Čalis stostās

Kominice ka ar jebkuru citu cilveku. Palidzet? Kas tu arsts kaut kads vai?

sāc stostīties pretī :D
man bija skolā draugs kurš stostījās.. u sarunu vidū dažreiz pamani, ka pats arī stosties :D
Varbūt pirmie iespaidi ir tādi, ka cilvēks ar aizturi , bet tas ir gaistoši, un nav nekādu problēmu ! jA TĀDU NAV

Maģistros un zēns? Hmm... Nu, pieņemsim.
Ar stostīšanos pie ārsta jāiet, tā ir neiroloģiska kaite.

Zēns... :-D
Runā kā ar jebkuru citu cilvēku. Un necenties viņu palabot runāšanas laikā.

Zinu vienu, kurš stostās, turklāt ļoti izteikti, bieži vien ieķērās kāds vārds un tad viņš moca moca, līdz kamēr izmoca to vārdu - sākumā bija jocīgi, jo pārāk bieži ar to nesastopos, bet galvenais ir nepārtraukt cilvēku, kā nekā neko tu tur palīdzēt nevari, bet ja pārtrauksi, tad cilvēks sāks justies neērti par to kā runā (viņš jau pats droši vien zin no kā tas ir, vai kāda trauma vai kas , bet iespējams nevar to izmainīt) tāpēc, ja negribi nodarīt pāri, neņem to stostīšanos vērā, nelabo viņa kļūdas un nesmejies, ja viņam nesanāk izteikties tā kā cerēts.

Diezgan labi pazīstu vienu vīrieti, kurš stostās, viņš nav nedz nedrošs, nedz bailīgs, daudz ceļo, apveltīts ar burvīgu humora izjūtu, izpalīdzīgs, harizmātisks, bet ir problēma ar stostīšanos. Es ar viņu komunicējot, tam nepievēršu uzmanību un nekā citādi kā pret citiem cilvēkiem neizturos. Es to uztveru apmēram kā citiem cilvēkiem kādas citas valodas akcentu, tas ir pamanāms, bet netraucē.

Man pamatskolas-vidusskolas laikā bija klasesbiedrs, kurš stostījās, viņam bija ļoti grūti runāt, sevišķi tad, kad bija publiski jārunā. Man viņu vienmēr bija iekšēji žēl, taču mums paveicās, ka klase bija saprotoša un uztvēra to pilnīgi normāli, jo tas atviegloja viņam uzturēšanos mūsu sabiedrībā.
Ar laiku viņam tas pamazām sāka manāmi pazust.
Tavā gadījumā - varbūt viņš ir tik ļoti straucies, ka nesanāk normāli runāt? Tas ir ļoti raksturīgi šiem cilvēkiem. Jebkurā gadījumā, tev ir jābūt pacietīgai vadot sarunu un ar laiku tu pat to neuztversi tik saasināti! ;-)

Manā klasē par šitādiem un arī begimotiem smējās.
Tad vēl smējās ar visādiem, kuriem bija kaut kas atšķirīgs, vai kādas kroplības.
Bet, man tas neliekas normāli.
:-/

Ja viņam vajadzētu palīdzēt, tad domāju, ka viņš pats risinātu šo "problēmu". Uzskatu, ka maģistratūrā studē pietiekami apņēmīgs cilvēks, lai zinātu vajag viņam palīdzību vai nē. Domāju, ka viņa stostīšanās uz tevi neattiecas ne mazākajā mērā! :) Uzreiz nāk prātā anekdote -
Fermerim saslima zirgs. Viņš paskatījās un noteica – ja zirgs no rīta nepiecelsies, tad tas būs jāšauj nost. No rīta zirgs guļ, bet cūka cenšas to uzmundrināt: «Vecais, celies! Saņem visus pēdējos spēkus un piecelies, citādi saimnieks tevi nolaidīs no kājām!» Zirgs saņemas un tiešām pieceļas. Atnāk saimnieks, ierauga, ka zirgs stāv, un nopriecājas: «Tas ir brīnums! Šim notikumam par godu es sarīkošu svētkus un nokaušu cūku!» Morāle – nelien citu darīšanās!

Nabaga cūka :(

Kā ar viņiem apieties, kā palīdzēt?

Apieties tāpat, kā ar visiem pārējiem. (šī ir atbilde uz abiem taviem jautājumiem)

Un kā diez tu varētu palīdzēt?Es domāju šaja situācijā nekā, puisim pašam jātiek galā un iespējams jau ticis galā, nekā tāda traka acīmredzot nav.

Pazīstama vaina, pati nedaudz stostos, rezultāts stipram pārbīlim agrā bērnībā. Man gan tas ir samērā neizteikti, parādās lielākoties tikai uztraukumā, bet spēju saprast kā jūtas puisis. Apejies kā ar normālu cilvēku, tas ka viņš stostās, nenozīmē, ka ir invalīds/garīgi atpalicis.

Māsīcai draugs stostās vai stostijās... Viņa viņu ārstēja kniebjot katru reizi, kad sāk stostīties, kļuva labāk :D

Atvainojos, bet šis

Kā ar viņiem apieties, kā palīdzēt?

man radīja sajūtu, ka runa ietu par cilvēkiem ar smagiem garīgajiem traucējumiem vai iedzimtām kroplībām.
Pret viņiem nav jāizturas savādāk kā pret citiem cilvēkiem un, domāju, ka viņi, ja viņiem kāda palīdzība būtu nepieciešama, paši labi zinātu kur un pie kā vērsties.