Vidusskolas gadi

Vidusskola bija patiešām foršs un skaists laiks :) Lieliskas atmiņas!
Klase bija forša, bet, protams, bez starpgadījumiem un asākas viedokļu apmaiņas taču neiztikt :D Audzinātāja 12. klasē bija tīri forša, tāpēc arī kā klase mazliet vairāk saliedējāmies. Klasē bijām draudzeņu bariņš, nezinu, cik populāras vai ne-populāras, bet man svarīgākais tas, ka joprojām esam draudzenes, saskrienamies, uzturam kontaktu, atbalstam viena otru :)
Vēl man vidusskola bija īpaši mīļa un atceros ar smaidu sejā, jo pirmā mīlestība. Ehh, klasesbiedrs. Viens otru vilkām, stūmām, grūdām, uzmundrinājām. Nekad nenožēlošu! (l)

Man vidusskola bija jaukākais no visa skolas laika. Tad pārgāju uz jaunu skolu, visi jau vairāk vai mazāk pieauguši, izbeidzās bērnišķīgā uzvedība, apcelšana un ņirgāšanās, kam man nācās iziet cauri pamatskolā. Mana klase bija saliedēta, katrs vairāk turējās kopā ar cilvēkiem, ar ko labāk saskanēja, bet draudzīgi bijām visi, viens otru atbalstījām. Neatceros, ka manā klasē būtu bijuši kādi īpaši populāri cilvēki, es tā noteikti nebiju, bet tik un tā bija tiešām patīkami katru dienu celties un nākt uz skolu.

Esmu jaunā skolā un nespēju atrast cilvēkus klasē,ar kuriem varētu sadraudzēties.Katru rītu ceļos ar domu,kaut ātrāk diena būtu pagājusi.:-/

Kas tieši Tev traucē ar kādu no klasesbiedriem sadraudzēties?

Aizgāju pēc 9.klases uz profesion. vidusskolu. Nezinu, vaina bija kursa sastāvā vai kā, bet jutos kā bērnudārzā. Viens otru aprunāja, apcēla vājākos, bija sadalījušies pa dažādām grupām. Es stāvēju neitrāli. Kontaktu uzturēju ar visiem. Ne ar vienu ciešāks kontakts par parastām koleģiālām attiecībām nebija. Vairāk biju klusā nekā tā "populārā", jo viņu izdarības man tiešām likās muļķīgas. Kkā izturēju tos 4 gadus. Un tad aizgāju uz koledžu, kur bija pašas foršākās meitenes. Arī bija sadalījušās divās grupās - krievu un latviešu. Bet pa lielam visas bija sakarīgas un draudzīgas. :-)

Visi jau sadalījušies pa bariņiem un man pašai ir ļoti grūti aprast ar vidi un cilvēkiem.Visiem liekos klusa,jo nav cilvēku,ar kuriem esot kopā es parādītu visiem,ka patiesībā esmu ļoti jautra un daudz runāju:-D

Noteikti tad vajadzīgs kāds kopīgs pasākums, vienalga, vai tā būtu parasta pasēdēšana, ballīte vai pirts.

Vidusskolā arī biju jauniņā, ierados klasē pēc tam, kad visi jau bija puslīdz sadraudzējušies, sačupojušies, jo nesāku mācīties ar visiem no 1 septembra.
Pārsvarā biju šokā par to, cik bērnišķīgas meitenes bija klasē, bet ar daļu (manuprāt) "normālajām" sadraudzējos un izveidojās savs ''bariņš'', kā arī sadraudzējos diezgan ar daļu klases puišu, bet tās draudzības bija tikai uz skolas laiku. Pēc tam visām ceļi tā aizgājuši pilnīgi atšķirīgos virzienos, ka kontakts kaut kā izzudis, lai gan ik pa laikam sanākam uz tikšanos, bet ļoti reti.

Neesmu skolas cilvēks. Nekad nav paticis tur atrasties. Nepatīk telpa un 30 cilvēki vienu viet 8h dienā. Un katrs ir savādāks. Biju mierīga, nerunīga, bet pusaudžiem jau nepatīk atšķirīgie, tāpēc pārsvarā visus gadus ciešus kontaktus nesanāca izveidot.
Novēlu, lai Tev ātrāk paiet skolas laiks!

