tā laba iespēja parādīt savu foršo raksturu! :-)

P.S. Saprotu, ka nav ideāli, bet nav arī pārāk traki. Turies!!!

Vidusskola bij samērā traka:-D
Pirmo gadu nomociju,tikai tādēļ,lai nevajadzētu taisīt pārrāvumu un pāriet uz citu skolu iesāktā gadā. Katru dienu sāku ar domu,kaut ātrāk diena beigtos:-D Un nē,nebiju apceļamais objekts. Es vienkārši tur jutos lieka(t) Pat nezinu kādēļ,bet nebiju komfortā ar visu situāciju. Draugi ar ko pasmieties-bij,projektus veidojām pa pāriem,apmeklēju skolas piedāvātos "pulciņus",skolotāji prom ejot lūdzās,lai palieku.. bet es vienkārši nebiju mierā.
Izmeklēju labākos līdzvērtīgos skolu variantus un 11.klasē pārgāju uz citu.
Tur sākās neizskaidrojams trakums:-D Maksimāla uzmanība no puišiem ar uzmanības pievēršanu un maksimāla meiteņu uzraudzība,kā briesmu objektam. Skolotāji forši,bet arī bij sajūta,ka uzmanības ir pārāk daudz. Kādu brīdi sapratu,ka jūtos kā zoo trusītis ,kuru visi vēro un uzmana. Vēl aizien nevaru to izskaidrot. No meitenēm tika vērptas intrigas, no puišiem varoņ stāsti par to,kā uzaicinājuši facebook un kopā sēdējuši skolas kafitērijā:-D

Vidusskola ir mans labākais laiks kopējā izglītības bagāžā. (l) Mācījos vietā, kur visi vairāk vai mazāk bija frīki, tad nu es tur lieliski iederējos, jo tajā laikā biju vizuāli koša vismelnākajā izpratnē :-D
Man jau šķiet, ka šīs grupēšanās vairāk raksturīgas pamatskolai.

Vidusskola man bija nenormāls stundu bastošanas laiks. Pati brīnos, kā noliku atsevišķus priekšmetus, jo normālus vērtējumus (n/v) saņēmu pietiekami. :-D

Kad skolā pateica "sadalieties pa pāriem", man vienmēr nebija pāris uzreiz, bija jāiet pārī ar kādu, kurš palika pāri

Tas man tā vienmēr sportā bija. Tai laikā pat nebūtu iedomājusies, ka kļūšu par fitnesa narkomāni.
Bet kopumā vidusskolas laijs bija pilnīgs kosmoss, jutos viena un nevajadzīga, lai gan bija savs mazais lociņš. Mēģināju iederēties starp tā saucamajiem "populārajiem",kas nekad par laimi neizdevās. Nekādas baigās apcelšanas gan nebija.
Brīžiem norāvos no ķēdes, jo vecāki lika pārāk striktas robežas.

Man visi skolas gadi, izņemot augstskolu, ļoti nepatika milzīgās rutīnas dēļ. :-D Vidusskolā klase bija salīdzinoši draudzīga, vismaz es nemanīju nevienu, kurš tiktu apcelts. Visi bija savos bariņos, atkarībā no interesēm. Man jau no skolas laika ir uzskats, ka skolā es esmu, lai mācītos, ja man lūdz palīdzību kādas tēmas skaidrošanā, tad iespēju robežās to arī darīju. Baigi ne ar vienu nečupojos, arī tagad uzturu kontaktu tikai ar vienu klasesbiedru no vidusskolas. Ja godīgi, tad baigi arī neinteresē, ko dara citi un viņiem acīmredzot neinteresēju es. Tā kā esam vienādās attiecībās viens pret otru :-D

Vidusskolā gāja tīri labi. Biju puišu bariņā, jo ar meitenēm tā īsti kontaktu nemācēju atrast! Vēl nesen šķirstot bildes un vecās klades, kur klasesbiedri matemātikas stundās uz lapiņām rakstījuši "bastojam mateni"? :-D ak tie laiki :-D

Vidusskolas gadi bija dikti forši. Man gan nācās mainīt skolu 11. klases pusē, tad arī likās, kā nu būs utt. Sākums bija grūts, viss jauns, vakaros nebija īsti ko darīt. Tad painteresējos par nodarbībām un drīz jau visi vakari bija aizņemti ar sportu, kā arī sadraudzējos ar daudziem cilvēkiem. Tāpēc iesaku arī pameklēt kaut kādas nodarbības, pajautā klasesbiedriem, ko viņi apmeklē. Ārpus skolas būs vieglāk veidot kontaktu. :)
Un jā, skolas maiņa deva ļoti lielus ieguvumus :D Klasesbiedrus, kuri joprojām ir loti labi draugi un bieži tiekamies, kā arī klasesbiedru, kurš nu jau ir mans vīrs (l)

Nepatika skola, nekad neesmu jutusies tur iederīga. Es visus 12 gadus mācījos vienā skolā, lielākā daļa klasesbiedru arī palika tie paši. Tā kā pirmajās klasēs īsti neizveidoju draudzību ne ar vienu, jo biju ļoti kautrīgs bērns, tad tas vilkās man līdzi līdz pat pašām vidusskolas beigām. Visi jau bija mani iepazinuši kā to nerunīgo meiteni, sadalījušies pa saviem bariņiem, un es pat nezināju, kā parādīt sevi no citas puses, jo nejutu nekādu pretimnākšanu no klasesbiedru puses... tad nu atstāju visu kā ir, biju pati par sevi un gaidīju, kad beidzot viss beigsies.
Agrāk par to ļoti pārdzīvoju, likās, ka visa dzīve griežas ap skolu un esmu jau norakstīta uz mūžu, bet nu tagad saprotu, ka tāds sīkums tas viss bija. :D

Man ir tik forša klase šobrīd. Arī mācos vidusskolā. Tā kā man nekad nav bijusi tik saliedēta klase, tad esmu sajūsmā, cits citam palīdzam, iedrošinām un iedvesmojam. :) Esam viens par visiem un visi par vienu, aktīvi un sabiedriski, vienīgi es tā atturīgāk piedalos klases dzīvē, jo man īsti nepatīk burzma un haoss, kāds ir organizācijas procesā, taču nekad neatsaku, ja kāds lūdz pēc palīdzības, kā arī vienmēr priecājos par to, kā viņiem sanācis. :) Lepojos ar savu klasi.

Vidusskola bija superīgs laiks. Gribu atpakaļ :D
Klase bija ļooti forša. Bijām arī it kā sadalījušies pa tādiem kā bariņiem, bet vienalga bijām "viens par visiem un visi par vienu."
Ja bastojām, tad visi, ja lielākā daļā nebija izpildījusi mājas darbu, tad neviens nebija izpildījis :D Protams, kašķi ir bijuši, bet tas tāds sīkums. Mums skolā un klasēs nebija kaut kādi populārie vai nepopulārie. Bija vnk tādi, kas skaļi runā un tādi, kas runā klusi :D
Man vairāk riebās pamatskola - kaut kāda 5.-8. klase, kur notika apcelšanas, meiteņu sazvērestības teorijas "šodien nerunāšu ar tevi un rīt ar tevi" :D Es centos būt neitrāla, bet bija reizes, kad es arī biju "nerunājamo sarakstā".

Arī šobrīd esmu vidusskolā. Kolektīvs ir normāls, bet lielākā daļa klases man vienkārši šķiet neinteresanta un garlaicīga, tāpēc izvēlos būt viena un nespiežu sevi čupoties ar klasesbiedriem. Protams, ir arī daži man patīkami cilvēki, ar viņiem ikdienā pakomunicēju stundās vai starpbrīžos, bet ārpus skolas ne ar vienu no klases nekādas attiecības neuzturu. Netieku apcelta, drīzāk klasesbiedri mani respektē un ja kāds lūdz palīdzību, neatsaku. :) Godīgi sakot, šāda situācija mani apmierina, jo dienas gaitā jau tā nogurstu no cilvēkiem, sarunām un trokšņiem.

Eh... Lai nu man pa pamatskolas laikiem gāja visādi- gan skolas nomainīju, gan pilsētas... Bet vidusskolas laiki bija vienreizēji. Mācijos tehnikumā kur, protams, bija koju dzīve. Gāja visādi, gan podus vārijām, gan kādu "šņabīti" ierāvām, gan skolu bastojām un visu nakti ārā blandijāmies. gan puiši vecāki.. mmm.. Kurss man bija super. lai gan sākām mācīties 30, bet pabeidzām tikai 7 tāpat ar visiem ik pa laikam uzturam kontaktu. Bijām sadalijušies pa nelieliem bariņiem, bet tāpat bieži kopā tusējāmies. Šos 4 gadus es nekad neaizmirsīšu, jo tur es iepazinu vienīgo un mīļoto sev cilvēku ar kuru šobrīd jau vairāk kā divus gadus esam kopā un gadu jau kopā dzīvoju. Nekad nenožēlošu, ka aizgāju tur mācīties. Tagad jau studēju augstskolā. Visi tiešām jau runājam pieauguši un uzvedamies tā. Palīdzam viens otram, uzmundrinam, neapsmejam! Arī forši!:))))

Kā pirms tehnikuma sapazinos ar vienu meiteni tā visus 4 gadus nosēdējām kopā un joprojām uzturu kontaktus,regulāri tiekamies. Atceros, ka pirms pirnā kursa bija jāiet skola tīrīt, mazgājām skolā logus un tā sadraudzējāmies.Tā vēl notiek skolās!? :D vēlāk mums pievienojās vēlviena meitene un bijām trio, kas pat reizēm pāru darbus pildīja trijatā, jo negribējām trešo vienu pamest. Bija lieliski laiki pateicoties viņām! Esmu laikam kompānijas cilvēks. Arī augstskolā kursā esmu izveidojusi sev kompāniju un visi atzīst, ka tas grupas kodols, kas ar visiem komunicē un uztur kopā esmu es :D un līdzīgi šobrīd ir arī darbā :-) nenokar galvu, viss ne vienmēr notiek uzreiz :-)

Autore, man ir līdzīga situācija kā tev. Šogad uzsāku mācības vidusskolā, tomēr līdz galam nejūtos labi. Tāda sajūta, ka neesmu pareizajā vietā. Ja vēlies, vari droši rakstīt, jo šobrīd es būtu ļoti priecīga sarunāties ar tev līdzīgo!