Pamatskolā jutos ļoti slikti, bet vidusskolā aizgāju uz citu skolu. Vidusskolas laiks bija lielisks. LIELISKS. Tik daudz pozitīvu atmiņu. Tieši nesen bija skolas salidojums un tāda nostaļģija uznākusi. (l)
Turklāt skolas laiks man dāvāja vislabāko lietu manā dzīvē - manu mīļo vīru (l)

Nebiju ne populāra, ne nepopulāra, bet visi mani zināja, jo biju (joprojām esmu) spēcīga personība. Tā arī teicu, ka mani visa tā aprunāšana neinteresē un brutāli atbaida, tāpēc nebiju arī daļiņa no kādas lielās vai mazās grupas izņemot savu klasi, kurā biju arī klases vecākā. Man bija daudz intereses ārpus skolas, kas pārsvarā attīstāmas strādājot ar sevi un izkopjot prasmes, tāpēc man sociālā dzīvē un būšana bariņā nebija saistoša - vienkārši nebija tam laika un enerģijas. Pluss man bija ļoti tuva ģimene un pavadījām kopā daudz laika ceļojot, atklājot jaunas vietas utt. Klase gan mums bija varen forša, joprojām ir, uzturam kontaktus gan virtuālus, gan 1:1.
Tagad vienīgi jocīgi - eju pa ielu un ar mani sveicinās visi, ar ko vienlaicīgi mācījos vidusskolā, gan tie, kas ar mani ne reizi nerunāja, gan tie, kas atklāti aprunāja. Es tik tagad pasmeju par to.
Nenoliegšu, ka reizēm bija skumji nebūt kādā bariņā, esam tomēr sociālas būtnes, bet atskatoties - labi vien ir, ka tā. Neko nezaudēju. Ja uztraucies par draugiem pēc skolas, tad tā gan nedari, īstie draugi atradīsies pēc vidusskolas. Jā, paliks pārītis arī no šī laika, bet visi nebūs draugi uz mūžu.

Šausmīgākais periods manā dzīvē.
Ne ar vienu neuzturu kontaktus.
Arī nesveicinu, ja kādu uz ielas ieraugu.
Pārējā dzīvē pēc vidusskolas gadījās pārsvarā sakarīgi cilvēki.

shadow, ir jau ieplānots,bet bail iet.Liekas, ka tur visi arī būs baros un es viena.Būšu par velti aizbraukusi uz turieni.

Vidusskolas laiks tobrīd likās kā smags dzīves posms, bet tagad to visu atceros ar smaidu - arī grūtos mirkļus, asaru katrā ziņā neiztrūka! Vispār jau atceroties vidusskolu - bija forši! Klasē bija gan superīgās saliedētības mirkļi, gan kara situācijas, bet mēs visi no tā tikai mācījāmies. Jo vairāk paiet laiks, jo vairāk secinu, ka pārsvarā atceros smieklīgos momentus un neglabāju rūgtumu pret tiem klasesbiedriem un skolotājiem ar kuriem dažkārt nesaskanēja :-)
Zini, ja neizdodas tā pa īstam iedraudzēties ar klasesbiedriem, neuztraucies! Vidusskola nav visa pasaule. Jā, laikam jau varu teikt, ka biju populāra klasē, bet tas tāpec, ka es kopā ar klasesbiedriem biju jau no sākumskolas laikiem. Jutos ļooooti komfortabli, visi bija tik sen pazīstami! Turpretī augstskolā jutos kā izmesta no laivas :-D Man mīļās draudzenes ir no skolas laikiem, cits sirdsdraugus atrod studiju laikā, darbā vai kaimiņu mājā :-). Gan jau, ka klasē ir kāds, kuram ir līdzīgs domu gājiens ar tavējo - nebaidies un runā, jo diemžēl daudzi 12. klases beigās nodomā: ''ehh, cik tu patiesībā esi foršs cilvēks. Žēl, ka to nezināju agrāk''
Veiksmi vidusskolas gados! :-)

pārgāju uz jaunu skolu, visi jau vairāk vai mazāk pieauguši, izbeidzās bērnišķīgā uzvedība, apcelšana un ņirgāšanās, kam man nācās iziet cauri pamatskolā.

Tieši tāpat! Pamatskolā biju meitene, kuru apcēla, jo neuzvedos tā kā visi, neizskatījos tā kā visi un neklausījos tādu mūziku kā visi. Kad pārgāju uz vakarskolu, kur klasē kopā ar mani bija dažāda vecuma cilvēka, acumirklī iejutos klasē, tiku pieņemta un jau pirmajās dienās kopā ar jaunajiem klasesbiedriem plānojām dažādus klases saliedēšanas pasākumus, kopā gājām no skolas uz mājām, kopā smējāmies un jokojāmies tā it kā būtu pazīstami jau gadiem ilgi. Tās ir skaistākās skolas laika atmiņas. Arī pasniedzēji konkrētajā skolā bija tik forši un tik ļoti savējie, ka nereti, atceroties to laiku, gribētos atgriezties tajā dzīves posmā. :)

Nebiju sajūsmā, lai gan cilvēku uzvedība bija mazliet sakarīgāka nekā pamatskolā (protams, jo bijām paaugušies). Iesaku koncentrēties mācībām, bet būt draudzīgai, ja kāds mēgina iesaistīt Tevi sarunās utt. Es šo uzskatītu par labu saskarsmes treniñu nākotnē - darbu uzsākot, bieži būs saliedēti kolektīvi jau priekšā, turklāt vidusskola ilgst tikai trīs gadus un Tavs darba rezultāts ir atkarīgs tikai no pašas.
P.S. Draugi no iepriekšējās skolas nav, ar kuriem varētu izklaidēties?

Mums skolā diezgan izteikti bija tie populārie (es neteiktu, ka pārējie tika apsmieti un pazemoti, bet viņi bija vienkārši tādi, kuri nevienam neinteresēja). Es vienmēr iemanījos būt ar populārajiem, varbūt vairāk ne sevis pašas dēļ (es biju diezgan neglīta visu pārmaiņu iespaidā), bet tieši tāpēc, ka draudzējos ar tiem, kuri visiem interesēja. Skatoties atpakaļ, tie bija lieliski laiki, labas atmiņas, daudz mācības, bet tagad neko tādu vairs negribētu. Iestājoties augstskolā, ļoti izmainījos, attālinājos no vidusskolas draugiem un labi, ka tā. Daudzi no tiem maniem "populārajiem" draugiem nav ne par kripatiņu izauguši un palikuši gudrāki.
Mani ļoti pārsteidz, ka tie, kas bija izteikti gudrie (es vienmēr labi mācījos, bija priekšmeti, kuri man padevās ļoti, ļoti labi, bet tāda viszine nebiju) pameta studijas un, cik redzams pēc facebook kontiem, vēl dzīvo ar vecākiem.. Katram, protams, savas vērtības, bet atceros, ka vienu meiteni slavēja, ka kādu dienu kļūs par lielisku ārsti.. tā nu strādā mikrorajona frizētavā un skaita ķīmijas tabulu, jaucos krāsas (atkārtošos vēlreiz, katram savas vērtības).

Pasadena, ir daži draugi. Arī ārpus klases ar dažiem esmu iepazinusies, bet grūti vienai tās 9 stundas klasē izturēt kopā ar cilvēkiem, ar kuriem man nav īpaši labas attiecības.Grupu, pāru darbi ir vispār šausmas! :-D

Kāpēc šausmas? Tevi ignorē vai vienkārši neveidojas komunikācija?

Visi jau sadalījušies grupiņās, un kad jāveido grupu darbi, tad uzreiz grupas ir gatavas,tāpat ir ar pāriem.Tās pašas grupas savā starpā sadalās pāros. Man vienmēr tā ir, ka pašā sākumā jūtu - būs vai nebūs kontakts ar cilvēkiem, un šajā skolā jau pirmajā dienā jutu, ka, diemžēl, nebūs.